Vai Zviedrijā bija labs čempionāts?

Vai labi rīkot PČ divās valstīs? Galīgi neaktuāls jautājums, jo Eiropā robežas nav jau kādu laiku un tas, ka viens turnīrs notiek Stokholmā, otrs - Helsinkos, nav nekādas stratēģiskas nozīmes - otras pilsētas spēles tāpat vari redzēt TV ekrānā. Raugoties no Latvijas žurnālistu skatu punkta. Nu tiktu Latvija pusfinālā, brauktu/lidotu uz Helsinkiem, taču tieši tāpat, ja attāluma ziņa ne sliktāk, bija 2008. gadā Kanādā, kur Halifaksu un Kvebekas šķir lielāks attālums. Arī čempionāta organizācijā Kvebeka bija galvenā vieta, Halifaksa kā nabaga radiniece. Šoreiz nabaga radinieces lomā - Stokholma.

Atceros 2004. gadu, kad astoņas komandas spēlēja Prāgā, astoņas - Ostravā. Mums palaimējās ar Prāgu, bet, piemēram, Krievijas izlase visus savus sešus mačus aizvadīja Ostravā, un, netiekot 1/4 finālā, būtībā spēlēja kaut kādā otrās līgas turnīrā laukos. Uz Prāgu atbraukušie krievu žurnālisti bija pārsteigi, cik Prāgā viss skaisti un jauki, kā jau PČ pieklātos, bet viņi Ostravā jutušies kā nezin kur nonākuši, turklāt pats čempionāts īsti nevienam neesot bijis vajadzīgs.

Daļējs provinces un galvaspilsētas kontrasts bija arī pērn Bratislavā un Košicē, Ķelnē un Manheimā, Ķelnē un Nirnbergā, Kārlstadē un Gēteborgā, Vīnē un Insbrukā, Turku un Helsinkos. Un tur neko nevar darīt. Kur izšķirošās spēles, tur lielāku svētku sajūta utt. Šogad Stokholma un Helsinki nebija izņēmums. Lai gan nosaukt Stokholmu par provinci laikam nebūtu korekti.

Jau vairākkārt esmu rakstījis, kas PČ ir svarīgākais ar žurnālista acīm raugoties. Un tas nav bezmaksas alus, kā vienam otram no izlases spēlētājiem agrāk šķita. Joks, ka turnīrs nav izdevies, ja nav bezmaksas alus, tika uzņemts pārāk nopietni. Ja par alu, tad kopš 2000. gada PČ Pēterburgā izdevies vairs nav neviens turnīrs...

Žurnālistam PČ svarīgas ir četras lietas. Naktsmājas, ēšana, transports un darba apstākļi hallē/preses centrā. Pirns PČ nebija skaidrības par transportu. Dienas biļete Stokholmā maksā 100 kronas, nedēļas - 260 kronas. Beigu beigās lielākā daļa, bet ne visi žurnālisti tika aplaimoti ar brīvbiļetēm. Sabiedriskais transports Stokholmā ir ļoti labs.

Par viesnīcu jau rakstīju. Piedāvājumā tā bija reklamēta kā trīs zvaigžņu, reāli bija divas zvaigznes. Piektajā dienā beidzot ieradās arī istabiņu uzkopēji, logu atmūķējām paši, un gaiss pietika. Nezinu, vai viesnīca oficiāli bija nodota vai nebija nodota eksplutācijā, taču tur dzīvoja arī dāņi un norvēģi. Gulta - būtībā pusotrvietīga, taču kolēģim bija iespēja gulēt uz izvelkamā dīvana (?). Par 30 latiem diennaktī no purna (bez solītajām brokastīm!) - varēja būt labāk.

Būtu melots, ja teiktu, ka Stokholmā nav kur paēst. Taču visi jau grib, lai būtu lēti un labi, kas principā nav iespējams. Pie halles makdonalds - bigmaka komplekts 55 kronas. Lielveikala ēdnīcā/kafejnīcā gaļas ēdiens 89 kronas, taču kā jau Zviedrijā un Somijā - salātu galds, maize, sviests, citronūdens, kafija un tēja klāt par brīvu. Par apmēram 60 kronām varēja paēst pie turkiem - dažādu veidu kebabus. "Lido" vai "Lauvas namā" vistas giross gan ir garšīgāks, bet tā ir gaumes lieta.

Darba apstākļi. Bezmaksas internets preses centros nav jau vairākus gadus. Pieslēgums visam čempionātam 1000 kronas. Daži latvieši gan to pamanījās arī lietot par brīvu, bet tas jau cits stāsts. Tribīnēs preses vieta it kā bija vienā galā, taču laukuma pārredzamība bija laba, turklāt priekšā vēl trīs TV ekrāni, kur atkārtojumos redzams viss, kas jāredz. Lielākais mīnuss - no preses centra līdz tribīnēm vismaz piecu/septiņu minūšu gājiens, bet tā kā elektrība un internets bija arī tribīnēs, pārtraukumos neviens uz preses centru negāja. Droši vien, ka zviedriem bija iespējams preses centru ierīkot tieši "Globen" arēnā, taču, kam tas vajadzīgs...

Kopš 2002. gada vairākus gadus darbojos IIHF Žurnālistu komisijā (AIPS) vai otrādi - AIPS Hokeja komisijā. Nu vairs savu laiku netērēju, jo tam nav jēgas. Reizi čempionāta laikā šī komisija sanāca uz apspriedi. Lai norādītu PČ organizētājiem, kas labs, kas slikts, uzaicinot arī nākamā čempionāta preses centra vadītāju, lai viņš zinātu, kādas ir preses prasības. Parasti šīs prasības vairāk bija orientētas uz nākamo turnīru, jo, ja 2003. gadā Turku somi bija t.s. mikszonu ieplānojuši preses centrā starp sieviešu un vīriešu tualeti, tad žurnālistu dēļ tualešu atrašanās vietu neviens nemainīs. Šoreiz mikszona bija normāla, taču laikam jau LHF preses sekretāram jāraugās, lai neviens hokejists pa taisno neaizšmauc uz ģērbtuvēm. Kad sākās zaudējumi, maz bija to, kas tā nedarīja.

Ļoti svarīga lieta ir ēdināšana preses centrā. Tur nu gan zviedri bija iebraukuši auzās. Pirmkārt ar cenām. Praktiski ēdāju bija maz, jo cenas ievērojami lielākas nekā pilsētā. Jau minēju, ka, piemēram, "Mariestad" alus preses centrā maksāja 73 kronas, pilsetā t.s. četru balto kreklu krogā - 39 kronas. Negribu samelot, jo nepirku, bet kafija laikam maksāja 20 kronas. Bet neviens to par naudu nedzēra, jo 20 metrus tālāk pie lielsponsora "Škodas" kafija, tēja un ūdens bija par brīvu. Tur to dzēra arī brīvprātīgie un preses centra uzraugi. Preses centrā sākumā par brīvu bija konfektes, taču tā, ka uzraugs redz, cik žurnālists paņem, trīs dienas pirms PČ beigām nezin no kurienes tika izmests "Isostar".

Atsķirībā no dažiem citiem PČ, drošības kontroles (žurnālistiem!) kā tādas vispār nebija. Somā preses centrā un tribīnēs iekšā nes kaut vai ziloni.

Vēl daži novērojumi ārpus darba. Stokholmas centrā strādā vismaz 10 ubagi. Otrs novērojums. Zviedri ļoti labi sakārtojuši taras lietu. Tukša alus/kolas bundžiņa maksā 1 kronu (apmēram 7,7 santīmus). Un laiku pa laikam zviedri urķējas pa atkritumu tvertnēm metro, uz ielas utt., lai dabūtu šo vienu kronu. Pēc bomžiem gluži neizskatījās.

P. S. Ja man kā žurnālistam būtu jāliek atzīme Stokholmas PČ organizētājiem, tad starp 4 ar - vai 3 ar +. 5 bija Maskavā 2007. gadā.