Mītava Open
Skrien Latvija
Nike Riga Run
Facebook
GoogleKāpēc man patīk Silovs?
| Charles Hamelin |
3.00
|
|
| Francois-Louis Tremblay |
4.00
|
|
| Si-Bak Sung |
5.00
|
Olimpiskajām spēlēm apzināti sekoju līdzi kopš 1964. gada, kad slēpotāji vēl neprata slidsoli, biatlonā sacentās tikai vīrieši un arī tad tikai 20 km un stafetē. Bobslejs un arī kamaniņu sports Latvijā vēl nebija, nerunājot par šorttreku, snovbordu, frīstailu vai skeletonu. No daiļslidošanas par olimpiskām neatzina arī dejas.
Vēl nebija sākusies Samaranča ēra un hokeju spēlēja tikai amatieri, bet, ja kāda avs ar sportu bija pelnījusi naudu, olimpiskās trases tai bija slēgtas. Kā austrietim Karlam Šrancam 1972. gadā, kurš kā slēpju testētājs gadā bija nopelnījis 40 000 vai 50 000 dolāru. Negribu apgalvot, ka tad nebija skaistu uzvaras mirkļu un sāpīgu zaudējumu, ko, protams, rādīja arī TV. Bet televīzija un komercija tad vēl nebija monopolizējusi olimpiskos apļus. TV tikai rādīja visai pasaulei, kā par olimpisko čempionu godu cīnījās mūsu planētas spēcīgākie atlēti, bet nediktēja sportam savus noteikumus.
Kāds tam visam sakars ar virsrakstā pieminēto Haraldu Silovu? Elementāri, Vatson! Latvietis šajās spēlēs apvienoja 20. gs. antīko sporta veidu - mazliet arhaisko ātrslidošanu ar jauno laiku piedāvājumu - šorttreku, kas būtībā ir ātrslidošanas šovs. Rakstot par Haralda cīniņu 5000 m slidošanā, atļāvos mazliet atklātības, jo ne man vienam tur nāca miegs. Klasiska apļu riņķošana ātrslidošanas stadionā ir tikpat interesanta kā pilsētniekam lasīt Andreja Upīša ''Zaļo zemi''. Toties Kanādas TV ekrānā ātrslidošana šķita pievilcīga.
Taču ne tik forša kā šorttreks, kur action ir katrā skrējienā. Kur viss notiek kā 21. gs. pilsētā - cīņa par izdzīvošanu, izmantojot situāciju, viltību un reizēm talkā ņemot arī elkoņus. Čik-čak, un pāris minūšu laikā viss ir skaidrs. Un reizēm uzvarēt var pat atpalicējs. Tad, kad priekšā slidojošie viens otru nogāzuši. Tādā mazliet amerikāniskā manierē - nekad nepadoties, jo kādreiz laime uzsmaida arī neglītajam pīlēnam.
Ja pirms 30 gadiem es teiktu savai fiziskās audzināšanas skolotājai Helēnai Zvejniecei-Sermolai, ka kādreiz olimpisko spēļu programmā būs slēpošanas sprints, smietos ne tikai pirmā PSRS Sporta meistare slēpošanā Latvijā. Jānīt, vai tikai tu neesi par daudz iedzēris saldās ''Varnas''? Pat GDA normās puišiem īsākā distance bija 10 km. Nu par olimpisko zeltu veči skrien gandrīz desmit reizes īsākā gabalā (1,6 km). Jo tur ir action...
Un pat slēpošanas klasika - 50 km ir pārvērsta par action.
Lai man piedod brāļi Šici un brāļi Dukuri, bet renes sportu uz vietas sacensību arēnā skatīties nav interesanti. Jo cilvēka acs nespēj izsekot, cik kurš ātri dragā. Tad vienīgā action ir, ja kāds nomaucas uz mutes. Vai Ekmaņa pirmajā formulā - bobslejā. Tie visi ir TV sporta veidi. Un televīzija diktē un arī turpmāk diktēs, kādas akcijas būs olimpiskajā programmā un kādas nebūs.
Bet šortteks un līdz arī to arī Haralds Silovs man patīk tāpēc, ka tur šis action ir arī sacensību arēnā.
Miņka, Tu arī esi no action sērijas. Lai Tev veicās!
+1 [+] [-]
[+] [-]
bet viss pareizi pateikts...
[+] [-]
GDA normatīvā bija 5km slēpošana- gan priekš sudraba nozīmītes,gan priekš zelta,tikai laiki dažādi.
[+] [-]
[+] [-]
Man GDA normativs bija 10 km.
Portvein 777 un solncedar nedzēru. Taizeli tāpat nekad neesmu dzēris un arī vanags nav mana marka.
Diemžēl nevaru būt arī stradzs. Ko Tu domā, manā vietā kāds cits raksta Sporta Avīzei, NRA un te portālā?
Svētdien uzsitu 23 000 zīmju. Tem, kas saprot, tas nav maz.
[+] [-]
[+] [-]
23 štukas - tas velk uz GDA zelta nozīmīti, bet to visu vajag uztvert ar nelielu filozofijas devu, bet tu jau, Jāni, zini pats, esi tokš diplomēts. Un Aprikozu aromātu tu ar neesi dzēris...
Es jau arī cenšos neuztvert nopietni, bet aprikozu šņabi (un nevis degvīnu) esmu dzēris. Ungārijā 1998.g.decembrī U-20 pasaules čempionātā. Super! Un pudelē vēl peld aprikozu šķēlītes.
[+] [-]
Bet nu ar to "action" jau daudz par traku. Nu nepatīk man tie masu starti slēpošanā, jo drīzāk tur viss ir garlaicīgi - visi brauc vienā čupā, paretam kāds atraujas, bet fiksi tiek noķerts, jo viss tāpat skaidrs, ka izšķirsies distances pēdējos kilometros. Tur tāds pats "action" kā daudzdienu velomaratonos - sēdi un kūko pie TV, palasi kaut ko (Sporta Avīzi arī!
Labi, ar slēpošanas sprintu vai šorttreku (īsajās distancēs) ir savādāk, tur var pasekot līdzi, tur lieli ātrumi, var notikt kas negaidīts. Bet ne jau nu slēpošanas masu startos! Iedzīšana - jā, īpaši biatlonā, bet ne masu starti. Tāds "action" vismaz TV skatītājam interesantu sacīksti padara par garlaicīgu muļļāšanos, to es no savas nebūt ne mazās TV skatītāja pieredzes saku.
[+] [-]