Izcilo basketbola treneru Top-12

Ādolfs Grasis

Pats pirmais basketbola spēlētājs – vēl ģimnāzists būdams – un vienlaik basketbola trenētājs (kā toreiz teica). Latvijas basketbola leģenda no 1923. līdz 1976. gadam. Valstsvienības dalīnieks kā spēlētājs un kā treneris 1937. gada Eiropas meistarsacīkstēs. Mūža nogalē – Latvijas valsts fiziskās kultūras institūta docents, jauno treneru apmācītājs savā bagātajā pieredzē. Godīgi sakot, bez Graša un Baumaņa pirms kara mums citu profesionālu basketbola skolotāju tikpat kā nebija...

Voldemārs (nevis Valdemārs) Baumanis

Pirmo Eiropas čempionu – Latvijas valstskomandas – treneris 1935. gadā, vadījis komandu arī uz otro vietu kontinentā 1939. gadā. To, ka viņš nav tikai pirmais puisis mazā sādžā, Baumanis spilgti pierādīja pirmajos pēckara gados, kad būdams emigrācijā Francijā Lorientas pilsētā tukšā vietā radīja izcilu basketbola komandu (tiesa, uzaicinot vairākus latviešus) un jaunatnes basketbola skolu. Baumanis visu mūžu bijis atvērts basketbola jauninājumiem, sekojis tā progresam arī tad, kad bija latviešu sporta vadītājs ASV. „Viens no autoritatīvākajiem un veiksmīgākajiem treneriem Latvijas basketbola vēsturē” – tā ierakstīts tās vēstures 295 lappusē.

Alfrēds Krauklis

Treneris, kurš basketbolu kā dzīvesveidu sev un citiem kopis un vilcis cauri laikmetu griežiem no 1927. līdz pat 1991. gadam. Parlamentārā Latvija, Vadoņa Latvija, padomju okupācija, vācu okupācija, vēlreizēja krievu invāzija, Staļins, Hruščovs, Brežņevs – visiem Krauklis gāja cauri ar smaidu sejā un basketbolu prātā. Katrs viņu uzklausīja. Fantastiski, bet viņš izbrauca Parīzi, izcīnīja otro vietu trešajās Eiropas meistarsacīkstēs, spēlēja čekistu Dinamo Baigajā gadā, sacentās ar esesiešiem Berlīnē četrdesmit trešajā, saņēma sporta biedrības Daugava biedra karti ar pirmo kārtas numuru 1944. gadā, spēlēja pats līdz 1949. gadam (kopumā astoņkārtējs Latvijas meistars), trenēja meistarus (VEF bronzas medaļas 1960. gada PSRS meistarsacīkstēs), jauniešus un pavisam mazus puikiņas līdz mūža pēdējai stundai. Izaudzinājis 28 PSRS sporta meistarus.
Viņam līdzināties varēja vien Ansis Augusts Raubens, kura milzīgs ieguldījums tāpat ir Latvijas basketbola pēckara atdzimšanā. Raubens visvairāk strādāja un veidoja jauno paaudzi.

Oļģerts Altbergs

Viņa vārds uz mūžiem saistīts ar lielisko, leģendāro TTT meistarkomandu, pie kuras šūpuļa Bohums stāvēja ar savu profesora prātu un inteliģento sadzīves izjūtu komandas pirmajos piecos gados (1958. – 1962.), ļaujot mums izbaudīt pirmos priekus kā PSRS čempionātā, tā arī Eiropas kausa izcīņā. Trim TTT zeltiem impērijas sacensībās vēlāk vēl pielicis VEF vīru bronzu 1966. gadā, bet tad līdz mūža galam nopietni pievērsies jauno treneru audzināšanai LVFKI, kur bija docents. Ilgus gadus arī Latvijas Basketbola federācijas Treneru padomes priekšsēdētājs. Un zinātņu doktors basketbola prasmēs. 66 spēlēs vadījis Latvijas (PSR) sieviešu, bet 58 spēlēs vīriešu izlasi. Dāmu un kungu toreiz nebija, visi izrādījās tikai biedri – taču Oļģerts Altbergs ar savu omulību un humora izjūtu rādījās kā kaut kas tomēr smalkāks...

Raimonds Karnītis

Prātīgais Rīgas Spartaka un vēlāk VEF kapteinis pārņēma TTT vadību 1962. gadā un kopa tās panākumus līdz pat 1987. gadam – akurāt gadsimta ceturksni. Pa tam lāgam latviešu meitenes, sava Bosa pamācītas, prata 18 reizes izcīnīt uzvaras impērijas čempionātā un 15 reizes pacelt virs savām un mūsu galvām Eiropas kausu. Izcils basketbola stratēģis un īpaši jau – taktiķis. Basketbolu izspēlēja kā šahu (kurā tāpat bija liels meistars). Viņa vadmotīvs bija: uzvara ir lietderīga, zaudējums tāds nevar būt. Nav svarīgi kādiem likumīgiem līdzekļiem panākumi tiek sasniegti, taisnākais ceļš ir tas labākais tāpēc, ka racionāls. Šāds prakticisms dažkārt noveda pie spēles vienkāršošanas uz labskatāmības ŗēķina, ko Karnītim arī pārmeta. Uzvaras gan nepārmeta...
Viņam spēles izpratnē un vadīšanā līdzināties var cits Latvijas slavas gadu vēl lielāks balsts – Maigonis Valdmanis. Klusāks un atturīgās ārējās izpausmēs, Maigais vissarežģītākās situācijas lasīja un risināja kā pamatskolas uzdevumus. Pat īpaši pašapzinīgais Krauliņš nekautrējās prasīt viņam glābjošu padomu tad, kad mēsli bija līdz ausīm.

Tālivaldis Pētersons

Vēl viens basketbola kopējs, kurš tajā lietā bijis iekšā no pirmās gaismas līdz pēdējai tumsai. Par treneri Ņižņijtagilā 1953. gadā kļuvis pēc gulaga nometnēm, tad atlaists mājās un sācis nevaldāmu rosību basketbolā (viņu noteikti vēl pieminēsim rīkotāju topā). Kā treneris veicis milzīgu darbu jaunatnes un zēnu vidū, arī izkopis Lokomotīves vīriešu komandu par Latvijas čempioniem, izveidojis sieviešu komandu Rīgas Zieds kā alternatīvu TTT – ko tolaik nepieņēma.
Jaunatnes trenēšanas druvā ar Peķku var spēkoties Viktors Strupovičs, kurš tāpat basketbolā mūžu bez īpašas pateicības ieguldījis. Toties viņa trenētās meitenes izaugušas gan līdz vissavienības jaunatnes, gan TTT panākumiem.

Imants Pļaviņš

Pētersona laikabiedrs, arī tiks minēts rīkotāju skaitā, taču sācis un turpinājis (uz činām neskatoties) kā jaunatnes treneris – kāds tad arī palicis visu mūžu. Ar savu 2. Bērnu un jaunatnes sporta skolas komandu uzvarējis PSRS jaunatnes meistarsacīkstēs – kas krievu laikā bija izcils panākums. Viņš vienkārši citādi nevar – jābīda basketbols. Dara to tik nopietni un ar atbildības sajūtu, ka reizēm paliek apkārtējās sabiedrības nesaprasts. Vienalga – Pipinam goda kantes nerīvēja laiks, kad no faktiskā Latvijas basketbola vadītāja augstumiem nācās nokāpt līdz Valtera basketbola skolas trenera līmenim. Tā vajadzēja basketbolam...
Kā Pļaviņa līdziniekus jaunatnes trenēšanas pārņemtībā gribētu vēl pieminēt viņa laikabiedrus Jāni Rimbenieku un Aivaru Brigmani. Tā ir tāda paaudze, kas neskaita kapeikas un santīmus, skaita audzēkņus. Pipins, piemēram, ir sagatavojis 17 PSRS sporta meistarus...

Lučinu ģimene

Nudien, Ventspils nebūtu pēc mileniuma kļuvusi par Latvijas basketbola galvaspilsētu – uz gadiem atņemot šo godu Rīgai – ja ne tas senais un ilgais darbs basketbola attīstīšanā, basketbola vides veidošanā, kādu savā laikā vēju pilsētā paveikuši jaunatnes treneri Benita un Gunārs Lučini. Latvijas basketbola vēsture provinces pilsētas treneru panākumus piemin maz un tikai garāmejot, taču Gunārs Krūmiņš un Līvija Alpe-Lūka Liepājā, Alvils Kaufmanis Valmierā, Juris Arums Limbažos, Juris Garkalns Iecavā un Bauskā, vēl citi (kur nu visus apzināt!) ir vissirsnīgākās pateicības vērti.
No saviem audzēkņiem viņi to arī ir saņēmuši...

Armands Krauliņš

Kolorīta, iespaidīga, tomēr pretrunīgi vērtēta personība. Trenējis basketbolistus plašā diapazonā – no Uzbekistānas līdz Kolumbijai, tomēr visbiežāk Latvijā. Izvedis Latvijas vīriešu basketbolu (VEF meistarkomandu) no dziļas bedres septiņdesmitajos gados, Lokomotīves sieviešu komandu, Brocēnu un Ventspils vīriešu klubus aizvedis līdz Latvijas čempiontituliem, vadījis Latvijas izlasi kā padomju, tā brīvestības laikos, piedalījies pie PSRS izlašu (arī pirmās) gatavošanas treniņos un vadīšanas sacensībās. Krauliņa rīkotā Latvijas izlase guvusi atzīstamus panākumus (dalīta 9. vieta 1993. gadā) Eiropas meistarsacīkstēs. Taču viņam pieder arī klasiskais izteiciens: „Tā nav mana izlase, tā ir Latvijas izlase”, pametot komandu grūtā brīdī, kas apliecina trenera „mīlestību pret sevi mākslā”, nevis „mīlot mākslu sevī’. Knābis ir izturēts diktatora metožu piekritējs.
Bet var būt, ka tieši un tikai tā ir sasniedzami iespējami labākie panākumi?

Juris Garkalns

Izcīnījis visu trenera darba ceļu „no zābaku spodrinātāja līdz prezidentam”. No mīļota un cienīta bērnu un jaunatnes trenera (uzvaras vissavienības sacensībās) līdz meistarkomandas un valsts izlases vadītājam. Diemžēl TTT panākumu gadus baudījis vienīgi kā meistarkomandas dublieru vienības treneris – toties viņa sagatavotā jaunā maiņa izrādījās kvalitatīva un lietderīga. Līdz laikam, kad lielo basketbolu beidza TTT debesjuma galvenais balsts – Uļa Semjonova. Juku laikos spītīgi un neatlaidīgi centies noturēt virs ūdens TTT pakāpeniski, bet nenovēršami grimstošo kuģi, līdz nācies piekāpties pilnīgai bezcerībai. Neatceros, ka mēs būtu pratuši godam pateikties Jurim Garkalnam par basketbolam ziedoto mūžu.
Līdzīgs liktenis bijis Andrim Purkalnam, TTT atbildīgajam trenerim starp Karnīti un Garkalnu...

Aivars Vīnbergs

Arī basketbola pratējs ar savu funktieri – jeb cietu galvu. Viņa dāmu komanda RTU/Klondaika (Arkādija, EKJU, Lokomotīve) deviņdesmito gadu otrajā pusē apņēmīgi pārņēma Latvijas sieviešu basketbola līderu lomu, čempionkomandas treneris tika uzaicināts vadīt tāpat Latvijas izlasi. Diemžēl talantīgā (un sevi pierādījušā) trenera koncepcijas un izlases komandas nodrošināšanas prasības— panākumu vārdā – funkcionāru vidū netika pietiekami uzklausītas un izprastas. Iznākumā – kā mūsu vietējās dāmu sacensības, tā pats Vīnbergs nonāca ēnas pusē.
Ainārs Zvirgzdiņš, līdzīgi Vīnbergam, ir savdabīgs un talantīgs treneris – konkurents, unikāls ar to, ka savas Pumpuru vidusskolas meitenes gadu gaitā izaudzināja par Latvijas pieaugušo kausa ieguvējām, pirmo reizi gāžot no troņa pašu TTT.

Jansonu dzimta

Daiga un Ziedonis Jansoni savu jaunatnes basketbola sapratni un varēšanu ir uzskatāmi pierādījuši jau ar meitas Lienes izaudzēšanu kā lielā basketbola stādu. Taču Jansonu klans ar to nepavisam neapmierinās, dod savu aktīvu un lielu ieguldījumu dažāda līmeņa un vecuma jaunatnes komandās, uzrādot ne tikai darba prieku, bet arī labus sportiskos rezultātus. Pēdējais Jansonu apliecinājums bijis pērnā gada jūlijā, kad Latvijas U-18 puiši ar Ziedoni kā vadoni, tēvu un skolotāju, daudziem skauģiem par izbrīnu, izcīnīja bronzas medaļas Eiropas jaunatnes meistarsacīkstēs. Uz Jansoniem ar apetīti skatāmies turpmāko sasniegumu gaidās – viņi ir pašā labākajā treneru vecumā, ja ne gluži vairs jaunībā...

Gribas ticēt (jo cerība esot muļķu mierinājums) ka jau gūtos trenera panākumu pieteikumus tālāk attīstīs Mārtiņš Zībarts, Varis Krūmiņš, Ainārs Čukste, Gundars Vētra, ka klāt ir veiksmīga trenera laiks Aināram Bagatskim, Robertam Štelmaheram, Uvim Helmanim. Tad atkal lauzīsim galvas pie jauna saraksta.