Katra pelīte - lielsaimniece

Par Latvijas junioru (U-20) hokeja izlases (ne)sasniegto pasaules čempionātā gadumijā Ufā, tās galvenais treneris Leonīds Tambijevs visnotaļ godprātīgi (tas patiesi uzteicami) „Lielajā intervijā” kolēģim Armandam Pučem izstāstīja jau piektdien (18.janvārī – „SA+”).
Šoreiz saruna par šo tēmu ar pieredzējušo hokeja speciālistu Ēvaldu Grabovski:
„Šī brīža situācija, jeb tendence – lejupslīde, man sāk atgādināt 60.gadu beigas. Protams, tik traki, ka pilnīgi viss jūk un brūk nav, taču, kaut kāds aizdomīgs tukšums sāk veidoties. Tas, pirmām kārtām attiecināms uz jaunatnes hokeju. Visriņķī tiek runāts par hokeja attīstības sistēmu. Bet vai tāda vispār pastāv? Teorētiski – jā! Un, pat praktiski – jā! Cits jautājums – kāda ir tās atdeve? „Spicē” vēl daudzmaz turamies – taču, kas gaidāms tālākajā, kas reizē ir arī tuvākais pienesums. Junioru, jauniešu un bērnu hokejs iekļuvis gandrīz vai pašplūsmā. Toreiz, pirms 40 gadiem nostrādāja viena gudra un fanātiska cilvēka – trenera Viktora Tihonova faktors, kam rūpēja ne tikai „viņa” „Dinamo” attīstība, bet prātā bija arī visa Latvijas hokeja virzība. Lai, arī tikai „Dinamo” interesēs, tomēr visi saprata, ka jāaudzina arī „vietējie” kadri (te noteikti gribu pieminēt arī Andri Siliņu un Hariju Vītoliņu II- M.A. piezīme).
Tagad ir taustīšanās. Ar kavējumu. KHL ir lielisks stimuls. Taču, šīs līgas sākumposms – MHL būtībā ir aplams. Tās, prasības, kas tiek izvirzītas jaunajiem ir grūti savienojamas ar spēlētāju izaugsmi. Normāla attiecība ir trīs treniņi pret vienu spēli. Šobrīd, pārblīvētā spēļu kalendāra dēļ, tas praktiski nav realizējams. Krievijas vadošām komandām tas der. Sak, gan jau labākie, vai izturīgākie šim sietam izies cauri. Mums ar saviem mazajiem spēlētāju resursiem (salīdzinājumam – šī gada sīvākiem un tiešākiem konkurentiem – Vācijai hokejistu līdz 20 gadiem ir 16,5 tūkstošu, Latvijai 1,5 tūkstotis. M.A.). Braucam, lidojam, spēlējam, netrenējamies, nemācāmies. Tam visam vajadzīga arī nauda. Tā tiek dota. Bet nevis no Latvijas. Uzskatu, ka junioru vecumā mums jāizdara izšķiršanās (ideāli būtu apvienot)- kas vairāk vajadzīgs - pieticīgi, bet kopumā visnotaļ ciešami rezultāti, vai atsevišķu „zvaigžņu” izaudzināšana. Šoreiz daudziem junioriem spēlēs pietrūka emociju un treniņos pašatdeves. Skaisti runājot, individuālās sagatavotības.
Par konkrētu spēlētāju devumu neizteikšos, jo objektīvi tā ir trenera kompetencē ( te atkāpe, jo rezumējot pasaules junioru čempionātā paveikto, uzrādīšu katra spēlētāja galveno statistiku, ņemot vērā, ka kaut vai formāli, šie puiši ir tuvākā rezerve valstsvienībai, arī fiziskos dotumus, vecumu un klubu, bet pati svarīgākā ir galvenā trenera Leonīda Tambijeva izvērte - M.A. piezīme).

Tātad : uzvārds, vārds; dzimšanas dati; auguma parametri; spēles; rezultativitātes punkti (vārti+ piespēle);soda minūtes; lietderības koeficents; trenera vērtējums.

Aizsargi

Nīmanis Kristaps (21.07,1993; 186 cm-95kg; Red Ducks Vaasa; 6; 0(0+0); 4; -4; komandas spēlētājs, liela pašatdeve, bija kļūdas, labs viduvējs līmenis).
Siksna Edgars (15.01.1993; 182cm-88kg; Liepājas „Metalurgs”; 6; 4(0+4); 14; -3; vajadzēja būt izteiktākam līderim, jo vairāk tāpēc, ka puiši izvēlējās par kapteini, daudz individuālu kļūdu – pozicionālā izvēlē un noraidījumi).
Rosinskis Rinalds (14.08.1994; 196cm-92kg; Prince George Cougars; 6; 1(0+1); 4; -4: nospēlēja savu spēju līmenī, taču, ne ar ko neizcēlās, nebija jūtama Ziemeļamerikā aizvadītās pussezonas pieredze ).
Zvirbulis Pauls (24.02.1993; 173cm-83kg; HK „Rīga; 6; 1(0+1); 2; -2; nestabils, auguma dēļ bija problēmas cīņā ar raženākajiem pretspēlētājiem).
Augstkalns Edmunds (25.08.1993; 180cm-80kg; HK „Rīga”; 6; 0(0+0); 4; -4; sākumā nesaprata kā jāspēlē, daudz kļūdījās, otrajā posmā bija krietni pārliecinošāks).
Škuratovs Patriks (26.03.1994; 181cm-81kg; HK „Rīga”; 6; 1(0+1); 0; -5; savu tehnisko brāķi dzēsa ar labu pašatdevi, bet tomēr individuāli pārāk daudz kļūdījās)
Lipsbergs Krišs (03.04.1993; 182cm-83kg; HK „Rīga”; 6; 3(0+3); 4; -5; pārāk daudz zaudēja divcīņās).

Kopumā par aizsargiem – neviens nenospēlēja droši. Visi individuāli kļūdījās, tāpēc zaudējām daudz vārtus. Slidojums, individuāla meistarība- metieni, piespēles, spēļu izpratne neatbilda turnīra līmenim. To paredzēju, taču citu labāku mums nav.

Uzbrucēji

Bukarts Rihards (31.12.1995; 179cm-84kg; HK „Rīga”; 6; 1(0+1); 6; -1; jaunākais spēlētājs, pietrūka ātruma, spēka, manevra, ar tehniku vien pret spēka paņēmieniem nepietiek, U-18 izlasē gan jau jābūt līderim).
Lipsbergs Roberts (29.07.1994; 180cm-88kg; Seattle Thunderbirds; 6; 2(1+1); 2; -4; gaidījām vairāk, no Amerikas atbrauca cerīgs, čempionātā daudzos momentos nenostrādāja līdz galam, šī iemesla dēļ vienā spēlē bija, kā trīspadsmitais uzbrucējs, traucēja arī slimība).
Kuzmenkovs Artūrs (01.12.1993; 187cm-80kg; Liepājas „Metalurgs”; 6; 3(1+2); 2; -2; nospēlēja savā līmenī, viens no tiem, kas labi ar pašatdevi strādāja un saturēja otro maiņu).
Kulda Edgars (13.11.1993; 180cm-82kg; Edmonton Oil Kings; 6; 2(1+1); 14; -9; bija liela vēlēšanās, centība, taču pārkāpa spēles disciplīnu pretinieka zonā daudz noraidījumu, jo neizprata situāciju).
Siksnis Andris (06.05.1993; 182cm-88kg; HK „Rīga”; 6; 0(0+); 0; -1; ņēmām kā mazākuma spēlētāju, ar to tika galā, bet ne vairāk).
Ozoliņš Kārlis (16.03.1994; 177cm-70kg; Liepājas „Metalurgs”; 6; 1(1+); 0; +2; laba pašatdeve, komandas spēlētājs, nepareizs slidojums- „taisnas kājas”, tāpēc bieži nepaguva, to centās kompensēt ar pašaizliedzību).
Jeļisejevs Nikolajs (07.07.1994; 180cm-74kg; HK „Rīga”; 5;2(2+0);4;-4; sāka labi, pēc tam sliktāk un arvien sliktāk, nav cīnītāja īpašības plus traucēja slimība).
Ševčenko Artūrs (24.04.1994; 183cm-82kg; HK „Rīga”; 6;2(1+1);0;-2; nospēlēja negaidīti labi, vienmērīgi, bija labi sagatavojies, kopumā no paredzētās ceturtās maiņas spēlētāja „uzleca” augstāk).
Bļugers Teodors (15.08.1994; 185cm-84kg; Minnesota State University Mankato; 6; 2(1+1); 8; -8; tāpat kā pārējie „amerikāņi” atbrauca saguris, ļoti centās ne vienmēr izdevās, veica lielu darba apjomu, neatklāja līdera potenciālu līdz galam, bieži nesaņēma atbalstu no partneriem).
Andersons Toms (24.11.1993: 185cm-86kg; SC Bern; 4; 1(0+1); 6; -1; sākumā ļoti lietderīgs, visnopietnāk saslima un nespēja atlabt, ļoti pietrūka izšķirošajā spēlē ar Vāciju).
Kurmis Edgars (06.02.1993; 181cm-72kg; HK „Rīga”; 6; 1(0+1); 14; 0; ļoti daudz spēlēja mazākumā, pats nopelnīja daudzus skaitliskos vairākumus, uzaicinājumu attaisnoja ar savu aktivitāti, kaut iepriekš jau zinājām, ka nebūs vārtu guvējs).
Jevpalovs Ņikita (09.08.1994; 185cm-92kg; Blainville-Boisbriand Armada: 9; 3(2+1); 8; -8; tika gaidīts vairāk, potenciāls liels, bet nebija gatavs fiziski).
Rancevs Lauris (17.10.1993; 187cm-83kg; HK „Rīga”; 6; 1(1+0); 2; -4; tika iekļauts pēdējā brīdī, jo saslima Begovs, principā savu uzdevumu izpildīja).

Kopumā par uzbrucējiem – neatradās ne līdera maiņas ne individuāla „ snaipera”. Spēlēja nevienmērīgi. Epizodiski bija atsevišķi uzplaiksnījumi, taču vienīgi pret Slovākiju trijnieks Jevpalovs- Bļugers- Kulda bija augstā līmenī.

Vārtsargi

(pēc kluba –spēles; laiks minūtēs: metienu procents; vidēji zaudēti vārti spēlē)
Punnenovs Ivars (30.05.1994; 185cm -85kg; Rapperswil-Jona Lakers; 5; 224:37; 88,65%; 4,27;)
Merzļikins Elvis (13.04.1994; 191cm-85kg; HC Lugano; 3; 133:19; 86,02%; 5,85)

Kopumā – no abiem gaidījām vairāk, nospēlēja nestabili. Sākumā pirmais numurs bija Merzļikins. Taču par daudz kļūdījās. Punnenovs ar Zviedriju nospēlēja ļoti labi, taču pret Slovākiju un Vāciju neizglāba. Iepriekš pasaules jauniešu (U-18) čempionātā bija krietni vien labāki un stabilāki.

Turpinu ar Ēvalda Grabovska pārdomām. Savulaik iesākām braukt uz Baltkrieviju. Šobrīd šis ceļš ir uz nekurieni. Dažs apgalvo : „Jā tur tik ir līmenis!”. Nu, nav. Trīs, četras komandas ir spēcīgas un viss. Laiks zaudēts, nauda tāpat. Savukārt komanda MHL ir KHL obligātā prasība. Turklāt, mūsu sakarā nāk klāt gan Šengenas vīzas, gan papildus līdzekļi. Jo vairāk naudas – jo lielāki atbirumi. Interesanti kas notiks, kad KHL reāli būs redzami Itālijas vai Šveices leduslaukumi.
Ko piedāvāju? Būtu lieliski, ja Rīgā juniori spēlētu kādos četros stabilos klubos. Tādi būtu Daugavpilī , Liepājā , un, vēl citviet Latvijā. Un visam pietiktu naudiņas .Taču, neesmu naivs.....”.
Redzat, šī pieredzējušā hokeja speciālista vīzijas ir vispārīgas. Sapņot, nevienam taču nav aizliegts. Un, tomēr, horizonts allaž ir jāredz ... Bet šobrīd pilnīgi skaidrs ir viens – junioriem jāspēlē MHL. Vienkārši nav cita varianta. Toties, kas liedz kaut rīt atjaunot Treneru padomi? Viens no galvenajiem tās uzdevumiem būtu bērnu, jauniešu hokeja reālas attīstības koordinācija. Un, nebūt nav jāizgudro jauns hokeja „ritenis”. Citi (tuvākie - zviedri un somi) to sen jau izdarījuši. Tā nebūs „špikošana”. Tas ir saprātīgums. Bet, ja paši neprotam uzlikt „ķēdi”, tad, nekautrēsimies saukt palīgos zinošākos.
Junioru vecumā jau var būt par vēlu.