Miers. Un Bērziņš

Olimpiskās spēles Sočos arvien vairāk nonāk uzmanības krustpunktā, jo sportisti četrus gadus ir gatavojušies tieši šīm sacensībām. Tiek vērtētas sportistu izredzes, tiek apraudāti kritušie – tie, kas dažādu iemeslu dēļ tomēr Sočos nestartēs, tiek iztirzātas spēļu sacensību vietas un ērtības, kādās būs jāmājo olimpiskajās spēlēs. Latvijai bukmeikeru kantori jau piešķīruši divas medaļas Sočos. Tikai jāaizbrauc un jāpaņem. Maksimums, ko sanāca pašam saskaitīt, bija kādas sešas, taču no totālas neveiksmes neviens nav pasargāts, un varam palikt arī tukšā.

Tāda doma, ka uz Sočiem varētu nebraukt Latvijas sportisti, netiek izskatīta, toties pēdējā laikā aktualizējies jautājums par to, vai uz olimpisko spēļu atklāšanu jādodas Valsts prezidentam Andrim Bērziņam. Tas noticis pēc tam, kad dažas citas valstis izteikušās, ka prezidenta vietā uz spēlēm dosies zemāka ranga amatpersonas un delegācijas vai nedosies vispār.

Kas tad no prezidentiem nebrauc uz Krieviju? Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess aizbildinās ar aizpildīto darba grafiku. Pret cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā protestē Vācijas prezidents Joahims Gauks, Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite, Krievijā nebūs arī Francijas un Polijas prezidentu, izskatās, ka arī Baraks Obama paliks mājās, bet Gruzija pat izskatīja jautājumu par sportistu atstāšanu mājās. Nav brīnums, ka par Krievijas homoseksuāļu kopienas apspiešanu kas sakāms ir arī popmūzikas zvaigznēm Šērai un Lady Gaga. Gan jau atradīsies arī citi. Un šajā gaisotnē Latvijas prezidents Andris Bērziņš izsakās, ka viņš uz Sočiem brauks... Vai viņš tādā gadījumā būtu pret minoritāšu tiesībām?

Nav dzirdēts, cik lieli sporta līdzjutēji nebraucēji ir, taču tā ir viņu darīšana un viņu valstu darīšana. Tā ir viņu izvēle. Latvijas problēma ir tā, ka mēs pārāk bieži skatāmies uz citiem un lokāmies viņiem līdzi. Olimpiskajā kustībā ir vairāk nekā 200 valstu, un, ja kādas piecas no tām izlemj, ka nav spējīgas sūtīt savu prezidentu uz spēlēm, tā ir viņu izvēle, tā ir viņu politika. Arī cilvēktiesību jautājumā vai Latvijai būtu jāorientējas uz tiem, kam ienācis prātā kritizēt citas valstis, neredzot nekārtības savās mājās? Tai pašai Francijai var pārmest vēlmi ierīkot čigānu geto vai Vācijai – problēmas ar turkiem, bet par ASV tieksmi bāzt savu degunu citu darīšanās vispār nerunāsim. Tad jau mierīgi varētu apgalvot, ka vismaz 1,3 miljardi pasaules iedzīvotāju, kuri pieturas islāma ticībai un nosoda homoseksuālismu, ir galīgi neriktīgi. Turklāt daļa šīs ticības iedzīvotāju mājo arī nosauktajās valstīs un negrib saprast to, ka homoseksuālisms ir labs. Šobrīd Krievija, lai vai kādu iemeslu vadīta, tikai tuvojas islāma viedoklim šajā jomā.

Antīkajā Grieķijā olimpisko spēļu laikā grieķu polisas pārtrauca karu, un iestājās vispārējs pamiers, kura laikā bija kategoriski aizliegti visu veidu kari un konflikti. Toreiz skatītāju rindās, atskaitot priesterienes, nedrīkstēja būt sievietes, bet tāpēc neviens negrasījās boikotēt olimpiskās spēles. Tādas bija tradīcijas. Spēlēs drīkstēja piedalīties tikai hellēņi jeb pilsoņi, bet šādu tiesību nebija kriminālnoziedzniekiem. Un Sparta neiedomājās boikotēt Atēnas vai Melosa nerunāja ar korintiešiem. Katra Senās Grieķijas pilsētvalsts sūtīja uz spēlēm arī politiķu delegāciju, kuru uzdevums bija reprezentēt un reklamēt savu valsti, kā arī, izmantojot pamieru, risināt sarunas ar kaimiņvalstu delegācijām.

Šodien ir citas tradīcijas, turklāt katrā valstī atšķirīgas, taču olimpiskās spēles joprojām ir lielākais sporta forums pasaulē, īpaši jau vasaras spēles. Tā joprojām ir vieta, kur satikties, apspriest nākotnes plānus un dibināt neformālos kontaktus. Ignorēt šo iespēju būt tas pats, kas iebāzt galvu zemē un izlikties, ka šādas iespējas nav.

Protams, ir brīži, kad politiskā nostāja un mugurkauls ir jāparāda. Šeit spilgts negatīvais piemērs ir bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš Krievijas iebrukuma brīdī Gruzijā vienīgais no Baltijas valstu prezidentiem nepagodināja Gruziju ar tūlītēju vizīti. Bija Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Ukrainas prezidenti, ar kuriem kopā bija jābrauc Latvijas premjeram Ivaram Godmanim, jo prezidents atradās svarīgā pasākumā – Pekinas olimpiskajās spēlēs. Kāpēc nebrauca Zatlers, jāprasa viņam pašam, un droši vien atbilde būs tikpat lokana kā tajā brīdī viņa mugurkauls.

Vai Latvijai būtu izdevīgi paziņot, ka Valsts prezidents nebrauks uz Sočiem tikai tāpēc, ka Krievijā tiek pārkāptas cilvēktiesības? Tas, ka tās tiek pārkāptas arī Latvijā, taču nav novedis ne pie viena sporta pasākuma Latvijā boikota. No Latvijas prezidenta nostājas situācija Krievijā nemainīsies, toties ir iespēja atkal uz kādu laiku sačakarēt attiecības ar lielo kaimiņu, tā sakot, uzčurāt viņam uz rīta kurpēm un brīnīties, kāpēc viņš ir tik nikns, ka pēc tam pāris gadus trenkā pa mežu? Mēs nekad nebūsim pasaules lielvara, kura nosaka, kā citiem dzīvot, vai nepretendēsim uz uzvaru Soču olimpisko spēļu kopvērtējumā. Tāpēc mācīsimies no somiem, kuri mierīgi sadzīvo ar austrumu lāci blakus un izmanto tā vājības savā labā. Lai visur mātu ar galvu ASV virzienā tikai tāpēc, ka tas ir stratēģiskais partneris, liela gudrība nav vajadzīga. Ne ASV, ne Francija, ne Polija (nosacīti), ne Vācija nav Krievijas kaimiņš. Tāpēc tām ir vienalga, kādus muitas noteikumus izdomās Krievija un cik ilgi uz robežas turēs busiņu ar Latvijas izlases bobiem un kamanām.

Mūsdienās pa īstam karo tikai naftas dēļ. Pārsvarā ekonomiski un informatīvi. Tāpēc dažādās domas par dalību Soču olimpisko spēļu atklāšanā var vērtēt kā valstu politiku un savas ietekmes palielināšanu. Tomēr, sekojot antīkajiem principiem, karošana ar spēļu sākumu jānoliek malā. Ejiet un mēģiniet viens otru Sočos pārliecināt, nevis karojiet ar masu mediju palīdzību! Grūti? Protams, tur zināms prāts ir vajadzīgs... Un nevajag jaukt sportu ar politiku. Kamēr politiķiem kādu sanaidot ar citu ir ikdienas darba kārtības jautājums ilgās politiskās karjeras laikā, sportistu mūžs ir īss. Ko nozīmē boikots, uzprasiet Maskavas olimpisko spēļu čempionam šķēpmešanā Dainim Kūlam, lodes grūdējam Jānim Bojāram (nu jau laikam atkal Pugačovam), Valdim Valteram, Uļjanai Semjonovai, volejbolistiem, kā tas ir, kad olimpiskais sapnis sabrūk stulba boikota dēļ. Un vai tad „kapitālisti” uz Maskavu 1980. gadā braukt negribēja? Vajadzēja ASV noprotestēt pret PSRS armiju Afganistānā. Ne jau PSRS bija zaudētāja, bet ASV sportisti, jo viņiem tika atņemts sapnis... Gan 1980., gan 1984. gadā tika rīkotas alternatīvas spēles tiem, kuri pie starta bomja netika, taču tas jau nav tas... Nav dzirdēts, ka kāds no tiem, kas atteikušies braukt uz Sočiem, būtu bijis augstas klases sportists, kurš izprastu, ko nozīmē vārds „boikots” sportistiem. Runāt par boikotu politiķu vidū laikam šajā gadījumā nav nopietni, jo ne jau viņi ir galvenās personas šajā pasākumā un ne viņu dēļ skatītāji savācas sporta arēnās.

Latviešiem raksturīga pragmatiska pieeja sarežģītu situāciju risināšanā. Sporta griezumā vai mēs iegūsim vairāk Sočos, ja Valsts prezidents uz turieni nebrauks? Krieviem ir vienkārša pieeja – ja neesi ar mums, esi pret mums. Vai to vajag brāļiem Dukuriem skeletonā, bobslejistiem, kamaniņu braucējiem, biatlonistam Andrejam Rastorgujevam, ka tā vietā, lai gatavotos četrgades svarīgākajām sacensībām, uzklausītu Krievijas pārstāvju uzbraucienus par to, ka viņus neciena? Vai mēs gribam sekot piecām valstīm, kuras negrib sūtīt savus prezidentus uz Sočiem, ja visas pārējās nosacīti 195 tur būs pārstāvētas? Tāpēc jau Bērziņa pozīcija ir tik simpātiska, ka viņš neļauj sevi dancināt pēc citu stabules. Viņš savu viedokli ir paudis, atliek to respektēt. Miers! Turklāt atšķirībā no lietuviešiem un igauņiem mums Sočos ir cerības uz medaļām. Un tie, kuri iebilst pret viņa braukšanu uz Krieviju, labāk lai cīnās pret minētajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā un nejauc tos ar sportu. Labuma būs krietni vairāk. Vienmēr kāds būs neapmierināts, bet ne vienmēr jāklausa tas, kurš skaļāk bļauj. Un ne vienmēr viņam ir taisnība. Tā sakot, suņi rej, bet karavāna iet tālāk...