Virsrakstu orģijas

Apmeklējot izlasi treniņā, viss gan ir daudz savādāk. Protams, ka nevaru ielīst iekšā katrā no spēlētājiem, lai izprastu viņu domu vai pārdomu pasauli, taču ārēji viss notiek gaužām lietišķi un pragmatiski. Komanda gatavojas čempionātam. Pareizi dara, jo atrodoties izlases paspārnē, hokejistiem jāliek malā visi iedomātie un izdomātie tēli, kas viņus vajā vai neļauj gulēt. Jo izlasē jau vajag spēlēt ne jau Znaroka vai Vītoliņa dēļ, arī Ozoliņš nav nekāds tētis Latvija, kam tagad jāguļas pie kājām – valstsvienībā vienkārši ir jāiziet laukumā un jākapā kā zeme (ledus) put! Piemēram, Ņiživijam ir desmit iemesli, lai paliktu malā, ieskaitot nesen tālumā apglabāto sievastēvu, tomēr Saška ir klāt un saka – ja vajag, palīdzēšu. No tādiem attieksmes kauliņiem liekas kopā lielais spēks. Treneris Znaroks var nostāties kareivīgā pozā, taču uz laukuma viņš iet nevar – tur būs sevi jāparāda paaudzei, kas sakās esam ļoti talantīga, taču līdz šim dažādu iemeslu dēļ nenovērtēta vai neizmantota. Pienāk pavasaris un lasu virsrakstus:
- Dārziņš nespēlēs...
- Karsums visticamāk nebrauks...
- Nav skaidrība par Skrastiņu...
- Nespēlēs Laviņš un Galviņš...
- Sprukts atsaka...
Kas tur hokeja izlasē notiek? Baigais vakars uz ezera... Tomēr, ja nākas novērtēt sauso atlikumu, tad izlasei atteicis tikai Janka. Visi pārējie tur ir vai - būs. Dārziņš pagražojās par līguma apdrošināšanu, bet, kad šis jautājums ir sakārtots – viņš ir formā. Protams, ka Laurim bija mazā stresa lielais kurss, jo ne jau katru dienu uz galda noliek tādu kaudzi ar naudu, taču – tā ir šī tā sauktā biznesa elementāra sastāvdaļa. Lai tik pašam nesakāpj bēniņos zvaigznes no jaunā statusa, taču citādi – Dārziņš kā Dārziņš. Komandas spēks uzbrukumā. Uzreiz pēc sezonas izlases galvenais treneris sarunāja Karsumam ceļgalu operāciju Vācijā – tehniski viss notika zibenīgi un savlaicīgi, taču atlabšanai savas domas. Tā mazliet kņudina Mārtiņa kājas, neļauj viņam vēl strādāt ar gribēto jaudu. Ārsti saka – tā tam ir jābūt, laiks tās locītavu eņģes ielocīs. Taču virtuālā pasaule jau bubina – Karsums nebūs, Karsums nebūs... Aizeju uz treniņu un skatos – Mežonis slido. Jā, bez formas, vieglajā versijā (ceļgalu un elkoņu aizsargi), bet viņš piedalās izlases ledus treniņos, liekot skaidri saprast – sak, kā būšu gatavs, tā vilkšu pa ripu. Mārtiņu ņems līdzi arī uz pasaules čempionātu, jo viņš varētu ielekt apritē turnīra gaitā. Laviņš nav, jo pats pagāja malā, redzot aizsargu konkurenci, savukārt Galviņam beidzot tomēr vajadzēja savest kārtībā veselību, kurai garantijas laiks nav mūžīgs. Ja godīgi, Guntim ar Dinamo pavasara fiziskās formas lējumu, būtu sarežģīti iekļūt šī gada izlases aizsargu grupā, jo tikai vesels Galviņš šai komandai noder – uz vienas kājas tā būtu māžošanās. Nav Skrastiņa, kas vēl Amerikā. Atteicis viņš nav, jo nekad to nav darījis. Vienkārši, šobrīd arī Kārlis liek kopā savas karjeras turpinājumu un tas nenotiek ātri. Viņš ir saņēmis visus apliecinājumus un garantijas no izlases menedžera, kas gatavs apdrošināt arī NHL aizsarga tirgus vērtību. Tā teikt – visu, ko prasīsi, to dabūsi, lai nav lieku uztraukumu. Tāpēc – Kažam šobrīd pašam ir jāpieņem lēmums – kur viņš grib atrasties aprīļa beigās, maija sākumā.

Izlases treniņus parasti pirmie sāk vārtsargi – Naumovs ar šiem ņemas kā pirtsslota. Masaļskis, Raitums, Jurčers... Edgars, protams, ir galvenais no visiem stūriem raugoties, viņš raujas ar iedvesmu, iespējams arī tāpēc, ka saņēmis ļoti labu piedāvājumu no Jugras. Vārtsargu tehnika un nianses tiek slīpētas līdz tādiem smalkumiem, ka dažubrīd gribas Sergejam pavaicāt – vai tu tiešām domā, ka Masaļskis to visu jau nezina? Bet Naums ir vēss – soli pa solim viņš katram no trīs vārtsargiem stāsta un rāda. Ceļgals, elkonis, izklupiens – līdz pat centimetriem... Aizsargs Artūrs Kulda, kas tikai vakar atbraucis, uz ledus iznāk pirmais – var redzēt, ka puika nocieties. Izslāpis! Viņu Naumovs uzreiz liek pie darba – jāmet pa kasti, kurā uz maiņām mīcās vārtsargi. Kuldam ir labs metiens un viņš liek sačukstēties gan vārtu tīkla acīm, gan dobji novaidēties laukuma apmalei, ja ripa aizlido garām vārtu rāmim. Treniņš ir intensīvs, notiek lielā ātrumā. Kad vienubrīd puikām paraujas uz plato zviedzienu un irgošanos, Znaroks reaģē zibenīgi – soda aplis par sarunām uz laukuma. Neviens nekurn – visi skrien. Oļegs pārdzīvo kaislības ap komandu, ko viņš nevar kontrolēt, taču – no tā jau labāk nevienam nepaliek. Treneri meklē raksturus, nevis talantus un tikai tā varu izskaidrot jauno Jekimova un Ķēniņa atrašanos izlases kandidātu lokā. Abi puikas starp spalvas un pildspalvas svaru, taču centībā un nepiekāpībā viņiem dūša kā trijiem kopā. Katru epizodi nospēlēs līdz galam – jā, iespējams, vēl jēli, taču ar lielu gribasspēku.

Virknējumi, protams, var mainīties, taču krekli pagaidām kārtojas šādi: sarkanajos uzbrukumā skrien Ņiživijs, Vasiļjevs, Cipulis. Melnajos – Miķelis, Džeriņš, Dārziņš. Dzeltenajos – Bukarts, Bērziņš, Meija. Zilajos – Štāls, Ankipāns, Saulietis. Pie baltajiem ir biezāks bariņš, bet viņi ir tuvāk nazim, nevis karotei – Ķēniņš, Jekimovs, Pečura, Pavlovs... Aizsargu galā otrdien iezīmējās šādi pāri – Kulda ar Cibuļski, Pujacs ar Reķi, Sotnieks ar Krišu, Andersons ar Jēkabu. Cenšas arī Jass un Jakovļevs, tomēr – esam reāli... Ja brauc Skrastiņš, tad būs viens vai pat vairāki sāpīgi griezieni. Te nu bija – vāja konkurence un caurumi! Ideālajā versijā mūsu aizsardzības valnis tiktu būvēts no diviem NHL un AHL stabiliem večiem, kā arī solīda KHL kluba pamatsastāva vīriem. Vai slikti priekš mūsu knapā resursa? Uzbrukumā akcentus pamainīs Daugaviņa parādīšanās, bet – kurā galā? – tas jau būs treneru kompetences jautājums. Znaroks nerunājot ar presi? Jā, izlases galvenais treneris nav nekāds dzejas dienu dalībnieks pie Raiņa pieminekļa, taču vēl jau paliek otra puse – kurš ir tas brīdis, kad viņu pratina vai izvaicā un, ko Oļegam šobrīd teikt? Ko viņš varētu atbildēt uz jautājumu – kā vērtējat Sprukta nespēlēšanu izlasē? Neko pieklājīgu, godīgi... Vai šī atbilde ļauj izlasei tiekties pretī izvirzītajiem uzdevumiem? Laikam jau nē. Kā norit gatavošanās čempionātam? Normāli... Ja zini, ka būs tādas atbildes, priekš kam šobrīd vajadzīgs Znaroka viedoklis? Viņš jau tāpat nervozē pa kulisēm, labojot pīppauzes individuālos rekordus un mēģinot izštukot – kā ar esošo grozu atvest no Bratislavas kaut kādas trofejas. Lipmans taču prasa izpildīt uzdevumu!
- Stop! Man laikam vēl vajadzēs ar Kirovu un Oļegu parunāt, lai viņi saprot – kāda ir atšķirība starp uzdevumu un mērķi? Redzu, ka mēs kaut kā greizi vai pārlieku principiāli esam ieķērušies uzdevumos, bet aizmirstam, ka vēl jau sportā ir mērķis... Un vēl ir mūsu iespējas, - nosaka izlases menedžeris Ozoliņš. Viņš jau pats arī nav šajā laikā uz runāšanu noskaņots, bet preses konferenci gan sarīkošot:
- 26. aprīlī visi esat laipni aicināti. Nosauksim izlases sastāvu startam pasaules čempionātā un tad varēs saprast – kas, ko un kāpēc? Pagaidām – tikai darba rutīna...

Izlasē valdot bardaks? Nemanīju. Visi atsakās? Tikai viens tāds bijis... Pārlūkoju vēlreiz kandidātu sastāvu un saprotu – visi labākie tur ir! Labi, precizēšu – gandrīz visi... Vai nav dīvaini, ka mēs šajā pavasarī neesam lasījuši šādus virsrakstus:
- Reķis stiprinās izlases aizsardzību;
- Vasiļjevs steidzas uz valstsvienības treniņnometni;
- Kuldam beidzas Amerikā līgums, bet izlasē viņš būs!
- Masaļskis var izvilkt Latviju vienatnē!
Laikam no sliktā var baroties vairāk. Tomēr, labais arī ir gana – tieši tik, lai mums kā katru pavasari nāktos gaidīt lielo nezināmo, bet ar laimīgām beigām. Kāpēc, lai būtu savādāk?