Murjāņi - pilsēta ar rītdienu

Sanākšanu ar uzrunu sāka MSĢ direktors Ēvalds Goba, kurš, sākot savu uzrunu, sveicināja visus klātesošos un īpaši izdalīja, ar skatienu vēršoties – darba devējus. „Tām lietām, par kurām mēs runāsim šodien, rezultāts vēl nebūs ne 2014. gada Soču olimpiādē, ne pēc diviem gadiem – Rio. Mēs runāsim par MSĢ attīstības vīziju, kura tapa pērn. Ir izskanējuši trīs turpmākie rīcības modeļi: saglabāšana, likvidācija un pārcelšana uz citu vietu, piemēram, izskanējušas baumas par Valmieru un Mālpili. Varbūt beidzot pieliekam punktu šai diskusijai,” savā ievada runā aicināja Goba un vēlāk viņam pievienojās pilnīgi visi runātāji. Tātad – Murjāņiem būs būt, patīk tas kādam vai nepatīk. Punkts. Turklāt ievilkts trekni, pildspalvu rokās turot pilnīgi visām iesaistītajām pusēm.

Tika prezentēta attīstības vīzija, kas nebija sevišķi pārsātināta ar informāciju, tajā bija daudz tukšu plankumu, kas it kā esot prezentācijās svarīgi – lai būtu salīdzinoši maz teksta. Labi, bet, kā vēlāk izrādīsies, arī savā būtībā tā ir tāda pati – pustukša. Jā, viss brūk, viss jūk, ir jāremontē, jājauc nost, jāceļ pa jaunu, bet – kas tieši? Proti, kāds būs tas saturs, ko nākotnē piedāvās „jaunie Murjāņi”? Un par to arī izcēlās diskusija, kas turpinājās arī jau pēc oficiālās daļas, taču – palika kur stāvējusi. IZM sporta departamenta direktore Ulrika Auniņa teica: „Kas attiecas uz to, kā Murjāņiem nākotnē būtu jāizskatās, kādiem sporta veidiem ir jābūt pārstāvētiem – tas ir vistiešākais MSĢ direktora pienākums, par skolas vīzijas izstrādi ir atbildīgs direktors, par tās iesniegšanu ministrijā ir atbildīgs direktors un par līdzekļu apguvi – arī,” un šo citātu pavadīja direktora Gobas šķobīgās grimases. „Es uzskatu, ka tas nav mans pienākums sporta sabiedrības vārdā pateikt, ko mēs visi gribam redzēt,” Goba atbildēja, nevēlēdamies uzņemties iniciatīvu vienatnē, kas faktiski nozīmētu palikt sevi zem sitiena. „ Mums, sporta sabiedrībai, ir jānosaka, kādus sporta veidus Latvijā attīstīt. Goba to nenosaka,” MSĢ direktors atkārtoti vērsās pie visiem klātesošajiem. Un atkal Auniņas atbilde: „Jums ir jāiesniedz savs redzējums, kā tam visam ir jāizskatās. Ja jūs to atstāsiet sporta departamenta rokās, tad mēs izstrādāsim savu.” Vēlāk, jau konferences noslēgumā, Renārs Līcis, handbola federācijas pārstāvis, nāca klajā ar iniciatīvas apliecinājumu: „Kā jau direktors izteicās, mēs neliela skabarga dibenā esam, bet arī mūsu nostāja šajā jautājumā šobrīd ir ļoti pozitīva. Kauli un gaļa skolai ir iedoti, bet kādam būtu arī gars jāveido. Handbola federācija, ja nekas krasi nemainīsies, ir gatava uzņemties iniciatīvu un veidot darba grupu, lai dabūtu skolā arī garu iekšā,” apņēmību pauda Līcis. Tātad – ir arī kāds, kas ir gatavs uzņemties vilkt vezumu.

Ivants Klementjevs bija viens no atbildīgajiem Saeimas deputātiem, kas strādā komisijā, kas izskata tieši sporta jautājumus. Viņš, kā jau visi, teica, ka visā komisjā neesot neviena cilvēka, kurš apšaubītu MSĢ eksistences nepieciešamību, tāpat arī, kā jau visi, teica, ka ir jādomā par saturu, jāseko līdzi tam, lai ir tikai paši labākie sportisti un vairākkārt uzsvēra, ka valstij esot jādomā par to, kur paliek sportisti pēc Murjāņiem, kā lai viņus notur sportā, kā lai viņu potenciāls tiktu realizēts pilnībā. Pasvītrošu – valsti domāt aicināja Saeimas deputāts...Un vēlāk sekoja daži precīzi un ne tik precīzi Klementjeva piemēri, kad talants esot izniekots. Viens izcēlās īpaši – tika stādīti priekšā „Liepājas Metalurga” jaunie hokejisti, kuri 12 gadu vecumā pirms 10 gadiem esot izcīnījuši Stenlija kausu, bet tagad teju visi – zuduši lielajam sportam. Stenlija kausa izcīņa tika pieminēta pat divreiz un abas reizes pārlabota uz Veina Grecka kausu. Par to, ka valsts bezdarbības rezultātā ir pazaudēts milzīgs kvantums sportistu, runāja daudzi, taču jāsaka – vispirms vajadzētu stādīt priekšā tādus argumentus kā paša sportista gribēšana un darba spējas, bet tikai pēc tam skatīties, kurš ko nav izdarījis. Citādi sanāk, ka valsts ir vainīga pie tā, ka daudzi vēl pamatskolas vecumā nodzeras vai, labāks piemērs – izlemj savu dzīvi ar profesionālo sportu nesaistīt. Ko tad darīsim – piespiedīsim?

Klementjevs piedāvāja nopietni izanalizēt katra sporta veida sasniegumus un izdarīt, lai arī sāpīgu, tomēr nociršanu. Proti, ir rezultāts – investējam, nav – atvainojiet...Doma prātīga, bet atkal – kam tas īsti ir jādara? Kā naglai uz galvas ar savu uzrunas ievadu trāpīja Einārs Fogelis: „Mēs šeit visi tiekamies ļoti bieži, reizes trīs gadā, parunājam vienā vai otrā kontekstā un – ar to arī viss beidzas.” Aizskrienot notikumiem pa priekšu – šī tikšanās nebija izņēmums. Tad seko pirksta pakratīšana IZM, ka Fogelis jau janvārī persnonīgi ir lūdzis ministriju, lai finansējums tiktu piešķirts laicīgi katlu mājai un ēdnīcai, nevis pēdējā brīdī – pirms divām vai trim nedēļām. Tas kontekstā ar izskanējušo IZM vērojumu – bijām virtuvē, šodien ir 21. augusts, darbi vēl nav sākti, neticam, ka paspēsiet. Taisnības labad – finansējums tika piešķirts jūlijā. Tam sekojošā trīspusējā vārdu apmaiņa arī bija pēdējie sarežģījumi sanāksmē, kas kopumā tika aizvadīta uz pozitīvas un saticīgas nots.
Kopumā savu atbalstu izteica pilnīgi visu uzaicināto un Murjāņos jau pārstāvēto federāciju pārstāvji. Tātad, runājot par attīstības vīziju, visi ir gatavi palikt. Tas arī būtu labs pieturas punkts tam cilvēkam, kurš beigu beigās šo gara darbu rakstīs. Tomēr bez jau pārstāvētajiem sporta veidiem interesi izrāda vēl arī citi, turklāt – vīri ar vārdu. Gunārs Ķirsons vēlas nākt iekšā ar džudo, bet Juris Savickis – ar hokeju. Starp citu, par Latvijas hokeja jaunā metodiķa plāniem jau bija sanācis dzirdēt vairākkārt, tiesa – citu objektu kontekstā. Secinājums – kaut kas briest.

Visiem klātesošajiem pa apli tika palaists kāds interesants saraksts ar MSĢ beidzējiem – olimpiešiem. Uzmanību piesaistīja ailīte: „Ernests Gulbis – teniss”. Izrādās, ka Gulbis, lai arī nav izmantojis ne Murjāņu treneru pakalpojumus, ne sporta bāzes, ir Jūrmalas filiālē ticis pie izglītības. Gulbja piemērs tika celts gaismā – sak, varbūt nevajadzētu tik strikti noteikt un akmenī iecirst, kuriem ceļš uz MSĢ vaļā, kuriem – ciet.
Beigās izdevās nonākt līdz pieņemamam kopsaucējam, ka esot jādibina padome, nepieļaujot janvārī pieļautās kļūdas darba grupas izveidē – lai nav 30 cilvēki un tam sekojošais kolhozs. Ārā pie durvīm, jau neformālākā gaisotnē, atkal nākas uzklausīt secinājumus: atkal nekas netika pateikts, atkal par neko nevienojāmies. Un arī kāda piebilde: „Viss, kas te notiek, ir izdevīgs abiem „garajiem”.” Kas notiks tālāk? Goba pauda gatavību savu vīziju tomēr izveidot. Nepilni 7 miljoni latu pakāpeniskai renovācijai ir izdalīti, bet jautājums par to, kā turpmāk izskatīsies MSĢ, vēl joprojām paliek neatbildēts...