SA 2004. Miņins - Latvijas čempions ugunsdzēšanā un bobslejā

- Vai zinot, ka tu nesen kļuvi par Latvijas čempionu, mēs tevi varam saukt par spēcīgāko valsts bobslejistu?
- Tikai šajā brīdī, tikai divniekos un tikai Siguldas trasē. Vai esmu spēcīgākais arī ārzemju trasēs - nu, nezinu, nezinu Vienos mačos priekšā ir Gūts, otros - es, un ej nu noteic, kurš ir labākais. Šāda konkurence noteikti nāk par labu gan man, gan Gatim. Man konkurence noteikti palīdz, un domāju, ka arī Gatim tā nāk par labu. Šī man ir pirmā sezona starp lielajiem, un pats nebiju gaidījis, ka atsevišķos mačos ieņemtās vietas būs ap desmito. Mūsu starpā notiek veselīga konkurence, un ar Gati līdz šim nav bijušas nekādas saķeršanās vai ķīvēšanās. Mačos, kuros man izdevies braukt ātrāk par Gati, neesmu jutis, ka viņš uz mani skatītos ar greizu aci. Iespējams, ka zemapziņā viņam drusciņ kremt, ka kaut kāds jaunais Miņins ir labāks par viņu, taču es šos zemūdens akmeņus neesmu pamanījis, un man šķiet, ka tas nav Gatim raksturīgi, ka viņam skaustu cita iespētais. Šosezon visu laiku esam kopā un kopā priecājamies par jebkuru panākumu - vai augstāku vietu izcīnījis viņš vai es.
- Pēdējos mačos ārpus Latvijas tu taču arī biji pirmais?
- Jā, un tas bija četriniekos, taču - tikai uz īsu brīdi. Pirms otrā brauciena mans rezultāts bija labāks nekā Gūtam, un pat trases vidusdaļā biju viņam priekšā, taču tad notika tas, ko redzēja visi "Eurosport" skatītāji.
- Pēc uzvaras Latvijas čempionātā droši vien bijuši ļaudis, kas tev teica: nav jau liela māka būt pirmajam, ja reāli braucēji ir tikai divi!
- Neesmu dzirdējis. Es pat teiktu, ka šo uzvaru jau esmu aizmirsis, un man tas ir raksturīgi, ka jebkurš panākums ātri tiek nolikts malā, jo es skatos uz priekšu. Tikai sezonas beigās pārcilāju visu gada laikā sadarīto un tad izdaru secinājumus par to, kas bijis labs, ko esmu darījis pareizi, pie kā vēl jāpiestrādā. Protams, Latvijas čempionātā bija tikai divas nopietnas ekipāžas, bet tik un tā man bija prieks par šo uzvaru. Beigu beigās man tas bija pirmais Latvijas zelts, un man vēl nav apnicis uzvarēt. Šogad es pratu šo uzvaru novērtēt. Pat visos sporta veidos, kuros esmu trenējies un piedalījies sacensībās, man nav bijis daudz uzvaru, tāpēc katra izcīnītā medaļa ir kaut kā vērta. Jā, pagājušajā vasarā es jau paspēju kļūt par Latvijas čempionu, taču tas bija no bobsleja attālā sporta veidā - ugunsdzēšanas sportā.
- Kas tev bija jāizdara, lai kļūtu par čempionu pažarniekos?
- Mums bija izvēršanās kaujai, kurā vajadzēja vilkt maģistrāli no sūkņa līdz dzēšanas vietai. Mans uzdevums bija vilkt garo šļūteni no starta līdz notikuma vietai, un mūsu komandas pirmie cilvēki teica, ka es varētu būt tas, kurš to varētu izdarīt vislabāk. Tā kā es esmu ugunsdzēsējs un tā kā strādāju Kuldīgā, tad mani palūdza piedalīties Latvijas čempionātā. Protams, ja man nekas nebija pretī un ja tas man netraucēja gatavoties manai pamatdisciplīnai - bobslejam.
- Cik noprotam, Latvijas ugunsdzēsēju čempionātā bija lielāka konkurence nekā bobsleja čempionātā
- Noteikti. Negribu melot, bet čempionātā piedalījās kādas divdesmit komandas un noteikti par pirmajām divām vietām necīnījās tikai divas komandas. Mums pat nebija nojausma, ka varam kļūt par čempioniem.
- Tavu ienākšanu bobslejā var salīdzināt ar ugunsdzēsēju sportu - kad tu parādījies pie apvāršņa, pēdējās dienas sportā tika skaitītas Sandim Prūsim; tad viens pēc otra bija minējumi, ka paliek viens pats Gūts, un te pēkšņi parādās Miņins.
- Man nemaz nebija lielas izvēlas - gribu kļūt par bobslejistu vai ne, vai arī vajadzēja samierināties, ka nekad tā arī neatradīšu savu sporta veidu. Es daudzus gadus, sākot no piecu gadu vecuma, esmu meklējis savu sporta veidu un līdz pat bobslejam nebiju ticis skaidrībā, ar ko gribu un ar ko varu nodarboties. Esmu bijis motokrosists, galda tenisists, vieglatlēts, handbolists, riteņbraucējs... Kaut ko droši vien esmu piemirsis nosaukt. Respektīvi, visus sporta veidus, ar kuriem varēja nodarboties Kuldīgā, esmu izmēģinājis. Jo vecāks kļuvu, jo mazāk cerību palika, ka izdosies atrast to - vienīgo un pareizo sporta veidu. Pat pēc astoņpadsmit gadu sasniegšanas nebiju izvēlējies sev piemērotāko. Kad iestājos un sāku mācīties sporta akadēmijā, it kā sāku nopietnāk pievērsties handbolam. Mani pamanīja tikai tāpēc, ka biju kreilis, un, kā zināms, sporta spēlēs kreiļi nav izplatīta parādība. Jau biju ielauzies handbola noteikumos, kad pēkšņi bobsleja trenera Riharda Kotāna sieva Vita pamanīja manus auguma parametrus un ieteica pamēģināt iekļūt bobslejistu vidū.
- Šķiet, tu nemaz neesi klasisks Latvijas bobslejists. Parasti jaunos talantus meklē vieglatlētu vidū. Paskatās uz viņa rezultātiem (pavisam labi, ja tie ir uzrādīti desmitcīņā) un tad uzaicina stumt bobus.
- Es noteikti neesmu klasiskais bobsleja produkts. Kaut gan savulaik biju nedaudz patrenējies vieglatlētikā, taču rezultāti nebija nopietni, bet par desmitcīņu biju lasījis tikai avīzēs. Fiziskais, ko biju iekrājis pirms bobsleja, tika iegūts, trenējoties riteņbraukšanā, un tieši šajā sporta veidā biju trenējies visilgāk - nepilnus trīs gadus.
- Cik tālu tev izdevās aizbraukt?
- Deviņdesmito gadu vidū biju ceturtais Latvijas čempionātā trekā sprintā, un iespējams, ka piedalījos vienās no pēdējām sacensībām, kas notika vēl nenojauktajā Ventspils trekā.
- Kāpēc nolēmi pamest riteņbraukšanu?
- Kad minu pedāļus, vienlaikus trenējos vēl kādos divos trijos sporta veidos, un reiz pienāca brīdis, kad vienlaikus nevarēju paspēt uz visiem treniņiem. Jau tad biju iekļuvis Latvijas jauniešu brīvprātīgo pažarnieku izlasē un mums vajadzēja gatavoties Eiropas čempionātam, kas notika Itālijā. Šim pasākumam es gatavojos nopietnāk, un riteņbraukšanai palika arvien mazāk laika.
- Jau vairākkārt esam runājuši par ugunsdzēšanu. Kā tas ir iegājies, ka tavs vārds tik bieži tiek pieminēts šā sporta veida sakarā? Vai tās ir tavas ģimenes tradīcijas, tavi senči bijuši ugunsdzēsēji?
- Nē, nē. Daudzi noteikti nezina, ka Latvijas izlase šajā sporta veidā pārsvarā tika veidota no Kuldīgas un Alsungas ugunsdzēsējiem. Biju padzirdējis, ka eksistē šāds sporta veids, un četrpadsmit gadu vecumā vēlējos pārbaudīt sev, vai varu izsisties līdz jauniešu izlasei. Tad vēl uzzināju, ka izlase gatavojas braukt uz Itāliju, es tobrīd vēl ne reizi nebiju ticis tālāk par Latvijas robežu, un tā Itālija mani baigi vilināja. Tobrīd izlasei bija nepieciešami cilvēki ar labu fizisko sagatavotību, un es jau biju paspējis ievākt informāciju par cilvēkiem, kuri jau bija izlasē. Zināju, uz ko esmu spējīgs, un vienu man izdevās izkonkurēt. Tā, upurējot riteņbraukšanu, es pirmo reizi nokļuvu ārzemēs.
- Vai kādreiz bijusi iespēja piedalīties arī reālā ugunsnelaimes novēršanā?
- Vēl nav nācies saskarties. Varbūt kādreiz, kad būšu pabeidzis braukt ar bobiem. Iespējams, ka pēc bobsleja kļūšu par aktīvu ugunsdzēsēju, un tas nemaz nav nereāli - joprojām skaitos pierakstīts Kuldīgas ugunsdzēsēju depo un saņemu tur algu. Saprotamāk - esmu Iekšlietu ministrijas dienestā, un, kad notika sadale, pats palūdzu, lai mani pārceļ uz Kuldīgas ugunsdzēsēju brigādi, lai vajadzības gadījumā varu viņiem palīdzēt.
- Vai teorētiski iespējams, ka nākamvasar tu aizbrauc uz pasaules čempionātu ugunsdzēsējiem un kļūsti par čempionu?
- Viss ir iespējams. Ja būs šāda iespēja, ja tas netraucēs gatavoties bobsleja sezonai - kāpēc ne. Domāju, ka tā nebūs, jo neesmu šā sporta veida specs.
- Pirmās starptautiskās sacensības tev bija Itālijā, un arī šobrīd tu gatavojies savām pirmajām nopietnajām lielajām sacensībām, kas notiks turpat - olimpiskās spēles Turīnā. Vai tev par šo valsti ir palikušas labas atmiņas?
- Kāds var būt iespaids par valsti, ja tās ir tavas pirmās ārzemes? Protams, vislabākais. Ar Itāliju man ir daudz labu atmiņu, jo tieši tur es nobraucu pirmo Pasaules kausa posmu, tieši Itālijā es pirmo reizi uzkāpu uz goda pjedestāla, tieši Itālijā es izcīnīju savu pirmo uzvaru ārpus Latvijas, un tas bija Eiropas kausos četriniekiem. Starp citu, tajā gadā tieši Itālijā pirmo vietu izcīnīja arī Prūsis. Visbeidzot - tieši Itālijā šogad notiks Eiropas čempionāts, taču šobrīd nezinu, kā man tur veiksies.
- Bobslejā tu esi tikai piecus gadus, un tas ir pietiekams laiks, lai izdarītu savus secinājumus par to, kā šajos gados ir mainījusies bobsleja virtuve, kā mainījušies tavi priekšstati par šo sporta veidu.
- Sākumā domāju, ka bobslejs ir briesmīgs sporta veids. Tev jābūt ātram, jābūt "baigajam kuilim", lai vispār tiktu sastāvā. Šobrīd daudz kas ir mainījies, un man pašam nemaz neliekas, ka esmu "baigais kuilis". Ja es nebūtu kļuvis par pilotu, tad arī bobslejs manā raibajā biogrāfijā tiktu ierakstīts kā viens no daudzajiem sporta veidiem. Es nebiju tik spēcīgs, lai konkurētu ar izlasē jau esošajiem stūmējiem. Pat ar visvājāko stūmēju nevarēju konkurēt.
- Tu pats piesēdies pie boba stūres, vai kāds tev palīdzēja kļūt par pilotu?
- Man palīdzēja, un to izdarīja Rihards Kotāns. Pat nezinu, kāpēc viņš izdomāja man piedāvāt kļūt par pilotu. Viņš tā arī pateica: pamēģini kādu reizi nobraukt pa trasi kā pilots - jo viņam nebija pilotu. Kad tiku uzaicināts uz testiem, man bija vieni no sliktākajiem rezultātiem, taču kaut kā bija sanācis, ka Kotānam jau divi izvēlētie stūmēji bija kaut kur nozuduši un pa rokai patrāpījos es - sak, nāc, pasēdi aiz muguras. Mani kamanās ielika kā gaļas maisu. Tā sāku pierast pie bobiem, tikai treneris Kotāns reiz man pateica konkrēti - man kā stūmējam praktiski neesot nekādu izredžu kaut kur izsisties. Vienubrīd bija izveidojusies situācija, kad Kotānam vairs nebija neviena stūrmaņa, un reiz, braucot no Rīgas uz Siguldu, treneris man deva rīkojumu pārbrauciena laikā izdarīt izvēli - vai nu es sēžos pie stūres, vai pietiks tev muļķoties ar bobiem. Biju nobraucis kā aizmugurējais, bet ne reizi - kā pilots. Pārbrauciena laikā galvā sarakstīju visus plusus un mīnusus un visu laiku sev mēģināju iestāstīt, ka, neizmantojot šo iespēju, pats vēlāk varbūt nožēlošu, ka nebiju kaut pamēģinājis. Šim argumentam pretī liku to, ka, nemēģinot nobraukt kā pilotam, es neriskēju sadauzīties, es aizmukšu no baiļu sajūtām. Beigu beigās izdomāju, ka bailēm ir jāatmet ar roku, ka neesmu nekāds mazais, lai par katru sīkumu trīcētu. Kādreiz taču dzīvē var gadīties brīdis, kad kārtīgi vajadzēs sabīties. Tāpēc teicu Kotānam jā.
- Piekritīsi, ka tas bija vecums, kad noteikti saprati, ka bobslejs un sports nav vispateicīgākā nodarbošanās, ar ko var nopelnīt iztiku. Tu noteikti saprati, ka, nopietni pievēršoties lielajam sportam, nāksies no daudz kā atteikties?
- Tobrīd izdomāju: ja man pēkšņi kaut kas izdosies, kādreiz varēšu priecāties par šo izvēli, par paša ieguldīto darbu, par iespējamajām uzvarām. Vai arī bija otra iespēja - varēšu uz sevi dusmoties par to, ka esmu sev sabojājis visu mācību gadu. Toreiz plusiņu sarakstījās daudz vairāk.
- Kurš bija tas, kas tev deva pilota pamatus? Vai arī pats visu iemācījies pašmācības ceļā?
- Lai izbrauktu Siguldas trasi, pietika ar Kotāna padomu. Kad sāku braukāt uz ārzemēm, tad pats sāku meklēt padomu pie citu valstu speciālistiem, un pirmie bija krievi. Kopš esmu bobslejā, līdz pat šai sezonai man nav bijis sava trases trenera. Kā zināms, mans iepriekšējo gadu treneris Kotāns savulaik bija stūmējs, un viņš nav tik liels speciālists, lai man iemācītu pareizi izbraukt katru trases līkumu. Vajadzēja mācīties valodas, vajadzēja kļūt uzmācīgam un meklēt pieeju citu valstu treneriem. Praktiski neviens ārzemju treneris neliedza man savu padomu. Vienīgi vācieši bija rezervētāki. Savējiem trases treneriem es netiku klāt, jo startēju Eiropas kausos, bet pirmie numuri - Pasaules kausos. Tagad varu salīdzināt, kā starp konkurentiem veidojas attiecības Eiropas kausos, kā - Pasaules kausos. Eiropā tās noteikti ir draudzīgākas un, kā jau teicu, reti kurš izvairās atteikt palīdzību. Pasaules kausos visi zina, ka vācieši un šveicieši paši neuzplijas ar saviem padomiem, ka viņi ir nomaļāki par visiem citiem, bet Eiropas kausos varēju droši iet klāt tiem pašiem šveiciešiem, austriešiem... Šobrīd man padoms nemaz nav jāmeklē pie svešiniekiem, jo Pasaules kausa posmos ir trīs latviešu trases treneri, tikai katrs savā izlasē. Katrs atrodas savā trases vietā, un, savācot kopā visu informāciju, iegūstu pilnvērtīgu ainu. Savu padomu neliedz arī Gūts, tāpēc par informācijas trūkumu man nav jāsūdzas. Sevišķi viņu padoms palīdz trasēs, kurās braucu pirmo reizi.
- Visiem svaigā atmiņā ir tavs pēdējais brauciens, par kuru tu jau ieminējies - slavenais kritiens ar četrinieku Altenbergas trasē. Kas tur notika?
- Es gribēju riskēt, jo pēc pirmā brauciena biju septītais un gribēju pakāpties vēl augstāk. Man pat nebija nojausmas, ka kritīšu tieši tajā virāžā, kurā kritu. Līdz kritienam šo virāžu biju veicis daudz reižu, un nekad tā nebija sagādājusi problēmas. Bijuši piesitieni pie apmales, taču kritienam neesam bijuši pat tuvu. Pēdējos mačos pat iedomāties nevarēju, ka tieši šajā pārbaudītajā virāžā sagaidīšu vislielākās nepatikšanas, un tieši tāpēc droši atļāvos riskēt.
- Pirms brauciena saviem stūmējiem pateici, ka tajā un tajā līkumā gatavojies riskēt?
- Protams, ka nē. Ja pateiktu, paliktu bez stūmējiem... Šajā virāžā notikušo grūti bija nosaukt par risku. Es tikai gribēju ātrāk palaist vaļā stūri, taču aizmetņi šim kritienam ir jāmeklē iepriekšējos līkumos, kad pieļāvu dažas kļūdiņas.
- Ko tu un tavi komandas biedri kritiena laikā darāt? Cik ilgu dzīves posmu paspējat pārdomāt? Sevišķi - tajās reizēs, kad kritiens noticis trases augšgalā un kad uz mutes jānobrauc lielākā daļa trases?
- Kad bobs sāk gāzties riņķī, pirmais, kas izdarāms, - pēc iespējas ātrāk jāpaslēpjas. Nez kāpēc man bija iešāvusies prātā muļķīga doma, ka, turot laukā galvas, ar tām atsitoties pret apmali, mēs atkal būtu "uz kājām", taču nebiju aprēķinājis, ka atrodamies pārāk tālu no apmales. Līdz ar to, atstājot savu galvu nepaslēptu, saņēmu pamatīgu triecienu un "izslēdzos". Tikai trases finišā atguvu saprašanu, taču tik un tā no boba tiku izvilkts. Pilnīgu orientāciju un sapratni atguvu tikai pēc tam, kad noņēmu ķiveri.
- Tas noteikti nebija tavs pirmais kritiens.
- Astotais. Ar četrinieku - pirmais. Es zinu no galvas visus savus braucienus un visus savus kritienus. Kritienus esmu piedzīvojis trijās trasēs - piecas reizes Siguldā, divas reizes Kēnigszē, un tagad pierakstījos arī Altenbergā.
- Cik braucienu ir tavā kolekcijā?
- 587. Man dienasgrāmatā ir pierakstīts katrs brauciens. Varu pateikt, ka simtais brauciens bija četriniekos, un tas notika Leikplesidā.
- Pēc kura brauciena bija pirmais pjedestāls?
- Tik sīki gan neatceros katru braucienu, bet, ja interesē, ātri varu noskaidrot.
- Šī tev ir ceturtā sezona. Nepilni seši simti braucienu šādā laikposmā - vai tas ir daudz?
- Nezinu. Man pat nav nojausmas, cik braucienu ir veicis Gatis. Varbūt divus tūkstošus, varbūt nedaudz vairāk. Ja notiek visas plānotās treniņnometnes, ja piedalies visās sacensībās, sezonā jābūt ar diviem simtiem braucienu. Šogad dēļ finanšu trūkuma atkrita Lillehammeres nometne, taču tās vietā vairāk dzīvojāmies pa Siguldas trasi.
- Trases tu "atkod" lēnām, bet pārliecinoši, taču vai esi paspējis izprast un "izkost" boba uzbūvi?
- Jau otrajā sezonā paša rokām izjaucu bobu, lai saprastu, ar ko man ir darīšanas. Citādi nemaz nevar būt, jo, ja sacensību laikā gadās kāda ķibele, tev pašam to vajadzēs novērst. Nezinot, no kā sastāv tavs braucamais, paliksi pie sasistas siles.
- Vai pats iesaki savas idejas jauna boba taisīšanā?
- Es zinu, kas atrodas jaunā boba "iekšās", taču nejūtos tik pieredzējis un tik zinošs, lai ieteiktu savas idejas. Šobrīd varu kaut kur pa ausu galam noklausīties konkurentu teikto un pēc tam pateikt Jānim Skrastiņam, ka viņiem ir tas un šitas un vai tas nebūtu piemērots arī manam bobam. Pagaidām savas idejas paturu pie sevis, jo tās īstajiem speciem var izrādīties smieklīgas. Man pat būtu problēmas nosaukt atšķirības diviem pilnīgi vienādiem bobiem, jo, veicot pirmo braucienu, es varu pieļaut citas kļūdas, nekā veicot otro braucienu, un es pat nespētu pateikt, vai manis iedomātās kļūdas tik tiešām bija kļūdas.
- Tātad tu neteiktu: "Ja man iedotu Prūša kamanas, tad es visiem parādītu, kā jābrauc!"?
- Tā es nekad neteiktu.
- Cik jaunas vai vecas ir tavas kamanas?
- Man ir pilnīgi jauns četrinieks. Pēc kritiena Altenbergā tas tiek ķīlēts no jauna un joprojām atrodas remontā. Bobsleja aprindās ir teiciens, ka pēc kritiena bobi sāk slīdēt vēl labāk. Man būs iespēja šo vārdu patiesīgumu pārbaudīt.
- Kur tev labāk patīk braukt - divniekā vai četriniekā?
- Spriežot pēc pēdējiem rezultātiem, četrinieks patīk labāk. Patiesībā tā arī ir, ka četrinieks man tīk labāk, jo tas labāk klausa, viņu ir vieglāk novaldīt nekā divnieku. Divniekos vajadzīga lielāka meistarība, un varbūt tieši tāpēc četriniekos man ir labāki rezultāti nekā divniekos. Uzkrāsies pieredze, ceru, ka "aizripos" arī divnieki.
- Kā tu koncentrējies katram braucienam?
- Kad sāku braukt Pasaules kausos, domāju, ka būs problēmas ar koncentrēšanos, jo beigu beigās biju nonācis pavisam citā vidē, pie "īstajiem večiem", taču viss bija daudz vienkāršāk, nekā biju iedomājies. Pirms starta darīju to pašu, ko Eiropas posmos - nostājos, aizvēru acis, "izslēdzu" sevi no blakustrokšņiem - un aiziet. Kad finišā man prasa: "Vai dzirdēji, kā mēs par tevi bļāvām?" - neko nevarēju pateikt, jo pirms starta esmu sevi "atslēdzis" no pārējās pasaules. Man pašam bija baigais prieks, ka tik ātri pratu adaptēties jaunā vidē. Godīgi sakot, pats nebiju cerējis, ka jau pirmajā gadā uzrādīšu tik labus rezultātus.
- Uz ko cerēji?
- Jau zināmajās trasēs rēķinājos ar divpadsmitnieku, svešajās - daudz zemāk. Sanāca daudz labāk - braucot svešā trasē, pirmajos sezonas mačos uzreiz biju devītais.
- Vai tev kā Latvijas čempionam pieder pirmais vārds stūmēju izvēlē?
- Šķiet, ka pēc čempionāta nekas nav mainījies. Man ir izveidojusies sava ekipāža, un neredzu iemeslu, kāpēc man kaut kas būtu jāmaina. Mēs jau esam sastrādājušies, visi strādā ar maksimālu atdevi, un - kas ir pats galvenais - visi ir veseli. Pat pēc piedzīvotā kritiena nevienam nebija nopietnu savainojumu. Izņemot Jāni Ozolu, pārējie esam vienā vecumā.
- Ozols palīdz ar savu padomu?
- Un kā vēl. Viņš pamana daudz ko, ko es dēļ sava nelielā stāža nekad nepamanītu. Jāņa padoms ir ļoti svētīgs, sevišķi - jaunajiem stūmējiem. Bez tam viņš šobrīd ir spēcīgākais stūmējs Latvijā.
- Kas notiek tavā galvā saistībā ar olimpiskajiem sapņiem?
- Mans pirmais sapnis ir nokļūt līdz olimpiskajām spēlēm, un tas ir mans mērķis. Kā būs ar pašām olimpiskajām spēlēm - vēl nav laiks domāt. Zinu, ka šosezon mans uzdevums ir nostabilizēties lielajā bobsleja elitē jeb precīzāk - Pasaules kausa kopvērtējumā ieņemt vietu pirmajā piecpadsmitniekā. Ja es tajā noturētos, tas būtu pavisam labi.
- Tu ieminējies, ka finansiālo apstākļu dēļ nevarējāt aizvadīt nometni Lillehammerē. Vai tevi tas neuztrauc? Katru gadu bobslejā par to vien runā kā tikai par naudas trūkumu, un šķiet, ka runās arī turpmāk.
- Pagaidām nav laika domāt par naudu, jo esmu aizņemts ar pavisam citām domām. Personiski es neizjūtu naudas trūkumu. Labi, es nesaņemu baigās summas, taču savs atbalsts man tiek no Iekšlietu ministrijas, šo to saņemu no Latvijas Olimpiskās vienības. Trakākais ir tas, ka Latvijā nav bāzes, kur var kārtīgi trenēties. Par naudu tik tiešām es šobrīd domāju maz, jo svarīgāks par visu ir rezultāts.
- Šķiet, ka aizvadītajā vasarā vienu treniņnometni tu pat rīkoji pie sevis mājās Kuldīgā?
- Jā, un visi bija baigi apmierināti. Redz, Olimpiskās vienības finansējums mums ir pieejams no jūnija, un līdz ar to arī nopietnais darbs sākas ar šo laiku. Es gribēju sākt jau maijā un palūdzu federācijai rast iespēju segt izdevumus šai nometnei, kuru rīkoju pie sevis mājās. Es gribēju, lai mēs gatavošanos jaunajai sezonai uzsākam jau līdz ar pirmajiem treniņiem, nevis, kā tas ir pieņemts, kad pirmos treniņus katrs aizvada savā Latvijas nostūrī. Kuldīgā ir stadions ar gumijas segumu, skolā ir kārtīgs lauku ēdiens, un finansiāli šāda nometne ir daudz izdevīgāka nekā parastās.
- Varbūt katru gadu rīkosi šādas nometnes?
- Man nekas nav pretī. Pagaidām šķiet, ka šai nometnei bijis savs labums, jo sezonas pirmajā pusē esam parādījuši labus rezultātus.
- Tavu algotā darba kolēģi Kuldīgas "pažarnieki" nav lūguši sevi novizināt pa trasi?
- Kā nu bez tā. Esmu viņiem teicis, ka nemāku izstāstīt tās izjūtas, kādas ir, sēžot bobam aizmugurē. Tikai pašam braucot, ir iespējams izbaudīt visu to kaifu, ko dod braukšana pa trasi. Pagaidām nevienu darba kolēģi neesmu izvizinājis, taču vienreiz nobraucu kopā ar vienu Liepājas miljonāru.
- Tu viņu vizināji kā potenciālo savas komandas sponsoru?
- Nē, nē. Tas bija trenera Kotāna draugs. Arī šis miljonārs gribēja saprast, kā tas ir - braukt ar bobu. Pēc sejas izteiksmes sapratu, ka viņam patika. Šobrīd esmu jau aizmirsis, kā jūtas bobslejists, kurš sēž aiz pilota. Pēdējo reizi kā stūmējs biju aizvadītās sezonas nogalē, kad it kā par godu Prūša atvadām no lielā sporta bija sarīkoti atvadu mači. Toreiz es sēdēju aiz sava nākamā trenera Jāņa Skrastiņa muguras un gribēju kārtīgi izjust, kā ir sēdēt aizmugurē un izjust katru virāžu.
- Vai Skrastiņa teorija par braukšanas tehniku atbilst viņa braukšanas mākai?
- Zinot, ka viņš vairāk par vienu reizi sezonā nebrauc, viņa tehniskais izpildījums ir ļoti labs. Arī citi bobsleja veterāni nesenajā Latvijas čempionātā pierādīja, ka braukšanas tehniku nav tik viegli aizmirst.
- Tu Skrastiņam esi paklausīgs audzēknis?
- Jā, bet es uzklausu arī citu treneru padomus. Jau sarunas sākumā teicu, ka uzklausu arī citu trases treneru teikto un, saliekot visu teikto kopā, izvēlos man piemērotāko. Es uzklausu, ko saka Jānis Ķipurs, ko - Prūsis, ko - Skrastiņš, ko - Gūts.
- Kura trenera padomi bijuši visnoderīgākie?
- Kā lai pasaka... Derīgs ir jebkurš padoms, tikai atšķirība ir tā, ka vienā trasē der viena trenera ieteikums, otrā - otra, citā trasē - trešā trenera teiktais. Ir bijušas reizes, kad viena trenera teiktais noder trases augšgalā, otra - lejasgalā. Vai arī šāds gadījums: par vienu un to pašu posmu man ir divi viedokļi, un, kad esmu vienu izmēģinājis un ja mani tas apmierina, otro atstāju citām reizēm. Tā es mēģinu "atkost" katru jauno trasi.
- Kā tev pašam šķiet, vai bobsleja elite tevi jau ir pamanījusi?
- Nezinu, jo neskatos, kas notiek visapkārt, un šobrīd vēl ir par agru domāt, vai esmu pietuvojies vadošajiem pilotiem vai ne. Es koncentrējos katram brauienam un pēc tam cenšos sevi salīdzināt ar labas klases pilotiem, kuru rezultāti ir tuvu manējiem un ar kuriem es "rīvējos". Šogad es sevi salīdzinu ar francūzi Bruno Minžonu, bet pagājušajā sezonā tas bija brits Šons Olsons.
- Nesen presē varēja izlasīt, ka viena no tavu panākumu sastāvdaļām ir niknums. Kur tu to rodi?
- Pirms starta es mēģinu kārtīgi sadusmoties. Lai uzdzītu niknumu, cenšos atcerēties visu slikto, un tā man izdodas tikt pie šā niknuma. Piemēram, pirms Latvijas čempionāta man bija dusmas par Altenbergas kritienu. Domāju - kaut kādā veidā jārehabilitējas par to kritienu, un kur vēl labāk to ir izdarīt kā sacensībās.
- Vai ir zināms, kāda būs Turīnas olimpiskā trase?
- Vēl nav. Ir nojausmas, taču nekas konkrēts netiek izpausts. Par Turīnas trasi noteikti vairāk zina Prūsis.
- Vai, atrodoties bobsleja "virtuvē", tev nācies dzirdēt, cik tad nopietni Prūsis ir atvadījies no braukšanas?
- Nezinu, nezinu. Viss izklausās un izskatās pārāk klusu un viltīgi. Es domāju, ka viņš noteikti par agru aizgāja. Vismaz gadu Sandis vēl varēja braukt...
- Viņš brauktu, un tu nebūtu Latvijas čempions
- Iespējams. Nu, un kas, ja nebūtu? Kaut kā jau pārdzīvotu. Domāju, ka es būtu vēl lielāks ieguvējs, ja Latvija Pasaules kausos startētu ar visām trim ekipāžām. Pagājušajā sezonā, braucot Eiropas kausos, es Latvijai izcīnīju šo trešo vietu, taču izrādās, ka nebija kam to izcīnīt. Patiesībā man bija ļoti žēl, ka Sandis aizgāja. Viņam turpinot braukt, manu acu priekšā būtu vēl viens skolotājs, no kura es varētu daudz ko iemācīties. Arī Latvijai tas būtu ļoti liels pluss - Pasaules kausā mēs startētu ar trim ekipāžām.
- Vai ģimene ir laimīga, ka esi nonācis lielajā sportā?
- Šķiet, ka jā. Vēl nesen vecāki nebija īsti pārliecināti, vai man vajadzēja nodarboties ar sportu. Mamma vairāk uztraucās par veselību, tēvs - vai necietīs mācības. Redzot, ka panākumi nāk straujāk, nekā cerēts, visi ir priecīgi par manu izvēli. Šobrīd viss ir kārtībā, un biju nedaudz pārsteigts, kā viņi reaģēja uz pieminēto kritienu. Pirmā ziņa, ko es saņēmu no senčiem, bija: "Tā tam bija jābūt." Domāju, ka man šī īsziņa ļoti palīdzēja, jo katrs rakstītājs žēlojās par kritienu - kā tev tas sanāca utt. Kad televizorā viņi ieraudzīja, ka es staigāju, tātad ar mani viss ir kārtībā. Nianses es viņiem nestāstīju.
- Vai šajos gados tev ir izveidojies kāds rituāls, ko tu dari pirms katra brauciena?
- Pirms katra ieskrējiena es uz mirkli aiztaisu acis, nolaižu rokas, šādā veidā it kā atbrīvojoties no visa liekā, kas manī sakrājies. Tad strauji atveru acis - un aiziet trasē! Kā talismans man ir draudzenes uzdāvinātais krustiņš, kurš visu laiku atrodas pie manis. Draudzene man krustiņu uzdāvināja pirms šīs sezonas, un kopš tā laika rezultāti visu laiku uzlabojas. Šajā sakarā ir interesants gadījums ar jau zināmo kritienu. Pirms tā man tika izdarīta kakla masāža un, nezinu kā gadījās, krustiņš apgriezās otrādi. Nezinu, vai tā bija sakritība vai kas, bet pēc kritiena pamanīju ka krustiņa zīmējums bija sagriezies otrādi. Domājiet, ko gribat, kaut zinu, ka pats vien biju vainīgs.

Jānis Miņins
Dzimis 1980. gada 15. augustā Kuldīgā
Sporta veidi kuros trenējies:
motokross - no 5 līdz 9 gadu vecumam;
vieglatlētika - vairākas godalgas rajona sacensībās;
riteņbraukšana trekā - ceturtā vieta Latvijas čempionātā sprintā jauniešiem, Kurzemes čempions sprintā, kad finālā uzvarējis vēlāko olimpieti Miezi;
basketbols - spēlējis rajona sacensībās;
kikbokss - bez panākumiem; sācis trenēties, tēva ierosināts, jo reiz ticis piekauts;
jāšanas sports - minimāli, nav vērts pieminēt; vienreiz esot uzkāpis zirgam mugurā, nokritis, un ar to šim sporta veidam pielikts punkts;
galda teniss - trenējies vienu gadu;
handbols - nopietnā līmenī nav spēlējis.