Viņi visi taču rij...Vai arī Latvijā?

Dopings arī Latvijā

Viņdien SA+ paviesojās Valsts Sporta medicīnas centrā, konkrēti Antidopinga nodaļā pie tās vadītāja v. i. Gata Berķa. Viņš atklāj – dopings ir tēma, par ko diskutēt ir gatavi visi un vienmēr. „Dopings Latvijas sportā viennozīmīgi ir problēma. Pēdējo četru piecu gadu laikā veikto dopinga kontroļu skaits ir ļoti stipri samazinājies. To ļoti labi redz un jūt sportisti un federācijas, kas ir pamanījušas, ka dopinga kontroles ir mazāk nekā gadus četrus piecus atpakaļ. Atsevišķos sporta veidos tā ir problēma. Aizbraucot uz sacensībām, mēs varam pārbaudīt ļoti mazu skaitu sportistu. Saprotams, pārējie redz, ka tas risks nav tik liels,” situāciju raksturo Berķis.

Viņš gan piebilst, ka ne visos sporta veidos Latvijā dopings ir problēma, un pārliecību stiprina fakts, ka sportistus regulāri pārbauda arī ārzemēs. Kā saka – nav pieķerts, nav vainīgs. Tiesa, ar to pieķeršanu arī mēdz būt interesanti. Raugi, lielākā daļa mūsu bāleliņu noraujas aiz robežām, bet Latvijā par to zina tikai ļoti šaurs cilvēku loks, kurā neietilpst pat Antidopinga nodaļa. „Pērn viens latviešu sportists tika pieķerts Latvijā, bet mēs ļoti labi zinām, ka divi trīs vai četri latviešu sportisti tika pieķerti ārzemēs. Sporta federācijas to negrib publiskot, līdz ar to – ja šis sportists nav „top” klases sportists, jūs, sporta žurnālisti, šādu faktu palaižat garām,” atklāj Gatis Berķis. Kas interesanti – arī Latvijas dopinga apkarotāji par savu tautiešu veikumu uzzina, lasot starp rindām. „Mēs to uzzinām, kad saņemam anonīmus zvanus. Zvana uz parasto telefonu, prasa, ko darīt šādā situācijā, nesaucot vārdos sportistus un nepiesaucot sporta veidus. Vienkārši konsultējas. Tad mēs jūtam: kādam ir problēma...” Valsts Sporta medicīnas centra Antidopinga nodaļa lielākoties netiek oficiāli informēta par starptautisko federāciju sodiem Latvijas sportistiem. Arī citās valstīs ir tāda pati problēma, un tāpēc Pasaules Antidopinga aģentūra veido sportistu un sporta funkcionāru „melnos” sarakstus.

Berķis arī iezīmē riska grupas: „Pirmā riska grupa ir izturības sporta veidi: riteņbraukšana, skriešana. Latvijā gan pēdējā laikā pārkāpumi šajā riska grupā nav bijuši. Otra riska grupa ir spēka sporta veidi. Tur bieži tiek lietoti anaboliskie steroīdi. Svarcelšana, bodibildings un citi sporta veidi. Jā, šajā jomā arī pie mums ir bijis daudz gadījumu. Bodibildings, pauerliftings ik pa laikam. Tāpat arī marihuāna ir aizliegta, tas attiecas uz visiem sporta veidiem.” Marihuānu sportisti mēdzot lietot, lai relaksētos pirms vai pēc sacensībām, taču tās pēdas organismā paliek diezgan ilgi. Šeit nu ir āķis – „zālīte” ir aizliegta tikai sacensību laikā, taču nereti, pat ja sportists ir uztinis kāsi pēc smaga treniņa, viņš iekrīt sacensībās pēc, teiksim, trim dienām. Tādu gadījumu netrūkst.

Vēl bieži sportistus Latvijā iegāž uztura bagātinātāji. Latvietis ir čakls radījums, kas mīl rakāties pa dažādiem ārzemju interneta forumiem. Tur salasās informāciju par brīnumu līdzekli, ko savukārt pasūta internetā, neiedziļinoties tā sastāvā un to nesalīdzinot ar aizliegto vielu sarakstu.

Šeit šo rindu autors vēlētos veikt nelielu lirisku atkāpi. Proti, pat tie uztura bagātinātāji, kas nav aizliegti, ne vienmēr ir vēlami. Diemžēl Latvijas jaunatnes sportā netrūkst gadījumu, kad pusaudžu vecuma sportisti, kam drīz būtu jāpāriet pieaugušo līmenī, dažu mēnešu laikā strauji pieņemas miesās un...sāk virināt ārstu kabinetus. Vispirms sirdsdarbība, tad ceļgali un viss pārējais. Realitāte. Atļautu mantu lietojot.

Kroplība

Ir sanācis kontaktēties ar atsevišķiem izbijušiem sportistiem, kas vaļsirdīgi atzīstas, ka ir dopingu lietojuši visu savu karjeru, lai arī nav pieķerti. Citādāk profesionālajā sportā nenotiekot, viņuprāt. Un pēc tam seko nožēla par izdarīto, jo veselība vēl tikai spēku pilnbriedā ir sacaurumota līdz pēdējam. Kas vēl trakāk – gadās, ka pēcnācēji dzimst ar ļoti smagām kaitēm...Arī Gatis Berķis zina šādus gadījumus un norāda, ka tā ir ļoti liela problēma. „Sportisti pārsvarā cenšas slēpt un neatzīt to, ka karjeras laikā ir kaut ko lietojuši. Saka, ka nekādas veselības problēmas sports viņiem nav atstājis. Protams, ir daļa sportistu – arī Latvijā -, kas ir pat publiski atzinuši, ka karjeras laikā ir lietojuši aizliegtās vielas. Mums katru gadu, vairākas reizes gadā, zvana un raksta ārsti. Pēdējais gadījums bija pirms diviem mēnešiem. Zvana ārsti, kuri netiek skaidrībā, kādā veidā šie jaunie vīrieši ir savu veselību tā kārtīgi sabojājuši. Problēmas var būt ļoti nopietnas – sirds asinsvadu slimīgas, impotence...” Un viss pārējais rindas kārtībā un gadiem ejot. Un tad sākas nākamais cikls – pēcnācēji.

„Ir bijuši gadījumi, kad pieķerti sportisti, kas lieto trīs līdz piecus dažādus anaboliskos steroīdus,” uz ļoti izsalkušiem sportistiem norāda Berķis. Vājprāts, taču ir cilvēku kopa, kam tas šķiet svarīgi, nepieciešami. Starp citu, reizēm cilvēki, kam profesionālais sports nav svešs, tā nopietnāk paseko līdzi savu atvašu sporta gaitām un vajadzības gadījumā nospiež bremžu pedāli jaunās paaudzes vietā. Diemžēl ir Latvijā ne reizi vien nācies dzirdēt arī par otru galējību – kad 13 gadus vecam nākamajai NHL/NBA zvaigznei (vecāku vērtējumā) vakariņās pie sulas ir pievienotā vērtība – pulverītis...Un atkal – aizliegts tas nav, bet – cik nepieciešams tas ir?

Mūžīgie iedzinēji

„Protams, mēs nekad nevaram zināt, kas notiek blakus mājā – vai kāds zinātnieks nesintezē ko jaunu,” uz mūžīgo bezspēcību norāda Berķis. Raugi, dopinga apkarotāji vienmēr ir kaut par pussolīti, bet atpalikuši. Tā ir aksioma. Sports un medicīna iet roku rokā, lai izcīnītu pirmās vietas nereti ir ne tikai visagrāk jāceļas uz rīta rosmēm, bet arī visveiksmīgāk jāmanevrē starp kolbām. „Tā tas vienmēr būs. Farmācijas firmas vienmēr domās par jaunu, efektīvāku vielu izstrādi medicīniskiem nolūkiem. Vienmēr būs ārsti un sportisti, kuri šīs jaunās vielas vēlēsies izmantot sportā, ļaunprātīgos nolūkos. Tikmēr antidopinga laboratorijām būs jādomā veidi, kā šīs vielas atklāt. Pēc starptautiskajām sacensībām, piemēram, olimpiskajām spēlēm analīzes tiek uzglabātas astoņus gadus. Sportists, ja tomēr aizliegtās vielas izmanto, riskē tikt pieķerts pēc gada vai pat trim četriem,” uz riskiem norāda Berķis. Šajā nozarē viss attīstās tiešām strauji, jauni atklājumi ir ikdiena.

Bieži vien publisko telpu sasniedz dažādas versijas par to, vai mūslaiku sporta varoņi jau nav pārsnieguši visas cilvēku spēju robežas un ar kādiem līdzekļiem to vispār var izdarīt. Berķis uzskata, ka viennozīmīgas atbildes šajā jautājumā nav. Galu galā ir jāņem vērā arī tas, ka treniņu metodes nepārtraukti ir pilnveidošanas procesā, tas pats attiecas uz atļautajām vielām, un nedrīkstam aizmirst arī par tādu sīkumu kā talantīgs sportists. „Pareizi un daudz zinātniskāk lietojot atļautos uztura bagātinātājus un vitamīnus, nevis tā, kā pagadās, droši vien var iegūt daudz lielāku efektu,” uz rezervēm, ko profesionālais sports turpina regulāri atrast, uzmanību vērš Berķis.

Vajadzīgs savs KNAB

Lai arī KNAB Latvijā nav tā labākā reputācija un produktīvākā darbība, tomēr jāatzīmē – abreviatūras apzīmējums skan ļoti labi. Kāpēc gan Latvijas sportā nevarētu būt, teiksim, DLNAB (Dopinga lietošanas novēršanas un apkarošanas birojs)? Šobrīd diemžēl ir tā, ka cīņa pret dopingu izpaužas: 1)vainīgo pieķeršana un sodīšana; 2) semināru lasīšana. Par pārējo vien aizdomas, kuras pārbaudīt nevar. „Mēs cenšamies sekot līdzi, kur katram gadījumam „aug kājas”. Mēs mēģinām apkopot informāciju: pie kādiem sporta ārstiem pieķertais sportists ir gājis, pie kādiem treneriem trenējies, ar kādiem sportistiem kopā trenējies. Ārzemēs ir bijuši gadījumi, kad, šādi izkalkulējot, tiek atklātas lielas dopinga lietošanas shēmas,” stāsta Berķis. Pirms krīzes bija runas par atsevišķa segmenta izveidošanu, kas dopinga izskaušanai pieķertos nopietnāk, analītiskāk. „Tas pagaidām ir mūsu uzdevums, bet mēs varam veikt tikai dopinga kontroles. Protams, ja mēs pieķertu kādu sportistu ar aizliegtajām vielām, kas ir viņa rīcībā, tad mēs varētu piemērot sankcijas. Taču mēs nevaram iet un veikt kratīšanas, piemēram, sportistu mājās, nevar pārbaudīt viņu somas. Pasaulē šāda prakse ir, tiek veiktas pat kratīšanas – sadarbībā ar muitu un policiju.”

Protams, var jau teikt, ka mazajā Latvijā nav neviena vērienīga sindikāta, kas nodrošina aizliegto vielu apriti sportā – un tā, ļoti iespējams, arī ir -, bet, ja ir pozitīvas dopinga proves, tad no kaut kurienes tas viss arī sākas. Neba jau sportisti vienkārši atrod tabletes, uzdzer vakardienas puķu ūdeni un dodas uz treniņu.

Kas vēl interesanti – ir dažādi manevri, kas rosina uz pārdomām. „Sportisti, paredzot dopinga kontroles ierašanos, uz daudzām sacensībām nebrauc, tām nemaz nepiesakās. Problēma visos sporta veidos: mēs dopinga kontroles Latvijā varam veikt sporta federāciju atzītās sacensībās. Regulāri braucot uz sacensībām, sportisti apmēram zina, kad mēs ieradīsimies. Ja tas ir Latvijas čempionāts, tad viņiem ir lielāks risks, ka mēs varētu ierasties. Tieši tāpēc nereti tiek dibinātas atsevišķas juridiskas organizācijas, kas rīko sporta sacensības, piesaista sponsorus, un, tā kā tās nav reģistrējušās Latvijas Sporta federāciju padomē un tām nav nekādas saistības ar federācijām, mēs dopinga kontroli tur nevaram veikt, tāpēc šie sportisti sporto tajās sacensībās,” situāciju izklāsta Gatis Berķis. „Vecākiem būtu vērts pasekot līdzi, uz kādām treniņu grupām jaunieši iet un trenējas, kādās sporta sacensībās – piedalās,” viņš aicina.

Dopings ir sporta sērga. Arī Latvijā, par to šaubu nav. Un tāpat nav arī šaubu par to, ka kamēr būs sports un tur tiks dalītas medaļas, dalītas prēmijas un iemantota slava vai vienkārši – pārākuma apziņa, tikmēr sporta vismelnākajā ķēķī būs nepārtraukta rosība. Vienīgais, ko varam darīt – aicināt cilvēkus vispirms nopietni padomāt un izvērtēt, vai maz ir vērts pārkāpt ķēķa slieksni.