Dod iespēju un vēl lūgties - tas ir par daudz

Mēdz teikt, ka katram gadījumam ir sava vēsture un visus, lai cik līdzīgi tie būtu, ar vienu olekti mērīt nevar. Arī starp vainīgajiem ir vairāk un mazāk vainīgi, katram vainīgajam ir savs stāsts un katrs ir atsevišķs gadījums. Neiztirzāsim to, cik morāli pareiza bija Latvijas basketbola savienības rīcība diskvalificēt dažus spēlētājus pēc neveiksmīga izlases snieguma Eiropas čempionātā nevis sākt rīkoties jau gatavošanās laikā, jo situācija taču jau bija labi zināma un ne tikai basketbola aprindās par to runāja, par to rakstīja (esmu pārliecināts: ja izlase būtu iekļuvusi turnīra otrajā kārtā, tad nekādu sodu nebūtu un visi atkal būtu ja ne gluži varoņi un piemērs, tad labi puiši noteikti). Lēmums ir pieņems - Kristaps Valters diskvalificēts uz trim gadiem, Armands Šķēle uz diviem, bet Kaspars Bērziņš, Andris Biedriņš un Kaspars Kambala - katrs uz gadu nosacīti. Tikai Šķēle bija pietiekami vīrišķīgs, lai atvainotos līdzjutējiem, toties dažs labs kādu laiku jutās gandrīz vai varoņa lomā.

Izlases jaunais galvenais treneris Ainars Bagatskis jau ir paziņojis, ka veidos komandu ap Biedriņu un Bērziņu, ka viņi plus Jānis Blūms būs tie tā sauktie atslēgas spēlētāji, ar kuriem tiks lipināta kopā komanda Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīram. Nekā krimināla te nav - Biedriņš un Bērziņš ir diskvalificēti nosacīti, iespējams, ka viņi gribēs reabilitēties līdzjutēju acīs, taču pagaidām viņu domas šajā sakarā nav zināmas. Runa nav par konkrētiem spēlētājiem, pat ne par basketbolu vispār, bet par izlases veidošanu, kā tādu. Tas, ka izlasē jāspēlē labākajiem - tā ir aksioma, bet vai tikai spēlēšana laukumā ir vienīgais kritērijs, pēc kura noteikt piederību izlasei un - jo īpaši - noteikt spēlētāju par izlases balstu, par to, ap kuru tiks veidota komanda, zināmā mērā - par piemēru, par to gan derētu padomāt. Pat noziedzniekiem tiek dota iespēja laboties, nožēlot savus grēkus un sākt visu no jauna. Vispirms tikai jābūt paša vēlmei to darīt. Neviens no sodītajiem basketbolistiem nav noziedznieks, taču laikam jau arī viņiem kaut kādā veidā vajadzētu dod zināt (Kristaps Valters savu nostāju jau ir izteicis) - grib vai negrib spēlēt izlasē, spēlēs tikai tad, ja kāds ļoti palūgsies vai varbūt tas jau ir noiets posms dzīvē un karjerā. Pagaidām savu nostāju nav izteikusi arī LBS, kas pēc spēlētāju sodīšanas izvērsa aktīvu un plašu darbību basketbola tēla spodrināšanā un jauno audzināšanā - sak, turpmāk "sliktie zēni" izlasē nespēlēs, turmpāk izlases spēlētājam būs jābūt paraugam ne tikai laukumā u.tt. Visas tās akcijasm, kas tika veiktas un tiek veiktas, ir tikai atbalstāmas un apsveicamas, taču tās notiek tālākas vai tuvākas nākotnes vārdā, bet izlasei būs jāspēlē jau diezgan drīz.

Var saprast Ainaru Bagatski un viņa centienus dabūt izlasē pēc iespējas visus labākos spēlētājus, jo katrs treneris grib labu rezultātu, grib uzvarēt, grib tikt finālturnīrā. Turklāt - ja vēl esi pirmo reizi izlases galvenais treneris. Kristaps Valters jau ir pateicis, ka beidz spēlētāja karjeru izlasē, zem liela jautājuma Kristapa Janičenoka piedalīšanās (jāsadakterē beidzot savainojumi, lai 30 gadu vecumā nebūtu jābeidz karjera), nav savu attieksmi pret izlasi publiski izteicis Kaspars Kambala, redzēsim, kādu lēmumu pieņems Sandis Valters. Ūn ko teiks Biedriņš un Bērziņš? Vai kādu spēlēt izlasē ir vēl arī jāpierunā? Situācijas mēdz būt dažādas - nereti nostrādā "sabojātais telefons", rodas domstarpības, nesapratne un to dēļ spēlētājs atsakās būt izlasē vai vismaz nav pārliecināts par savu nepieciešamību tai. Tad ir jārunā, jāmeklē kopīga valoda, jāskaidro, lai viedoklis mainās. Ja tāda attieksme, kāda no dažiem spēlētājiem bija pret izlasi, ir gandrīz vai apzināta, tad... Patriotisms, gods pārstāvēt savu zemi, iet laukumā izlases kreklā... Nav runa par profesionālām lietām, par apdošināšanu, par apstākļu radīšanu, individuālu pieeju atsevišķos izņēmuma gadījumos izlases līderiem (piemēram, ievilkusies sezona, pārgurums, vēl kādas lietas, kas saistītas ar to, lai varētu vēlāk, bet toties produktīvāk iekļauties izlases darbā), runa ir par elementāru attieksmi un kas to veido. Vai patiešām esam tik zemu krituši, ka mums šie jēdzieni jau liekas banāli un par tiem varam tikai pasmīnēt?

LBS jaunajam izlases trenerim konkrētu uzdevumu vēl nav izvirzījusi, taču var nojaust, ka tas nebūs tikai uzspēlēt kvalifikācijā. Vispār jau Ainars Bagatskis pilnīgi ne ar ko neriskē, ja nevienu nelūdzas un nepierunā, nepārvērš par katru cenu vakarējo grēkāzi par jauno paraugu citiem bez īstas viņa paša vēlēšanās. Kurš pārmetīs trenerim, ja viņš ar atjauninātu komandu neizkļūs no grupas, kurā ir Itālija, Melnkalne, Izraēla un Somija? Arī ar teorētiski vislabāko sastāvu var neizkļūt. Toties jo lielāka būs vilšanās un neizpratne, ja "nākamo panākumu vārdā" kādam tiks pa kluso piedots vai par visu aizmirsts, bet galarezultāts būs negatīvs un Latvijas izlase netiks finālturnīrā. Tas būs dubultzaudējums - gan laukumā, gan morālā ziņā. Šis varbūt pat ir vispateicīgākais laiks, kad sākt veidot jaunu izlases modeli, atstājot tās rindās ne tikai labākos, bet arī tos no labākajiem, kuri patiešām izlasē grib spēlēt, kuri tajā neierodas, lai starp treniņiem un spēlēm izklaidētos un jautri pavadītu laiku, bet tad uzspēlētu. Mums nebija, nav un nebūs ļoti daudz augstas klases spēlētāju vai vienkārši laba izlases līmeņa basketbolistu, bet tieši tāpēc nevajag degradēt izlases spēlētāja statusu. Atkārtošu - runa nav par konkrētiem šeit minētiem vai tikai iedomātiem spēlētājiem, runa ir par principu - ko mēs gribam un kā mēs to gribam sasniegt.