Pie galda Miglinieks. Tas pats...
Iepriekšējo reizi Igoru Miglinieku kā žurnālists intervēju pirms astoņpadsmit gadiem... Kas mainījies pa šo laiku?
Saruna ar Seulas olimpisko spēļu čempionu basketbolā – starp citu, starp latviešu večiem viņš mums tāds viens - Igoru Miglinieku lietotājiem būs pieejama piektdienas vakarā. Lai cik tas dīvaini nebūtu, mēs abi diezgan labi atceramies mūsu iepriekšējo interviju, kas notika pirms astoņpadsmit gadiem. Tas bija vakars, kad vēl neviens nerunāja par nodevību, karogiem un pārliecību. Igors bija pieņēmis lēmumu nespēlēt Latvijas izlasē un savu nodomu – kāpēc viņš grib uz Barselonas spēlēm aizbraukt kopā ar tā saukto Neatkarīgo valstu savienības (NVS) izlasi – gribēja izlikt uz papīra. Mēs pazinām viens otru pietiekami labi, lai tajā brīdī uzticētos – es viņam kā basketbolistam, viņš man – kā žurnālistam. Intervija bija gara un uz rakstāmmašīnas (datorus tad vēl neizmantoja) es to pārsitu līdz agram rītam. Bijām vienojušies, ka interviju parādīšu pirms publicēšanas. Braucu pie Igora uz viņa īres dzīvokli Struktoru ielā, kur man durvis atvēra Olga Rajecka – nikna kā elle... Laikam jau bija izlasījusi rīta avīzes – nodomāju. Igors bija dziļāk dzīvoklī, kur uz galda pamanīju „Latvijas Jaunatnes” tā rīta laidienu. Zināju, kas tur bija rakstīts, jo iepriekšējā dienā biju vairākas stundas pie redakcijas tālruņa uzklausījis lasītāju atsauksmes par divu basketbolistu – Igora Miglinieka un Gundara Vētras – dīvaino izvēli. Tās tika apkopotas vēstuļu kopā un kopējais noskaņojums bija – teikšu kā ir – nežēlīgs... Latvijas sabiedrības nomācošais vairākums negribēja izprast nevienu no argumentiem, ko mēģināja viņiem likt priekšā abi slavenie latviešu basketbolisti, turklāt – tāds bija laiks – pastalas bija modē un mēs bijām brīvā valstī. Neatkarīgā valstī, kam tagad bija arī sava basketbola izlase. Avīzē bija nopublicēta pirmā lasītāju reakcija un tā acīmredzot bija šokējusi Migliniekus... Uz ko viņš cerēja? Ka viņu (-s) sapratīs, novērtēs, pieņems? Diezgan – naivi... Noskaņojums deviņdesmito gadu sākumā šajā valstī bija nacionāli romantisks ar maksimālu patriotisma devu. Ko jūs domājāt – tas pats Igors deviņdesmit pirmajā uz barikādēm aizskrēja aizstāvēt PSRS karogu? Nē, viņš zupu pie ugunskura ēda, domājot par Latviju. Bet – kad vajadzēja būt par Latvijas basketbola izlases kapteini, viņš tomēr atskatījās...
Igors bija sapīcis, manāmi nomākts... Cilvēku reakcija viņu tomēr bija pārsteigusi. Negatavu. Starp savējiem viņš turējās labi, jo padomju sportisti nāca no izredzēto kastas – ārzemju braucieni, valūta, pirmās ārzemju mašīnas, dzīvokļi... Tādi paši apkārt teica – protama lieta, Igor, pieņem tādu lēmumu, kas tev pašam patīk... Patiešām, kam viņam pastalas, ja PSRS (nu, labi – NVS) izlase uz galda nolika jaunas Nike... Tas – tāds salīdzinājums tā brīža profesionālo sportistu loģikai. Neatkarīgā Latvija viņiem neko nevarēja ne solīt, ne garantēt – izņemot, karogu. Daudziem tas bija par maz.
Miglinieks paņēma papīra lapas, ko viņam pasniedzu un pateica īsi: - Es negribu ar tevi runāt... Es tev aizliedzu šo interviju publicēt...
Tā arī palika. Viss tālākais ir vēsture. Nevar teikt, ka pa šiem astoņpadsmit gadiem ar Igoru neesam tikušies, pārmijuši kādu vārdu. Situācijas bijušas dažādas. Tikai ne intervijas... Es vienkārši nespēju viņu uztvert savādāk kā... Labi, lai nu paliek. Visu, ko esmu gribējis pateikt par šo situāciju, esmu jau darījis. Starp citu, Igors to pēdējo interviju ir saglabājis, kas ir spilgta tā laika liecība. Varbūt pienāks brīdis, kad vienosimies par šīs sarunas publicēšanu – lai dažus plankumus iztīrītu...
Kāpēc bija vajadzīga šī atmiņu pārcilāšana? Lai izprastu. Man tas bija interesanti un svarīgi no profesionālā viedokļa, Igoram tas arī nebija formāli. Par kautiņu pirmajā VEF treniņā, par Valda Valtera lomu viņa karjerā, par sēdēšanu KGB pagrabos, valūtas kontrabandu un PSRS izlases banketiem. Par vecāku lomu viņa basketbolista karjeras izaugsmē, par olimpisko zeltu un Latvijas basketbola izlases baigo vasaru. Viņš ir basketbola fanātiķis. Ja to visu liek kopā un atkal, un vēlreiz salīdzina ar deviņdesmit otrā gada izvēli – var mēģināt viņu saprast. Izprast? Par to labāk paklusēšu... Saruna bija gara. Būs labi!
-1 [+] [-]
+4 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]