Tramplīnlēkšana nevaid mirusi

Jau pirms aptuveni gada rakstījām par situāciju ap Latvijas tramplīnlēkšanu un runājām ar diviem absolūtiem šā Latvijai it kā nepiemērotā un neraksturīgā sporta veida treneriem/funkcionāriem/sponsoriem jeb vienkārši fanātiķiem – Modri Krūzi un Agri Kumeliņu. Tobrīd viņi ar optimismu stāstīja par to, ka ir talanti, ir mērķi, tikai vajadzīgs smags darbs un pacietība – būs arī panākumi. Pirmais zīmīgais atskaites punkts būs šonedēļ, kad piektdien uz starta izies tikai 15 gadus vecais Kristaps Nežborts. Viņš ir siguldieša Agra Kumeliņa saimniecībā pirmais izdīgušais asns.

Par panākumiem nerunāsim, pat par parādīto sniegumu nav jēgas diskutēt. Galvenais – atzīmēsim pašu faktu, kas ir vēsturisks, jo pirmais un pagaidām – vienīgais. „Esam cītīgi trenējušies un šo vienu vietu pasaules čempionātā izsituši. Iepriekš kaut kādi panākumi jauniešu līmenī ir bijuši. Neesam tik stabili vēl, bet cīnāmies,” tā sarunā ar „SA+” skaidro Agris Kumeliņš. Viņš uzskata, ka šis starts ir pirmais vērā ņemamais sasniegtais pakāpiens, bet ne pēdējais. „Sāksim tagad kaut ko darīt tālāk. Lai ir savs tramplīns, lai ir kur strādāt. Ir mums arī talantīgi bērni 10 – 11 gadu vecumā, kur ir labi rezultāti. Viss notiek!” ar kaujiniecisku intonāciju vēsta Kumeliņš.

Lai Kristapam veicas, cerēsim, ka ar laiku viņam būs sekotāji, bet tagad paskatīsimies apkārt – kas vispār Latvijā ir tramplīnlēkšana? Pēdējās nedēļas situācija ir kļuvusi vēl traģikomiskāka nekā tā bija iepriekš. Proti, tā jau Siguldā uzslietais koka tramplīns bija karikatūra, bet tagad nav pat tā. Nav vispār nekā! „Pašvaldība mums lika savu tramplīnu novākt. Nevarējām šo jautājumu sakārtot un atrast dialogu ar pašvaldību. Beigās bija pat projekts un ekspertu slēdziens. Diemžēl kāds no deputātiem bija kārtīgi „ieēdies” un, ja vienreiz šis deputāts bija rociņu pacēlis gaisā, ka jānojauc, tad tā arī vēlāk notika. Turklāt tieši tajā brīdī, kad mums bija jāgatavojas uz pasaules čempionātu. Tas mums diezgan pamatīgi iegrieza. Lai arī tas tramplīns bija mazs, tomēr pie tehnikas jāsāk ir strādāt tieši uz mazā tramplīna,” uzskata Kumeliņš. Skaidrs, ka labāk tā, nekā kad nav vispār nekas. Turklāt, ja jātrenē mazi bērni, tad – kāda vaina vismaz iesākumā?

Iemesls nojaukšanai bija birokrātiski pamatots un ļoti pareizs – nelegālā būve. Koka ērma uzsliešana izraisīja plašu rezonansi visos līmeņos jau pašā sākumā, bet tika atļauts to kādu brītiņu paturēt. Brītiņš ieilga – pagāji pieci gadi -, bet laiks nemainīja iznākumu. Tad nu padomājiet par situācijas traģikomisko nokrāsu – vesela sporta veida būtībā vienīgā bāze (tiesa, vēl tiek kaut kas darīts arī Ogrē) vienkārši tiek nojaukta.

„Tas būs trūkums,” iecirsto robu treniņu procesā akcentē Kumeliņš. „Bet pašvaldība sliecas uz to, ka Ziemeļu divcīņa un tramplīnlēkšana būs starp prioritātēm sportā. Šobrīd strādājam pie tā, lai dabūtu kādu kalnu un nebūtu par to jāmaksā milzīgas naudas summas par nomu. Ir mums projekts vienam tramplīnam, bet – ja 6000 latu gadā ir jāmaksā par nomu vien, tad to mēs nevaram dabūt gatavu.” Siguldas pašvaldība ir skaidri likusi noprast, ka visi ziemas sporta veidi būs prioritāri atbalstāmi no pašvaldības budžeta (uzslava par vismaz kaut kādu izlēmību), bet fons, piekritīsiet, ir savdabīgs – nojauc, bet atbalsta. Tiesa, ja jau talanti patiešām ir, tad kāpēc gan ne, bet bez jebkādas bāzes apakšā – plāni...

„Šobrīd ir trīs vietas, kur mēs varētu tramplīnu celt. Ja tomēr neizdosies Siguldā, tad atradīsim kādu citu vietu citā pilsētā,” Agris Kumeliņš netaisās apstāties. Un negrasās neviens. Lielākais treniņu apjoms, protams, tiek paveikts ārzemēs - lieti noder Otepē tuvums. Vecāki līdzekļus nežēlo, tāpat arī pārējie cenšas šo to piemest. Kumeliņš ir gandarīts, ka šis ir pirmais gads, kad atbalstu ir sniegusi gan Latvijas Olimpiskā komiteja, gan Latvijas Slēpošanas savienība, gan Siguldas novada pašvaldība. Visi reizē, un tas ļoti ir atslogojis izmaksu sadaļu.

Starp citu, varbūt kāds vēl atceras, bet pirms gada mēs rakstījām par Kumeliņa plāniem uz Siguldu kādu dienu atvest Pasaules kausa posmu. Tur bija stāsts gan par it kā ieinteresēto starptautisko federāciju, gan par Eiropas Savienības līdzfinansējumu. Gads pagājis – kas mainījies? „Pamainījies nav nekas. Mēs nevaram sakārtot jautājumu ar kalnu, lai pēc tam darītu kaut ko tālāk. Ja noslēgtu līgumu par kāda kalna izmantošanu, par to, protams, būtu jāmaksā noma, bet šobrīd tādas naudas mums nav. Un lai uztaisītu nopietnāku skiču projektu – tas pats. Tas, ka man ir uz papīra uzzīmēts viss komplekss ar pasaules līmeņa tramplīnu, tas mums šobrīd ir tā – bez finansējuma,” skaidro Kumeliņš.

Droši vien, ka nekas tik grandiozs sevišķi drīz nevarētu tikt realizēts. Jautājums – vai vispār kādreiz tiks? Šobrīd tramplīnlēkšana Latvijā var ievilkt pirmo ķeksīti pie jau izdarītajiem darbiem, jo darbs ir uzsākts salīdzinoši nesen. „Mūsu mērķis ir tikt uz Koreju! Mēs pirms pieciem gadiem sākām visu šo no nulles, un, lai atbrauktu uz šo čempionātu, mums arī viss inventārs bija jāpērk no jauna, jo mums nebija pasaules līmeņa inventāra, ar ko startēt pasaules čempionātā,” noteic Agris. Taču viņam un viņu audzēkņu gaitām ir vērts ar vienu aci pasekot, jo turpat Siguldā pirms nu jau daudziem gadiem bija (un ir!) tāds Dainis Dukurs, kurš arī uzsāka pilnīgi jaunu sporta veidu un par kuru daudzi klusāk vai skaļāk, bet tomēr – smējās. Tagad neviens vairs nesmejas...Latvijas sports balstās uz mērķtiecību un fanātismu, un to tramplīnlēcēju saimei galīgi nevar pārmest. Vai izdosies sasniegt savus mērķus? To rādīs laiks. Bet uz vietas viņi pagaidām nespolē...