Nekā personīga...
Atliek tikai vienam sprukstiņam Sprūdžam pavērt muti par Līgatnes lāču "māti" Velgu Vītolu un mēs visi sociālajos tīklos pārdzīvojam: nu, kā tā var muldēt! Kā gan Latvijai 21. gadsimtā var būt tik neinteliģents ministrs! Kaut būtībā mūsu dzīvē nekas nemainās no to, ko vāvuļo šādi sprukstiņi un sprukstiņas.
Liela daļa skatītāju arī "Dinamo" neveiksmes pārdzīvo kā savu personisko traģēdiju. Kaut arī no tā mūsu dzīvē nekas nemainās, vai "Dinamo" uzvar vai zaudē. Taču daudzi skatītāji, jūtot līdz savai komandai, bieži vien identificē sevi ar Sotnieku, Karsumu vai Balderi. Jo ne katrs pats varējis kļūt par profesionālu hokejistu, tāpēc nekas cits neatliek, kā mēģināt iejusties viņu ādā.
Ir man kāds kolēģis, ko savējo pulkā saucam par Fanu. Viņš klātienē apmeklē visas "Dinamo" spēles, turklāt kopā ar pusaugu meitu. Fans pats arī ir spēlējis vismaz vienu sporta spēli un tāpēc par komandas taktiku, stratēģiju un pašatdevi ir grūti ar viņu strīdēties. Jo viņš pats tur ir bijis iekšā un tagad sevi identificē ar "Dinamo" hokejistu. Mūsu sarunas ar Fanu parasti ir pēc "Dinamo" zaudējumiem. Jo viņš nesaprot, KĀ TĀ VAR SPĒLĒT.
Mani centieni iestāstīt Fanam, ka hokejs "Dinamo" izpildījumā ir tikai spēle un īstā dzīve rit ārpus "Arēnas Rīga", parasti ne ar ko nebeidzas. Katrs paliekam savās pozīcijās. Es: ka tā ir tikai spēle un kā spēle arī jāuztver; Fans: nu kā viņi tā var spēlēt? Kā teļi... Būtībā es Fanu daļēji tomēr saprotu. Viņš dzīvo Pierīgā, uz spēli brauciens iznāk kādu pusotru stundu garš, turklāt ar dažādiem transporta līdzekļiem, ir izdota nauda par biļetēm/abonementu, un tā nav maza! Un tu aizej no arēnas kā apspļaudīts, pazemots, izvarots... Kā pēc mača ar "Baris", kad viens dumjš noraidījums spēles beigās sagāž jau gandrīz uzcelto triju punktu pili.
Ir dzirdēts, ka Dienvidamerikā pēc savu mīluļu zaudējumiem šad tad nošaujas kāds no futbola pārkarsis skatītājs. Ir dzirdēts, ka nošauj arī kādu no nemākuļiem futbolistiem. Latvijas sportā tik spēcīgas līdzjušanas tendences nav novērotas. Paldies Dievam! Būtībā jebkurš profesionālā sporta pasākums ir jāuztver kā šovs. Un "Dinamo" KHL hokejs ir šāds šovs. Tāpēc skatītājiem nevajag zaudējumus tik smagi pārdzīvot. Pēc filmas noskatīšanās, kad iet bojā mums iepatikusies galvenā varone, mēs taču viņai nesekojam...
Tāpat jābūt arī ar "Dinamo". Zaudēja, slikti, protams, taču no tā nekas mūsu dzīvē būtiski nemainās. Uzvarēja! Nu skaisti, protams. Jo skatītāji mazāk identificēs sevi ar hokejistiem un būs vēsāki hokeja notikumu uztverē, jo labāka mums visiem būs veselība. Komandas zaudējumam nav jākļūst par traģēdiju skatītājam, karsējam un fanam. Nekā personīga...
+6 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
Ja ir vienalga, tad nav ko skatīties, spēlēt, jā, arī rakstīt, labāk pievērsties kam citam.
Dzīve nebeidzas pēc zaudētas spēles, bet...
+1 [+] [-]
+22 [+] [-]
+6 [+] [-]
+2 [+] [-]
..Janka, beidz demogoģēt - sports ir kā lakmusa papīrīt's nācijas/valsts spēka potenciāla noteikšanai, vai arī kā šinī konkrētajā gadījumā...vājuma
+3 [+] [-]
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
----
Šis man atgādina, tā "Apaļa galda" vai kā tur bija tipažus
Bet nu mani reāli uzjautrina šādu sporta "expertu" komentāri
+1 [+] [-]