Dievs’ (Juri Savicki) svētī Šupleru...

Šo rindu autors nekad nav bijis Šuplera aktiermeistarības piekritējs, ko nekad neesmu slēpis – ne savos rakstos, ne sarunās ar pašu treneri, kur nu vēl diskusijās ar līdzjutējiem. Taču, ja Rīgas Dinamo akcionāri nolemj paturēt šīs sezonas sastāva kodolu, tad bez Šuplera te nekādi. Un ne tāpēc, ka slovāks ir mūsu veiksmes mozaīkas neatņemama sastāvdaļa – iespējams, viņš ir pat niecīgākā tās daļa. Triks slēpjas citur - Jūliuss ir iemācījis šai komandai savas sportiskās problēmas un izaicinājumus risināt uz laukuma patstāvīgi. Gluži kā Šuplers tēlo, ka viņš pirms spēles dzied līdzi Latvijas himnu, tieši tāpat komanda tēlo, ka tai ir galvenais treneris. Protams, ka pārspīlēju, taču kopumā jāsaka kā ir – Šupleram pie šīs komandas kā hokeja speciālistam ir mazākā loma kā jebkuram citam KHL komandas trenerim. Uzsveru – kā hokeja speciālistam. Kā psihologam, kā domu gigantam vai onkulim, kas no darba brīvajā laikā nodarbojas ar numeroloģiju – tur, jā, tur mūsu gada rīdzinieks ir krietni labāks ar vairumu no saviem kolēģiem. Par laimi trenera profesija nav tikai plika sportošanas saprašana, darbā ar komandu ir jāliek lietā arī daudz citu iemaņu. Tās Šuplers savā arodā krājis gadiem un tagad cenšas savus hokeja spēles izpratnes defektus kompensēt ar citiem efektiem vai specefektiem, kas viņa saprašanā vismaz atbilst trenera darba specifikai vai lomai. Nav slikti, ja ir šādas iemaņas.

Pašreizējais Rīgas Dinamo sastāvs pēc potenciāla ir virs KHL vidējā līmeņa, kas nozīmē – stabila play off komanda. Taču potenciālu ne tikai ir jānovērtē, tas jāmāk izmantot. Kā treneris, kam ir izpratne par hokeja jautājumiem – Šuplers to nemāk. Kā treneris, kas izprot psiholoģijas nozīmību savstarpējo attiecību veidošanā – tur viņš ir pieklājīgs. Par labu nesaukšu tāpēc, ka slovāks ar darbiem ir apliecinājis, ka fragmentāri ar psiholoģijas zinātni vai šo mācību, pie hokeja komandas stūres viņš ir uzvedies nevis kā vadītājs, bet gan kā blakussēdētājs. Vai cilvēks, kas vēlas iemācīties vadīt automašīnu, bez instruktora klātbūtnes. To var izdarīt, protams, vienīgi – vajadzētu tādu eksemplāru palaist vienatnē ar spēkratu un vēlamā vide – vismaz lidlauka platuma poligons... Dinamo savam galvenajam trenerim šādu komfortu ik pa brīdim nodrošina. Tikai sava darba pirmajā pusotrā gadā Šuplers atļāvās kaut ko runāt par Latvijas hokeja pieticīgo resursu un meistarības kvalitāti. Taisnība jau viņam ir – ar resursiem mums pašvaki. Par meistarību – tur varētu pastrīdēties... Tagad viņam ir mute ciet par jautājumu – kurš velk šo komandu? Tagad mēs redzam un zinām, ka Marselu Hosu aizstāja nevis kāds no leģionāriem, bet gan savējie. Turklāt izdarīja to pārliecinošā veidā. Tagad mēs zinām, ka ne visi slovāki, kurus Šuplers pats izvēlas, spēj šai komandai dot labumu (Mikušs, Petrovickis). Tagad mēs saprotam, ka tā sauktie Dinamo ceturtās maiņas uzbrucēji, kas sezonas otrajā pusē bija nolikti pieliekamajā kambarī, īstenībā nav nedz iepuvuši, nedz novītuši – iedeva puikām uzspēlēt pret norvēģiem, itāļiem un ukraiņiem (izlašu līmenī), izrādījās – viņi nav vakarējie kliņģeri. Jā, priekš Šuplera viņi pagaidām ir nederīgi KHL līmenim – dumja spītība, kas ir attaisnojama tikai ar sava amata statusu un grožiem, kas ielikti rokās.

Komandas komplektācijā pirms sezonas treneris noteikti gribēja redzēt savādāku aizsardzības līniju. Nepanācis to, ko vēlējies, viņš no Sējēja izspieda divus vārtsargus, ar domu – ka Holts nav slikts, bet vilcējs viņš nebūs. Taču – vārtsargu līnija arī iepriekšējos gados nav bijusi Dinamo vājais posms. Tagad apdziedāt divu labu vārtsargu klātbūtni ir nekaunīgi... Mums patiesībā ir trīs vārtsargi (vēl Lūsiņš), taču ej nu iestāsti Šupleram, ka latvietis var mierīgi šajā komandā būt otrais. Pat Masaļskim savulaik vajadzēja vairāk kā vienu argumentu. Tāpēc saku – labi dzīvojam! Komanda, kas var to atļauties, nevar sūdzēties par finansiālo iespēju vājumu...Vai nav interesanti, ka sezonā, kurā ir vismazākais leģionāru skaits, sezonā, kurā aizsardzībā spēlē tikai Latvijas izlases hokejisti un viens NHL kalibra nodzīts veterāns – arī latvietis! – mēs pirmoreiz esam spējuši gūto un zaudēto vārtu bilanci nosvērt par labu gūtajiem. Tas notika sezonā, kurā mēs palikām bez KHL labākā snaipera. Ja pērn ar Hosas 35 gūtajiem vārtiem mēs kopā guvām 174, bet ielaidām...175, tad šogad šī attiecība ir solīdi pozitīva – 160:149. Tās divas spēles, kas pērn bija vairāk – lielu lomu nespēlētu šajā rādītājā. Pirmajā sezonā taču bija tie paši 56 mači, bet zaudējām 156 vārtus. Izrādās, ka nevis svarīgi bija domāt, kas kompensēs Hosas snaipera talantu, bet, cik atbildīgi komanda sadalīs Marselam atvēlētās minūtes laukumā. Šogad neviens no uzbrucējiem nav pat tuvumā pērn ziedotajām slovāka minūtēm vidēji mačā... Tāpat – šogad komanda pārgāja uz spēli ar trīs aizsargu pāriem, kas arī nav kaitējis sasniegtajam. Te neviļus paskatos uz Ignatjeva un Ābola pusi.

Šī ir pirmā KHL sezona, kad labākais uzbrucējs Rīgas Dinamo sastāvā nav ārzemnieks. Viņš nav arī otrais, trešais un ceturtais... Slovāks Tomašs Surovijs, kas iespējams, pēc attieksmes ir viens no labākajiem leģionāriem, kas mūsu pusē redzēti, pēc gūtajiem vārtiem un piespēlēm ir piektais, Marks Hartigans – astotais. Broks Troters, ko Šuplers nekad nav mīlējis, bet sezonas pirmajā pusē vienkārši uzskatīja par pārpratumu – septītais. Taču palūkojiet, kam šogad vidēji mačā visvairāk minūšu starp uzbrucējiem – Sprukts, Surovijs, Hartigans... Kam sliktākie lietderības rādītāji? Surovijam un Mikušam... Tostarp, mazais Troters ir spēlējis mačā par vidēji trīs minūtēm mazāk gan par Tomašu, gan Marku... Nu, labi, pēdējam neko daudz neļāva plosīties mazākumā, bet Hartigans jau arī nav šīs specializācijas guru. Starp citu, kanādieti var uzskatīt par sezonas sarūgtinājumu, ņemot vērā viņa vietu, kas bija atvēlēta. Tikai vienam mēnesim viņam pietika spēka un pulvera. Leģionāru lomai tomēr ir jābūt vadošajai, ja reiz viņus meklējam tirgū, nevis uz mūsu ledus. Vadošākai par to, kāda tā demonstrēta šajā gadā. Tas, ka pie Šuplera visi, kam nav Latvijas pases, tiek pie labākiem nosacījumiem laukumā – sākot ar spēles laiku un beidzot ar uzticības kredīta neizskaidrojamu pagarināšanu arī pēc neveiksmju sērijām – ir acīmredzams. Tik pat acīmredzami ir tas, ka Jūliuss nedabū no viņiem ārā gaidīto. Nelaimīgo Mikušu liksim mierā - viņš nebija slikts hokejists, bet, pat sev tik labi zināmu kadru Jūlis neprata iespēlēt komandā, kuru, sakās – pats vadām... Neko viņš nevada – džeki nepieņēma trenera pilnmēness untumu un basta! Savukārt, Petrovickis ceturtajā maiņā ir beidzot piešāvies klaji nenodemonstrēt savu fiziskās formas prombūtni – vismaz šādā veidā viņš izmanto pieredzi... Kam vaicāja sezonas gaitā par slovāka veterāna iegādi? Šupleram un viņa palīgiem... Vai tagad viņi liks Petrovicka vietā Džeriņu? Nekad mūžā, runčuk!

Tomēr saku – ja akcionāru mērķis ir saglabāt šo komandu ar tās pašreizējo kodolu, tad bez Šuplera tas nestrādās. Acīmredzams, ka hokejisti ir pieņēmuši trenera spēles izpratnes griestus un pilnīgi redzams, ka viņi paši tiek galā ar elementāriem sportiskajiem mērķiem. Play off šo komandu ievilktu arī ilggadējais Dinamo talismans Vova vai – Guntis Ulmanis uz trenera soliņa... Par slodžu režīmu, kondīcijas noturēšanu vai fizisko formu – tur Jūlim nepiekasos... Komandai vajadzēja trīs gadus, lai saprastu – ko Šuplers nekad nav mācējis un nemācēs. Proti, vadīt spēli. Ja tas nenotiek, tad spēli vada paši hokejisti. Zinu, atkal pārspīlējums – pieņemu kritiku... Taču realitāte ir šāda. Tieši tāpēc Rīgas Dinamo sniegums kopumā ir visai neprognozējams vai nepastāvīgs. Talants ir apspēlēt ikvienu šajā līgā, bet tāds pats talants ir paspēlēt jebkuram, kas nāk pretī... Ar treneri, kas hokeju saprot, šādi izteikti amerikāņu kalniņi nebūtu iespējami. Vismaz tik krasi, kā tas ir Dinamo gadījumā. Taču, Šuplera trumpis ir cits – viņš mēģina vadīt strāvojumus. Tā tas notiek pie akcionāru vai uz priekšnieku paklāja, kad jāatskaitās un, gaužām skaidrs tas viņam ir reizēs, kad treneris ir spiests novērtēt savu taktisko un stratēģisko ieroču arsenālu, noliekot to pretī hokejistu/praktiķu argumentācijai vai izpildījumam. Šuplers ir uzķēris, ka savu lomu viņam ļauj nospēlēt. Tad kāpēc viņam traucēt to darīt tiem, kas iet laukumā un taisa rezultātu? Pie šī sastāva citu treneri ir grūti iztēloties, jo komanda un treneris viens otram patiešām netraucē. Tas nav tas pats, kad saka – viņi viens otru papildina. Un tas nenozīmē, ka mēs nedrīkstam likt pretī Šuplera uzvārdam – treneris... Nē, ir arī tādi gadījumi! Tāpat kā nenoliedzama ir trenera palīgu loma – šajā sezonā slovāks bieži sastapās ar nopietnu un argumentētu savu jauno kolēģu viedokli, kas bija vairāk kā pārliecinošs un prasīgs. Pirmoreiz KHL karjerā viņš uz sava soliņa bieži nonāca mazākumā...

Ja akcionāriem neko vairāk par iekļūšanu play off nevajag, kā tas izskatās šajā gadījumā, tad Jūliuss Šuplers ir gana labs. Ja grib vairāk, tad jāsaprot – ko vēlēties, ar kādiem izpildītājiem un, par kādu cenu... Pašreiz neviens tālāk par play off neredz, bet – velti. Nav šī komanda un tās izpildītāji tik vāji. Turklāt, treneris ir pamanījies nokļūt organizācijā, kas gan sakās esam ne visai pārtikusi, bet sezonas laikā dažādas Šuplera sastāva rokādes un eksperimenti par taupības režīmu gan neliecina. Tas, starp citu, notiek tiešā akcionāru uzraudzībā... Ja mēs pārmetam Šupleram, ka viņš neredz daudzas lietas, tad vispirms būtu jāpavaicā kluba īpašniekiem – ko viņi saredz trenerī? Tur ir atbilde jautājumā par trenera prasmēm. Nav Šuplera uzdevums audzināt Latvijas hokejam nākotni – viņš to nekad nav darījis un nedarīs. Jo viņš neatbild par Latvijas hokeja pēctecību. Viņu algo viena privāta kluba akcionāri, kas prasa rezultātu KHL turnīrā. Ja viņi nemāk paprasīt, tad Šuplers māk paņemt. Tā viņš mierīgi rīkojas, atbilstoši savām pilnvarām un amatam. Pats to viņš nav ieņēmis galvā – viņam ļauj... Ieskaitot savu tautiešu atklātu vilkšanu pēc matiem un padusēm. Bet, ja aitām patīk, ka tās cērpot bužina, kāpēc viņas neapmierināt?