Baldera izgājiens pie... rakstāmgalda

Ideja par piemiņas liecību izcilākajam latviešu hokejistam Helmutam Balderim loloju jau sen – bijām to ar galveno varoni pārrunājuši, sprieduši, domājuši, tomēr tālāk par teoriju netikām. Patiesībā - ne jau manas paaudzes radošajiem ļaudīm vajadzēja iemūžināt šī hokejista mantojumu vai vismaz retrospektīvu. Kad Balderis iekļuva Rīgas „Dinamo”, šo rindu autors vēl nebija dzimis. Tas bija 1968... Tomēr apzinātā bērnība, zēnība un jaunība man kā daudziem tūkstošiem Latvijas puiku pagāja ar Helmuta vārdu – tik elektrizētas kaislības viņš bija uzputojis ap hokeju kā spēli. Tas, ko esat dzirdējuši par nakts ugunskuriem pie Sporta pils, liekajām biļetītēm uz „Dinamo” spēlēm, kas bija kā konvertējuma valūta un tā tālāk – tas viss pieder Baldera paaudzei, kur pašam Helmutam bija nozīmīgākā loma. Kad Balderis iekļuva PSRS izlasē, mēs pieplakuši pie TV ekrāniem, skatījāmies kā viņš spēlē pret pasaules labākajiem – protams, komandai ar CCCP uz krekliem vēlējām zāģi, bet uzbrucējam ar 19. numuru – kādus vārtus... Tā bija tāda duāla līdzi jušana, bet – tāds bija laiks. Balderis pārstāvēja paaudzi, kas radīja vienu no izcilākajām sporta spēļu komandām pasaules hokeja vēsturē. Citu varenāku spēku nepazina! Sarkanā mašīna – tā viņus sauca, redzot, cik rotaļīgi, meistarīgi un pārliecinoši tika apspēlēti pretinieki. Tieši tāpēc 1980. gada olimpisko spēļu hokeja turnīra sudrabs viņiem nozīmēja izgāšanos. Amerikāņi savu uzvaru nosauca par Brīnumu uz ledus – jo tas bija brīnums, apspēlēt šādus meistarus! Balderis šajā komandā nebija ūdens pienesējs – viņš bija darītājs. Tajā pašā laikā – sarežģīta personība, skabarga sistēmas pakaļai, zobu sāpes tā laika padomju hokeja ģenerālim trenerim Tihonovam... Helmuts bija hokeja laukumā tik labs, ka varēja savas slavas gados ignorēt gan piedāvājumus stāties komunistiskajā partijā, gan lūgumus paņemt Padomju Armijas virsnieka uzplečus. Tiem laikiem tā bija neiedomājama atļaušanās, jo parasti jau ar tādiem āžiem neauklējās. Tomēr – šis bija stāsts par Balderi. Hokejistu, kas uz ledus bija graciozs kā balerīna, ātrs kā elektriskais vilciens un veikls ar nūju kā...kā Balderis. Kad pirms pāris gadiem Krievijas TV kolēģi veidoja filmu par Sergeju Makarovu – vēl vienu izcilu pasaules hokeja meistaru – viņi tālajā Čeļabinskā uzrunāja arī hokejista mammu. Lai vecā sieva, kam tobrīd jau bija ap astoņdesmit, atcerētos dēla ceļu lielajā hokejā. Liels bija mans izbrīns, kad vienā brīdī Sergeja mamma reportierim teica:
- Ak, ko jūs par Serjožeņku te prasiet... Vai atceraties, kā toreiz spēlēja Balderis! Kā spēlēja Balderis! Lūk, viņš bija meistars!

Laikmets bija dīvains – tās bija aukstā kara pašas pīķa stundas. PSRS kapitālismam lika pretī ne tikai bruņojumu, kosmosu un sociālisma iztēlotās priekšrocības, bet arī sportu kā spēka argumentu. PSRS hokeja izlase septiņdesmitajos bija kā Holivudas zvaigznes. Kad NHL nolēma pret viņiem izvest savus labākos klubus, visi redzēja, ka padomju hokejisti ne par nieka tiesu neatpaliek no Ziemeļamerikas profesionāļiem, daudzos elementos viņus apspēlējot. Kad pretī PSRS izlasei 1979. gadā iznāca NHL zvaigžņu komanda – arī tad sarkanie viņus samasēja... Tādu hokeju spēlēja latvietis Helmuts Balderis! 1977. gadā viņu atzina par PSRS augstākās līgas čempionāta vērtīgāko spēlētāju un labāko uzbrucēju – tobrīd Balderis vēl spēlēja Rīgas „Dinamo”. Tā paša gada pavasarī viņš par labāko uzbrucēju tiek atzīts arī pasaules čempionātā. Balderim piedāvā pievienoties Maskavas ACSK – tobrīd PSRS izlases bāzes komandai. Kopā ar Tihonovu, viņš to arī dara. Faktiski, cita ceļa nemaz nebija – ja gribēji nonākt uz pasaules hokeja skatuves, šie noteikumi bija jāpieņem. Padomju sporta sistēma šajā ziņā bija labi ieeļļota un atriebīga. Tiesa, Balderis uzreiz gan vienojās par atkāpi no normas – sak, Maskavā spēlēšu tikai līdz olimpiskajām spēlēm, trīs sezonas, pēc tam – atpakaļ uz Rīgu... Krievi piekrita, jo kā jau minēju – tolaik viņu rokās Balderis bija īsta hokeja pērle. Ar tādu bija jāauklējas un jāčubina.

Helmuts ir pirmais hokejists no Latvijas, kas spēlē Nacionālajā hokeja līgā – tiesa, nokļūstot šajā apritē vien 37 gadu vecumā, latvietim ir grūti apliecināt savas labāko gadu kvalitātes, tomēr piekritīsiet – unikāls gadījums! Kad 1989. gada vasarā Minesotas „North Stars” izvēlas savai komandai jaunos spēlētājus tradicionālajā drafta ceremonijā, no PSRS gala tiek izvēlēts Rīgas „Dinamo” vārtsargs Artūrs Irbe un... šīs pašas komandas treneris Helmuts Balderis. Tolaik nekādas apmaiņas vai iespēju programmas nebija – padomju sporta sistēma savus labākos atlētus nekur nelaida. Tā būtu dāvana kapitālismam. Irbem vispār nebija variantu tur nokļūt, jo tobrīd viņš skaitījās PSRS izlases krējums. Balderis? Pie izlases galda jau labu laiku nesēdēja, pirms tam četrus gadus bija strādājis par treneri/konsultantu Japānā – tāds sprukstiņš, lai brauc... Kaitējuma nebūs. Sakrita, ka krievi mazliet bija jau pavēruši savu dzelzs priekšskaru – tas atviegloja izbraukšanu. Tiesa, kad 1989. gada augustā Helmuts Maskavā pie ASV vēstniecības gaidīja izbraukšanas vīzu, cilvēki rindā sačukstējās – re, re, slavenais Balderis arī mūk prom no šīs valsts... Ebreji izmantoja situāciju kā redzēja tos laikus, Helmuts – darīja to pašu... Tomēr NHL klubā viņam vajadzēja vietu izcīnīt pašam, ko viņš arī izdarīja.

Grāmata ir solīds atmiņu albums ar fotogrāfijām no Helmuta Baldera personiskā arhīva. Tekstam arī ir vieta – runājām daudz, viņš atcerējās spilgtākos un līdz šim vēl neizpaustos karjeras kūleņus. Tās ir interesantas laikmeta liecības, kurās redzam Latvijas hokeja trakuma pirmos aizmetņus. Vienojāmies, ka tirāža būs 1977 grāmatas – skaitlis simbolisks, jo uzskatīju, ka 1977. gadā Balderis bija viens no pasaules labākajiem hokejistiem. Tādas līdzības... Cena – piecpadsmit latu, kas nav maz. Bet, grāmatai ar svaru un stāstu – tas ir pieņemami. Visi eksemplāri ir numurēti – tātad, vienreizēji – visas grāmatas ir ar paša Baldera liktu autogrāfu. Lūk, pie tā arī Helmuts pirmdien apstājās – ieradies Jelgavas tipogrāfijā pie svaigi spiestajiem vākiem, viņš ar entuziasmu ķērās pie pildspalvas un... palika pie skaitļa 550...
- Johaidī, nebiju domājis, ka tik smagi..., - Helmuts smejoties, atzīst. Tomēr viņš turpinās – šodien atkal būs tipogrāfijā un savu izgājienu pret šiem vārtiem pabeigs. Neviena no 1977 grāmatām nepaliks bez viņa paraksta...
Ko teikt tiem, kas vēlas šādu eksemplāru dabūt savā grāmatu plauktā? Izmantojiet izdevību – kāda puse no kopskaita jau ir rezervēta. Sūtiet savu lūgumu (rezervācviju) uz e pasta adresi – balderis19@medijunams.lv – un piektdien nāciet pakaļ grāmatai. Cēsu iela 31, Mediju nams... Kolekcionāru izdevums. Papildus tirāžas nebūs. Jo Balderis visos laikos ir bijis īpašs... Jo deviņpadsmitais latviešiem nozīmē hokeju. Labu hokeju.