Tikai nevajag celt pieminekli...
Prieks par Rīgas "Dinamo" uzvaru KHL Cerību kausa izcīņā. Lai kāds, bet tas tomēr bija fināls, lai kā to sauc, bet tā tomēr ir trofeja komandas skapī. Nevajadzētu tikai pārspīlēt šīs uzvaras nozīmi, jo daudz netrūka, lai kāds ieteiktu gandrīz vai rīkot uzvaras sakarā gājienu pa Brīvibas ielu ar ziedu nolikšanu pie Brīvibas pieminekļa... Necelsim šim panākumam (mazajam, otršķirīgajam vai vienalga kādam, bet tomēr - panākumam) pieminekli, jo citādi uz tā būs jāiegravē, ka Cerību kausa iegūšana nozīmē arī 17. vietu piektajā KHL sezonā. Starp citu, zemāko komandas vēsturē...
Vienam manam draugam ir labs teiciens - proti, uzvaru nekad nevar būt par daudz un tāpēc katru vajag atzīmēt. Ko kurš saprot ar "atzīmēt", tas lai paliek katra izpratnes par atzīmēšanu un fantāziju līmenī, taču sava taisnība teicienā ir. Jebkura uzvara ir uzvara un to ir jāizcīna, nevienu uzvaru un trofeju neviens nedāvina un arī Rīgas "Dinamo" hokejistiem neviens "Cerību kausu" (un par to pienākušos prēmiju) nedāvināja. Malači, ka uzvarēja, ka pārveda kausu mājās un ka bija labākie starp tām komandām, kuras šosezon netika Gagarina kausa izcīņā. Lai nu paliek kādas hokeja kluba visnotaļ svarīgas personas izteikums par to, ka svarīgāk ir iegūt "Cerību kausu" nekā izkrist Gagarina kausa izcīņas pirmajā kārtā... Nepārpratīsim to kā ieteikumu vispār necīnīties par tikšanu Gagarina kausa izcīņā (tas taču nemaz nav tik svarīgi!) un kā ieteikumu nākamsezon censties paturēt savā īpašumā "Cerību kausu". Uzskatīsim, ka vienkārši neesam sapratuši, kas ar to bija domāts.
Pirmās aktivitātes pēc rīdzinieku uzvaras Habarovskā, atklāti sakot, nedaudz samulsināja... "Cerību kausa" iegūšana gan netika pasludināta par vēsturisku uzvaru un par nezin kādu panākumu Latvijas hokeja vēsturē, taču līdz tam daudz netrūka. Un kur nu vēl svinīga un publiska, ar komandas sumināšanu apvienota, uzvarētāju plāksnītes pielikšana pie "Cerību kausa" KHL bārā... Laikam tomēr labi vien ir, ka šis pasākums tomēr tika atcelts (pirmā sajūsma laikam pierima un pienāca saprāts) un tas notiks kopā ar tradicionālo Rīgas "Dinamo" sezonas noslēguma paškumu svētdien "Arēnā Rīga". Neatzimēt uzvaru arī nedrīkst un izdarīt to sezonas noslēguma pasākumā būs labāk. Citādi tālāk jau patiešām atliktu vēl tikai sarīkot gājienu kaut vai līdz "Arēnai Rīga" ar tam sekojošu pieminekļa atklāšanupar godu uzvarai šajā turnīrā. Par katru uzvaru ir jāpriecājas, katras trofejas iegūšanu ir jāprot novērtēt (īpaši vēl tāpēc, ka ne pirmo, ne vēl jo vairāk otro mums nemaz nav tik daudz) un nevienu nevajag nonicināt, taču reizē jācenšas turēties tuvāk zemei jeb šajā gadījumā - ledum. Tas atvēsina un tas nāks tikai par labu, kas sāksies sestā KHL sezona.
"Cerību kauss" kā trofeja un prēmija par uzvaru nav salīdzināma ar ieguvumu, ko šis turnīrs deva jaunajiem hokejistiem un spēlētājiem, kuri vēl cīnās par stabilu vietu Rīgas "Dinamo" sastāvā. Ieguva paši spēlētāji, ieguva treneri, ieguva komanda. Mūsējie ir starp līderiem vai pat ir vairākās labāko pirmajās ailītēs gandrīz visos "Cerību kausa" izcīņas statistikas rādītājos, kas tikai lieku reizi apliecina, ka pirms jaunās sezonas varam rēķināties kā ar potenciālajiem komandas spēlētājiem ar visiem pašreizējā sastāva dalībniekiem. Taču - bez jebkādām garantijām! Tikai ar papildus pozitīvu informāciju un ar - jācer - papildus motivāciju kļūt par tik pat noderīgiem komandai jaunajā sezonā.
Pašiem spēlētājiem un treneriem ar pašnovērtējumu, šķiet, viss ir kārtībā, jo uzreiz pēc uzvaras ceturtajā finālspēlē un "Cerību kausa" saņemšanas nekādas pārliekas gavilēšanas un pārliekas priecāšanās nebija. Visi bija priecīgi un smaidīgi, apsveica cits citu kā pēc labi padarīta darba. Ne vairāk. Tas vieš cerību, ka piemineklis netiks celts ne tikai dabā, bet arī prātos.
Apsveicu ar "Cerību kausa" iegūšanu un cerības par labāku nākamo sezonu iegūšanu! Sestajā KHL sezonā par "Cerību kausu" labāk lai tomēr mūsu vietā cīnās kāds cits.
+3 [+] [-]
+3 [+] [-]
+2 [+] [-]
Cits stāst ir šī kausa izcīnītāju varēšana uz normāla KHL fona, trešā maiņa ir maksimums. Bet fakts kā tāds, spēļu prakse parasti nevienam nenāk par ļunu, kur nu vļe, ja var mest iekšā un iegūt kaut kādas pozitīvas emocijas par sporta veidu ikā tādu.
Sportistiem ir viens mēŗkis - tikt play-off, Naģeždas kauss ir stulbums? Šķite Ozoliņš kkā tā teica, jāsaka, ka ļoti ierobežots spriedums. Tad jau par Bronzas medaļu ar vairs nav jēga cīnīties. Vispār, nafig Sudraba medālu pasniegt, mērkis jau katram ir zelts.
Tad jau arī par palikšanu A grupā arī spēles nevajag, tālāk netiki, viss, beigas, brauc mājās.
Viena lieta ir kā šis Naģeždas kauss tika pieteikts, pasniegts un izdomāts, bet cita lieta ir turnīra formāts, ja tāds kauss ir paredzēts, tad play-off netikušās komandas var pacīnīties par kausu, citu kausu, naudu, izmēģināt kādu spēle'tāju, kurš līdz šim netika spēlēt utt.
+1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Ko Gustavs domā par Rīgas Dinamo izcīnīto...
[+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
-2 [+] [-]
Labi vēl ka ar kādu NHL komandu nesalīdzināji, cik zināms nesen kausu izcīnīja 8. komanda pēc regulārās sezonas.
Kā jau teicu, ir jānovērtē fons un konkurence.
+1 [+] [-]
-2 [+] [-]
-1 [+] [-]
Kārtējais viņa raksts par neko.
[+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]