Izlase, kas pēkšņi nokļuvusi hokeja pasaulē...

Krieviem pret mums bija labākais uzbrukums, čehiem pārliecinošākā disciplīna, slovakiem stabilākā aizsardzība. Kas bija mums? Visās trijās spēlēs izgāztas pirmās trešdaļas. Kopumā esam ielaiduši 19 ripas, paši guvuši 4 vārtus. It kā tā esot atbilde uz jautājumu par NHL un KHL spēku samēru, jo Latvijas izlases pamatu veido Rīgas Dinamo. It kā, ja vien neatceramies, ka astoņas no minētajām deviņpadsmit ripām mūsu kastē sameta KHL klubos spēlējošie. Krieviem tādi bija četri trāpījumi, čehiem viens, slovakiem trīs. Vai tās bija bailes, pretinieku respektēšana vai – vienkārši neprasme pielāgoties apstākļiem? Ja neskaita Ovečkina vai Kovaļčuka akmeņainās sejas un reaktīvo ātrumu klātienē, visos citos gadījumos mēs no saviem pretiniekiem sagaidījām KHL labāko klubu pirmās maiņas cienīgu sniegumu. Tas nebija brīnums vai jaunatklājums, vienkārši – viņi spēlēja hokeju, ko mēs bijām jau uz savas ādas izbaudījuši. Jā, meistarīgāk, jā, labāk, jā, precīzāk – bet arī tad vienkārši neizskaidrojama bija mūsējo nevarēšana (nesaku negribēšana, jo gribēja jau visi) trijās spēlēs pēc kārtas. Pirmajā gadījumā hokejisti gandrīz vai kolektīvi atzina, ka esot sākumā stāvējuši un skatījušies uz krievu zvaigznēm, otrajā reizē bija viegls mulsums, ka jau divās spēlēs pēc kārtas atkārtojam to pašu scenāriju, bet trešais vakars jau bija kā klons pirmajiem diviem, kas lika aizdomāties par tādu kā sava veida mazohismu.

Interesanti bija pavērot, kā mūsu līdzjutēji vēro notikumu attīstību, kas no malas izskatījās apmēram tā: pret krieviem vajadzēja pakārt Laviņu un Galviņu, pret čehiem – tikai Galviņu, pret slovakiem – hmmm, Galviņš nespēlē, jo guvis savainojumu? – vienalga vainīgs... Secinoši: ja nebūtu sastāvā šo divu, tad mums nebūtu vis trīs zaudējumi, bet - viens zaudējums, viena uzvara pagarinājumā un viena tīra uzvara. Pieņemsim, viņus nevajadzēja ņemt sastāvā, bet – kurus vajadzēja? Jā, jā, jā – Kulda, Kulda, Kulda! Patiešām esmu pārliecināts, ka Artūrs noderētu un spētu nepazust uz Vankūveras ledus un ticu, ka viņš būs labs palīgs valstsvienībai nākotnē, taču tajā pašā laikā atgādināšu, kāds pērn uz pasaules čempionāta fona izskatījās Oskars Bārtulis? Nesaku, ka Kulda būtu tik pat pelēks, neredzams un nobijies (piedod, Oskar, tā bija), bet iztēloties, ka viņš uzreiz gāztu no kājām NHL labāko aizsargu slovaku milzi Haru – to nevajadzētu. Jo, redz, pat mūsu dzelzs Kārlis, kam ar labāko līgu ir familiāras attiecības jau gadiem ilgi, pret tiem pašiem slovakiem nekādas zvaigznes no debesīm, vai ābolus no koka - nepurināja... Cilvēks tikai. Tāpēc par sastāvu īsi – spēlē labākie, kurus izvēlējās treneris. Viņi paši nepieteicās.

Acīmredzami, ka Latvijas izlase nespēj vai nemāk novērtēt Ziemeļamerikas laukumu specifiku. Ko ar to gribēju pateikt? Mazie laukuma izmēri nenozīmē tikai nēsāšanos pa laukumu un pretinieku līmēšanu apmalē. Vēl ir jāprot ātri domāt, kas nav tas pats, kas – ātri spēlēt. Lēmumu pieņemšana laukumā ir hokeja simfonija, bet – tam ir vajadzīga galva, nevis kājas. Aizsardzības un uzbrukumu zonas ir garākas, bet šaurums piespiež būt nepārtrauktā gatavībā saņemt vai izpildīt spēka paņēmienus. Darbs pie apmales, kur ripa tiek apstrādāta kā ar gaļas cirvīti kapājot karbonādi, nosaka divcīņu uzvarētāju un tālāko notikumu virzību laukumā. Starp citu, Rīgas Dinamo sastāvā šādus elementus mums visas sezonas garumā ir atrādījis Sprukts, Ņiživijs, Cipulis, Rēdlihs, Dārziņš, tā kā nevajadzētu teikt, ka mēs to nemākam vai neesam iemācījušies. Vankūverā ir tikai fragmenti no zināmā. Darbs vārtu priekšā ir panākumu odere – kurš no mūsējiem tur pacietīgi dara savu darāmo? Nevis noslido gar vārtiem, atskatoties, bet - tur stāv! Ankipāns. Viņš to dara biežāk nekā citi. Daugaviņš – varētu būt tāds nekauņa, bet – vēl nav. Sprukts – var, bet kāpēc nedara? Protams, ka mēs pa biškam salasām no visa minētā, bet - tā pa mazumiņam arī zaudējam, līdz skat – rezultāts jau 0:3... Unikāli, ka pēc trīs sagrāvēm, kur vidēji mačā zaudējām 6 ripas, mums ir viens spēlētājs, kam tā sauktais lietderības koeficents ir neitrāls. Vienīgajam mūsu komandā! Georgijs Pujacs. Aizsargs. Vidēji spēlē 16 minūtes. Vai te arī meklējama atbilde – kā spēlēt, kam spēlēt?

Znaroks – treneris, kurš lielākai daļai šīs izlases hokejistu ir autoritāte. Treneris, kurš perfekti zina, ko no katra hokejista dabūt ārā. Treneris, kam ir sava pārliecība, kas, kā tagad zināms, mēdz būt arī akla un dažos gadījumos – arī neloģiska. Tas – par Kuldu, varbūt – arī Ivanānu. Oļegs dzīvo ar pārliecību par hokeja vērtībām, tajā pašā laikā viņam paškritiski jāatzīst, ka ne visos gadījumos pieaugušo hokejā nostrādā pie junioriem aprobētās taktikas metodes. Tāpat kā MVD sistēmas nestrādās ar mūsu krāsām, vēl mazāk tās darbosies uz jau minētajiem mazajiem laukumiem, kas tomēr ir atšķirība. Jā, starp citu, kāda ir Latvijas hokeja izlases taktika Vankūverā? Mēs spēlējam no aizsardzības, esam agresīvi uzbrukumā, pacietīgi gaidām pretuzbrukumus? Skaidrs, ka ar vārtsarga rezervēm nav šoreiz paveicies – Masaļskis tikai viens, bez drošas aizmugures, iespējams, arī morāli viņam grūti šo vezumu celt un nest. Varbūt treneris publiskajā telpā šobrīd saudzīgi noklusē savas patiesās domas, jo – ja pat iztēlojamies, ka starp KHL un NHL ir gaismas gads meistarībā, arī tad no esošā sastāva nevajadzētu sagaidīt šādu sniegumu. Nevis rezultātu, bet sniegumu. Aizsardzība: NHL veterāns, stabils NHL pamatsastāva spēlētājs, bijušie NHL drafti – Devils un Bruins (Rēdlihs, Pujacs), viens no Vācijas labākajiem aizsargiem, divi Dinamo pamatsastāva veči. Uzbrukums: 6 bijušās NHL drafta izvēles, 4 ostījuši NHL klubu ģērbtuves, citi pēc potenciāla un izpildījuma robežās no KHL klubu pirmās līdz ceturtajai maiņai jeb NHL fārmklubu gaļa... Vai tiešām ar šo resursu nevaram cerēt uz kaut ko vairāk kā pagaidām esam ierakstījuši tabulā, vai vismaz – uz nelielu brīnumu, kam pamatā tomēr ir trenera prasme salikt uz galda kauliņus? Protams, ja vien viņš saprot, pie kāda galda sēž un – ar kādiem kauliņiem jāspēlē. Man jau šķiet, ka saprot, tāpēc saku - būs labi! Uzspēlēts optimisms? Jā, jo gaudot vienmēr paspēsim.