Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Olimpiskā medaļa labi, stabilitāte – vēl labāk

Olimpiskā medaļa labi, stabilitāte – vēl labāk
Foto: Scanpix/AP

Noskatoties, kā skeletonists Martins Dukurs izcīna nu jau kārtējo Eiropas čempiona titulu, pielipa doma, ka arī pagājušais gads viņam bija izcils. Kurš nezina, cik olimpiskās medaļas mājās no Londonas veda mūsu sportisti? Protams, zeltu Štrombergs un bronzu – pludmales volejbolisti. Tomēr, savelkot kopā „SA+” noteiktos 2012. gada 52 nedēļu varoņus, līdz uzvarētājam viņiem tālu. Visu nosaka stabilitāte.

2012. gada iesākās tāpat kā 2011. – ar Martina Dukura uzvaru Pasaules kausa posmā Altenbergā, kas vienlaicīgi bija arī Eiropas čempiona noteikšana. Vēl gada sākumā izcēlās Andris Dambis ar Māris Saukāns, kuri apsegloja elektriskās piedziņas zirgu tā sauktajā Dakāras rallijā, ar diviem pasaules junioru čempionāta zeltiem mājās atbrauca bobslejists Oskars Melbārdis ar puišiem, krietni pretiniekus pasaules čempionātā daudzcīņā ātrslidošanā pabaidīja Haralds Silovs. Tomēr gada pirmajos divos mēnešos Latvijas labākā sportista tronī sēdēja Martins, kamēr citi pie labākā lauriem tika tikai lielas veiksmes gadījumā. Tikmēr vienīgā reize, kad skeletonists netika uz goda pjedestāla pagājušajā sezonā, bija Kēnigszē (6. vieta). Kurš vēl no Latvijas sportistiem pasaules spēcīgāko vidū regulāri tiek uz goda pjedestāla, nemaz nerunājot par uzvarām? Martins katrās sacensībās vai pat divreiz, kā tas mēdz atgadīties Eiropas meistarsacīkstēs.

Sezonas beigu spurtu martā veica basketbolistes, tikdamas pat pie kāda Eiropas kausa (G. Melnbārde-Baško), Eiropas sudrabu kaklā kāra cīņas sporta pārstāve Anastasija Grigorjeva, Parīzes-Rubē bruģi kārtīgi pacilāja riteņbraucējs Aleksejs Saramotins, vienu pieteikuma veidā Latvijas vienīgajai vietai olimpiādē iemetot Latvijas Riteņbraukšanas federācijas logā. Otro reizi (vismaz kāda stabilitāte!) pēc kārtas Anglijas Premjerlīgā iekļuva futbolists Kaspars Gorkšs, kurš šoreiz savu sapni arī īstenoja.

Pēc likumsakarības vairāk izskatās svarcēlāja Artūra Plēsnieka Eiropas ceturtā vieta nekā Konstantīna Ovčiņņikova bronza Eiropas čempionātā, kas diezgan negaidīti kļuva arī par olimpisko ceļazīmi. Toties BMX braucējam Edžum Treimanim stabilitātes trūkumu nevar pārmest – pie Eiropas zelta tikts ilgā un grūtā cīņā. Stabila sezonas laikā bija Zane Tamane, kura tika pat līdz WNBA. Ja ne muguras trauma... Sākot ar maija beigām ar paskaužamu stabilitāti personisko rekordu septiņcīņā uzlaboja Laura Ikauniece, beigās tiekot līdz Latvijas rekorda atkārtojumam Londonas olimpiādē. Par stabilitāti var saukt arī pludmales volejbolistu Aleksandra Samoilova un Ruslana Sorokina piekto vietu kaskādi Pasaules kausa posmos. Tas nekas, ka neizdevās pakāpties vēl augstāk – labāko astotniekā šajā laikā pasaulē viņi bija pelnīti. Jūnijā savu fantastisko Latvijas rekordu sēriju (neiztika bez tiem ne Eiropas čempionātā Helsinkos, ne Londonā).

Visa gada darba augļus pasaules čempionātā plūca orientierists Edgars Bertuks, bet sezonas beigas dāvāja neaizmirstamas emocijas pludmales volejbolistu Mārtiņa Pļaviņa un Jāņa Šmēdiņa cienītājiem. BMX sacensībās no jaunāko un izsalkušāko pretinieku mugurām izlauzās Māris Štrombergs, kļūstot par (epiteti te var būt visdažādākie) vienīgo neatkarīgajā Latvijā, kas olimpiskajās spēlēs uzvarējis divreiz. Liekas, viņš pats neticēja, ka spēs nokratīt to atbildības slogu, kas viņam bija uzgūlies... Taču ar to jau izcili sportisti atšķiras no vienkārši labiem, ka spēj koncentrēties startam izšķirīgajā brīdī.

Krievijā vēl paspēja noplosīties Mārtiņš Pļaviņš, savācot visas Krievijas trofejas, ko vien kaimiņi piedāvāja, volejbola izlases galvenais sitējs Gundara Celitāna prombūtnē bija Hermans Egleskalns, pa kādam golam „Hamburgas” pretinieku vārtos iesita Artjoms Rudņevs, bet visu rudeni nepaturama Spānijā bija basketboliste Aija Putniņa. Un tad... atkal sākās Martina Dukura laiks, pa reizei pie vārda palaižot brāli Tomasu, ātrāko slēpotāju biatlona sacensībās Andreju Rastorgujevu un pasaules junioru čempionu Leonīdu Cilēviču.

Atgriežoties pie virsraksta, katra medaļa olimpiskajās spēlēs sportistam, it īpaši tik mazas valsts kā Latvija pārstāvim, ir Notikums. Divi zelti pēc kārtas – tā ir izcilība, par kuras atkārtošanu pagaidām varam tikai sapņot. No otras puses, ja skeletonists Martins Dukurs sezonas laikā jau otro sezonu pēc kārtas (vēl gan priekšā pasaules čempionāts nākamajā nedēļā un pēdējais PK posms Sočos) uzvar visur, atskaitot vienus mačus, tas ir vēl iespaidīgāk. Pretinieki par viņa dominanci naktī raud spilvenā, kaut arī olimpiādē Vankūverā pēdējā, ceturtajā braucienā zelts no viņa aizmuka. Negribas ticēt, ka nākamsezon vienīgie mači, kur Martins zaudēs, būs olimpiskās spēles Sočos, kaut gan mājinieki, sākot ar Aleksandru Tretjakovu un beidzot ar Sergeju Čudinovu, būs ļoti, ļoti spēcīgi (būtībā favorīti, salīdzinot ar Latvijas skeletonistu). Martins kopš Vankūveras ir vinnējis visus sezonas lielos mačus, lai tie notiktu Eiropā vai Amerikā, Eiropas vai pasaules čempionātā. Žēl, ka šajā laikā nav bijis olimpiādes... Tā būs tikai nākamsezon. Ja zelts tiktu vests mājās no Vankūveras, Sočos jau Martins varētu mēģināt stāties blakus Mārim Štrombergam. „Ja” neskaitās, bet skaidrs, ka sudrabu skeletonists mēģinās nomainīt pret zeltu. Tā būs pārbaude, kuru Māris izturēja – meistarības un nervu pārbaude. Latvijā ir tikai daži sportisti, kam tas ir pa spēkam – pastāvīgi sasniegt īsto rezultātu īstajā brīdī – pats Štrombergs, vieglatlēte Ineta Radeviča... Noteikti arī Martins Dukurs.

Dukurs juniors arī visbiežāk aizvadītajā gadā kļuva par uzvarētāju „SA+” nedēļas vērtējumā. Viņam 7,5 uzvaras (reizi kopā ar brāli Tomasu), pa 2,5 uzvarām Aleksandram Samoilovam ar Ruslanu Sorokinu un Zanei Tamanei, 2,33 – Laurai Ikauniecei, 1,83 – Poļinai Jeļizarovai un Mārtiņš Pļaviņam ar Jāni Šmēdiņu, 1,5 – Tomasam Dukuram. Pārējiem kāda spilgta epizode mijās ar turēšanos ēnā un īstā brīža gaidīšanu.

Prioritāšu noteikšanas dilemmas Latvijas sportā ēnā, saskaitot sporta veidu pārstāvju veikumu, brāļi Dukuri savējo iecēluši pirmajā vietā (9 uzvaras), turpmākajos sekotājos atstājot vieglatlētiku (7,17), basketbolu (6,5), pludmales volejbolu (6,33) un hokeju (4). Nepretendējot uz absolūto patiesību, lūk, vēl viens skats uz prioritārajiem sporta veidiem. Jādara ir tas, kas padodas. Arī valsts mērogā.

Ja salīdzinām ar 2011. gada veikumu, arī toreiz ārpus konkurences bija Martins Dukurs (7 uzvaras), basketbolistam Kristapam Valteram bija četras uzvaras, sekojot Zigismundam Sirmajam (3,5), Pļaviņam ar Šmēdiņu (3) un motobraucējiem Jānim un Laurim Daideriem (2,5). Sporta veidu konkurencē 11 uzvaras vieglatlētiem, 8 skeletonam, 7 hokejam, 6 basketbolam, 4 pludmales volejbolam, pa 3,5 motosportam (ekipāžas) un futbolam. Ir, ko padomāt, vai ne?

  +2 [+] [-]

, 2013-01-23 16:22, pirms 12 gadiem
Par ko raksts? Par prioritātēm vai M.Dukuru?