Pat Skalbes pasakās bija riebekļi...

Riebekļi nav izdomājums – viņi ir vajadzīgi. Bieži vien viņi nav pirmās vai otrās maiņas spēlētāji, bet viņu lomu tā sauktajā spēles raksturā ir milzīga. Iespējams, viņi ir mutīgākie komandā, iespējams, viņi ir lielākie joku plēsēji un uz laukuma – diezgan lecīgi, bet pilnīgi noteikti - viņi nevāc pēc treniņa ripas. Komandā viņi var sarīkot brīvdienu ballīti un – būt pirmie, kas pēc zaudētas trešdaļas ar kāju iespers pa ģērbtuves miskasti, vai demonstratīvi salauzīs nūju pret gaiteņa flīzēm ar repliku: „Mēs esam mēsli, ne komanda!”. Viņi varētu būt tie, kas treniņā izkaujas ar savējiem, bet tajā pašā laikā – pirmie pie žurnālistu mikrofoniem, lai izskaidrotu kārtējā zaudējuma iemeslu. Viņi pirmie trenerim pateiks, ka rīt vajadzētu brīvdienu, tāpat – viņi būs tie, kas pēdējie norēķināsies par taksometru, ja nu sanāk ar komandas biedriem pirmsspēles vakarā pavizināties pa naksnīgo galvaspilsētu. Viņi noteikti pieslidos pie pretinieku komandas kapteiņa, lai pavaicātu, vai gadījumā viņš nav stājies dzimumattiecībās ar paša māti, māsu vai tml. (atvainojiet par vulgaritāti, bet uz ledus veči bieži vien par hokeju spēles laikā runā visai maz). Vai šāds (-i) spēlētājs ir šosezon Rīgas „Dinamo” hokeja komandā?

Dažādu apsvērumu dēļ liksim mierā mūsējos jeb vietējos kadrus – viņi visi pēc būtības ir foršie čaļi. Bieži tā nesakrīt, bet, ja pārlūkojam komandas sastāvu, tad labie puikas rindām vien – viens otrs tā kā paņaud par spēles laiku, taču iedzimtā kautrība neļauj pār lūpu pārspļaut un attiecīgi, arī ripa īstajā brīdī noveļas no nūjas. Tam, kas to varētu, pirms tam nav bijusi tāda loma iepriekšējās komandās, savukārt – tas, kurš tā kā mēģina palobīt savu čaulu, drīzāk zemapziņā domā par savu vietu pamatsastāvā, nevis par lieku sprakšķēšanu. Līdz ar to secinājums – ar savējiem riebekļu sakarā nav ko rēķināties un varbūt, ka nemaz nevajag. Tiesa, atļaušos norādīt, ka starp mūsējiem kopumā visi pār vienu kārti nav metami, ja papētam hokeja apcirkņus plašāk nekā „Dinamo” krekli: vai atceraties, ka savulaik deviņpadsmit gadus vecais Daugaviņš izlases treniņā izkāvās ar komandas kapteini Semjonovu, jo aizstāvēja savu pašcieņu? Arī par Karsumu pretinieki AHL līgā runā kā par rakstura veci ar spēcīgu plecu, bet abi pašreizējie izlases treneri savu autoritāti uz laukuma nav gribējuši piezemēt pat šķietami bezcerīgās situācijās. Hokejs bez alus ir daiļslidošana, bet hokejs bez spēka paņēmieniem – tas varētu būt, piedodiet, kērlings.

Labi, ja ar savējiem aršana sanāk tikai pilnmēness laikā, tad paliek – leģionāri. Viņi te atbrauc savu līgumu atstrādāt, mēģina pielabot savu tirgus cenu un – prom uz citu klubu, pie pirmā mājiena. Starp viņiem vajadzētu meklēt raksturus, kas atbilstu augstāk aprakstītajam, jo viņi ir motivēti. Pērn tāds bija Marks Hartigans, kas bija novedis līdz visu krāsu pelītēm teju vai pusi līgas ar savām jēlībām un provokācijām. Kamēr viņš pret mums nespēlēja, nejutām – arī saucām par labo zēnu, bet, atlika Hartiganam vienreiz inscenēt nevainīgās jaunavas Marijas motīvu pret tiem pašiem „Dinamo”, kurus viņš vēl pērn aizstāvēja, lai mēs uzceptos. Šogad mums ir leģionāri, kas nav pat tuvumā Hartigana kalibram un, šo rindu autors nerunā tikai par hokeja kvalitātēm vien. Sākam ar Iguldenu. Ne jau velti šis slaidais un pēc miesas uzbūves izcili trenētais šķelmis nav ticis NHL, lai gan pie līgas durvīm viņam ļāva mīdīties gadiem, it kā cerot uz brīnumu. Hosam uz laukuma egoisma vairāk kā Iguldenam, taču izskatās, ka viņa jaunākā brāļa sindroms ir ņēmis virsroku pār citām rakstura īpašībām. Viņš priecājas par savu talantu, ko spēj arī nodemonstrēt, taču bieži vien niknumu izgāž nevis konkrētā spēles epizodē, bet gan brīdī, kad tas vismazāk kādam var palīdzēt. Mierā ar to, ka treneris viņu neapdalīs. Karija – šķiet, labākais cilvēks, kas jebkad parakstījis profesionālu līgumu ar kādu no KHL klubiem. Pēc rakstura īpašībām. Viņš būtu labs vedējtēvs kāzās, vai pirmklasīgs krusttēvs. Kā samurajs – pats sev vairāk nodarīs pāri, nekā pretiniekam. Svets, par kuru sakām „bijušais” – tādā līmenī hokeju vēl nebija spēlējis, tāpēc bieži vien pretinieku pavadīja ar acīm, nevis lika ceļā auguma mūri. Nesprēgāja, jo patiešām bija laimīgs, ka nokļuvis Rīgas „Dinamo”. Pruseks – sk. Iguldenu. NHL pabijis, bet nav tur palicis. Labs otrais vārtsargs, kam potenciāls atļauj būt par Čehijas izlases līderi, taču – nekad par tādu nekļūs. Vārtsargiem vispār riebekļu lomas nav jāspēlē, bet, ja galīgi nav neviena, tad kāpēc nepademonstrēt pretiniekam savu ģitāru (lasi – nūju)? Petrovickis – var nojaust, ka viņš būtu vistuvāk tādai misijai, taču izskatās, ka slovaks vienkārši nav tā audzināts, turklāt, arī gadi viņam spiež nevis lēkāt, bet gan sadzīvot. Kas mums vēl paliek? Arnasons – cilvēks, kas ne pats vēl ir par savu lomu ticis skaidrībā, ne komandas vadība viņam to grib ierādīt. Viņš ir iemests sistēmā, kuru par savējo neuzskata, tāpēc gaidīt, ka te pēkšņi parādīsies kopības vai vienas ģimenes kulaks – velti. Tā mēs spēlējam- ar labiem vai raksturā ieturētiem cilvēkiem, kas kopumā nav nekas slikts. Tikai – stulbi, ka labie pārsvarā uzvar tikai pasakās un vēl stulbāk – neviena no tām nav par hokeju. Mums pat treneris ticis no Kārļa Skalbes „dzirnaviņām”, atliek vien minēt, vai Šuplers ir kaķīša vai karaļa prototips.

Kur šosezon vajadzēja laukumā riebekļus? Karijas savainojums Maskavā nedrīkstēja palikt neievērots... Pirmajās desmit sezonas spēlēs mūsu vārtsargi no pretinieku puses tika uzskatīti par svaigi lietu asfaltu... Ja aiztiek līderus, tad pāridarītājs ir jāsoda bez trenera uzmundrinājuma... Katra divcīņas epizode jāpabeidz ar plecus, nevis dibenu... Jau pieminētais Hartigana gadījums. Tā arī nespēju noticēt, ka neviens no mūsu komandas līdz pat spēles izskaņai pat nemēģināja šajā sakarā atvērt savu piezīmju grāmatiņu, lai Markam atgādinātu, ka otro reizi par šādu izrādi viņš atrausies. Neaicinu izrēķināties – vienkārši, hokeja noteikumu specifika atļauj vīra valodu, kurā iesaistītas divas puses. Turklāt, šīs situācijas prasa nevis pēcspēles videonalīzi, bet gan rīcību – šeit un tagad. Pērn, starp citu, „Vitjaz” sezonas gaitā Hartiganu bija atkoduši un, šķiet, pēdējā Rīgas spēlē viņš nevis spēlēja, bet atskatījās... Nav šaubu, ka gan jau pie izdevības pats Ozoliņš sevi pratīs aizstāvēt, bet viņam citi uzdevumi labāk padodas. Atcerieties, kā Jēkabs Rēdlihs pret SKA tīri organiski sajuta savu tā vakara misiju, lai gan – būtu viņš tajā dūrcīņā bijis runcis Leopolds, vēl nezin, vai sanktpēterburgieši neprastos lauzt mača gaitu.

Komandas raksturs nav tikai iespēlētas kombinācijas, vai skaisti izspēlēts vairākums. Tās ir simtiem nianšu, kas visas kopā veido panākumu. Arī tie pieminēties sliktie cilvēki laukumā ir daļa no veiksmes, jo viņi liek pretiniekam notrīsēt vai gluži pretēji, piepūst sarkanus vaigus atriebībai. Viņi nav jātrenē speciāli saviem uzdevumiem, viņi vienkārši ir jāatrod. Ja Rīgas „Dinamo” grib veiksmīgi spēlēt šajā līgā un ne tikai cīnīties par vietu play off, bet pārvarēt nākamos sliekšņus, komandas komplektācijā vienu vietu tā sauktajam hokeja riebeklim noteikti jāatrod.