Bļitkošanai un hokejam ir kopīgs... plāns ledus

Līdz 15. janvārim KHL klubi var veikt sezonas pēdējās spēlētāju maiņas. Pērn, piemēram, ap šo laiku, Dinamo labākajā gadījumā varēja cerēt uz brīnumu – turnīra tabulā bija tik skarbs grafiks, ka iekrātie punkti drīzāk tika uzlūkoti kā žēlastības dāvana, nevis pamats zem kājām. Šobrīd punktu ir vairāk, arī vieta tabulā mazliet iedrošina, taču – spēļu grafiks ir tik pat nežēlīgs kā pirms gada. Muļķīgi būtu dalīt pretiniekus tajos, kas ir ņemami, tajos, kas atdosies vai tajos, kur būs grūti... Šonedēļ pat – vai KHL līderis Maskavas Dinamo ir atbraucis uz Rīgu pēc vieglajiem punktiem? Vai Baris no Austrumu gala tos grasās dāvināt? Vai Masaļskim kopā ar Jugru uz Rīgas ledus prātā būs tikai Ziemassvētki? Tātad – katra spēle kā pēdējā un tā līdz sezonas beigām. Atslābums nozīmē palikšanu ārpus labāko astoņnieka savā konferencē, bet tas, savukārt, nozīmē – palikšanu ārpus Gagarina kausa izcīņas.

Interesanti būs pavērot komandas vadības – menedžera un trenera saspēli šajā laikā. Treneri lieku vienskaitlī, jo galvenajam tāpat ir lielākā iniciatīva sastāva izkārtojumā – palīgi šajā ziņā var pieņemt notikušās rokādes zināšanai, vai labākajā gadījumā atbildēt ar galvas grozīšanu no sērijas – patīk vai nepatīk. Viņos ieklausās, jo, piemēram, Petrovicka izvēlē tika aptaujāti gan trenera palīgi, gan daži spēlētāji. Taču menedžerim šis laiks ir kā bļitkotājam pirmais ledus – ej un mēģini trāpīt uz biezākās virsmas... Starp citu, menedžera kvalitāti parasti raksturo nevis brīži, kad jāsmeļ ūdens vai ar pirkstu jālabo sūce, kas pārsvarā ir tehnisks darbs, bet gan apstākļi, kuros viņš savu labāko kāršu kavu pastiprina vēl ar dažiem trumpjiem. Kā šajā brīdī. Tā – lai pretiniekam paliek slābeni ap dūšu no skata vien. Vai Sējējam tas ir pa spēkam? Ir, bet viegli nebūs...

Kas īpatnējs Rīgas Dinamo komandā šogad, ja paturam prātā sezonas atbildīgāko cēlienu?
1) Pērn nenotika tāda aizsargu rotācija, kā tas ir šogad. Turklāt, izskatās, ka vismaz līdz janvāra vidum vajadzēs iztikt bez komandas kapteiņa Ozoliņa (ribu lūzums). Pagaidām nevar nosaukt nevienu aizsargu pāri, kas būtu pelnījis nemainīgu trenera uzticību. Kurā brīdī un kāpēc viens vai otrs atrodas uz rezervistu soliņa – tas līdz šim nav bijis prognozējams un nepakļaujas loģiskai secībai. Iespējams, ka trenerim šāda striķīšu raustīšana palīdz iegūt pārliecību pār savām darbībām, kas arī bieži vien nav mazsvarīgi.
2) Sezonas gaitā ir pilnībā izmainījusies vadošās triecienmaiņas pieteikšana uzbrukumā. Ja sākām ar Ņiživiju, Hartiganu un Suroviju, tad turpinājumā jau vairāk priekšplānā zīmējās Dārziņš, Sprukts un Miķelis. Tagad, kad Lauris ir savainots, tiek mēģināts saglabāt Sprukta trijnieka virzošo spēku, taču – nav ticības, ka tas izdosies. Katrā ziņā, ar Karamnovu var lāpīt, bet – ne aizlāpīt šo robu. Līdz ar Petrovicka atbraukšanu, treniņos cita vieta ierādīta Hartiganam. Tagad Marks tiek dzīts kopā ar Bukartu un Troteru. Iespējams, ka tas vairāk domāts nevis jaunas maiņas, bet gan tieši Hartigana skološanai, kura sniegums decembrī neapmierināja ne trenerus, ne menedžeri. Sējējs taču solīja, ka neatstāsies šajā sakarā, būs agresīvs.
3) Vismaz viens leģionārs tiek pakļauts Šuplera uzticības koeficentam. Ja pērn tas bija aizsargs Lī Svets, tad šogad par šādu grēka āzi strādā uzbrucējs Broks Troters. Sezonas pirmajā 34 spēlēs tā arī nav uzminēts, ar kādiem partneriem kanādietim saspēlēšanās izdodas vislabāk. Dārziņu un Miķeli viņam neviens vairs nedos, jo tur Sprukts labi iezīmējies, taču jāatzīst – ar pirmajiem diviem Broks spēlēja vislabāk. Tagad treniņos kopā viņu salika ar Hartiganu, kas izskatās pēc mēģinājuma kaut ko šajā ziņā mainīt. Cerēt, ka abi viens otru sapratīs labāk, jo nāk no vienas hokeja skolas? Taču, šķiet, ka nākamais, kas var sekot pēc šī – Trotera patriekšana, vai – mainīšana.
4) Spēle skaitliskajā vairākumā ir galvenais, kas noteiks Dinamo pavasara garastāvokli. Petrovicka klātbūtne šajā ziņā ir atbildes gatavošana – ne velti viņu uzreiz ielika pirmajā trijniekā pie Ņiživija un Surovija. Uzdrošinos apgalvot, ka viena liekā hokejista izspēlē Roberts noteikti ir radošāks par Hartiganu. Savukārt, ja rotaļāšanās notiek līdz brīvai šķirbai vārtos, kanādietis met precīzāk. Taču nenāk par ļaunu atgādināt, ka izšķirošais šajā puzlē tomēr ir aizsargs. Ozoliņa loma vairākumā nav nedz liela, nedz maza – tā vienkārši ir! Kas viņu var aizstāt? Pagaidām – tie ir bijuši tikai bikli mēģinājumi. Pazīmes ir Galviņam, taču pieklibo ripas ievešana zonā, bet, ja tās nav – nav arī vairākums.
5) Pacietība – tieši tas pagaidām visvairāk pietrūcis komandai, sākot jau ar treneru galu. Virknējumu raustīšana, labāko meklēšana, pārcenšanās... Tas šogad ir raksturīgs Dinamo modelim. Turklāt, šādas rokādes un maiņas notiek ne tikai sliktajos laikos, ko vismaz varētu attaisnot, bet arī brīžos, kad izdevies tomēr kaut ko uztaustīt. Par vārtsargiem tas pats – viņi pamīšus sevi atrod vārtos pēc mīklainas formulas. Tā var spokoties līdz pat sezonas beigām, bet – nav teikts, ka ar tādiem kūleņiem pavasara saule būs spožāka. Zīmīgi, ka nav neviena maiņa, kad spēlē kopā, kā tas bija sezonas sākumā. Tajā pašā laikā nevar teikt, ka viņi visi trenerim ir zināmi tikai kopš vakardienas...

Regulārās sezonas pēdējās spēles būs 16., 18. un 20. februārī. Pirms tam būs divu nedēļu garš pārtraukums. Vai atceramies, kas šajā laikā notika pērn? Tad bija olimpiskās spēles, kas savā ziņā atviegloja Rīgas Dinamo treneru darbu. Lielākā daļa no komandas tika iesaukta dienestā Latvijas izlasē. Starp citu, tieši to vēlāk sauks par Dinamo pavasara lielo laimestu, jo hokejisti sevi samēroja diezgan solīdā konkurencē, turklāt, pilnībā aizmirstot par tādiem vārdiem kā gaidīšana vai nīkšana. Izgudrot tajās brīvdienās nodarbības vajadzēja tikai leģionāriem un Ozoliņam. Atminu, ka daudzu krievu klubu treneri pērn nezināja kur likties – vieni veda savus cilvēkus uz ārzemēm, tā teikt – tālāk no grēka un šņabja, citi izgudroja pārbaudes spēles savā starpā, lai organismi neierūs... . Šogad būs savādāk. No 11. līdz 13. februārim Eiropas Izaicinājuma kausa ietvaros Znaroks vedīs Latvijas izlasi uz Norvēģiju, kur viņi spēlēs ar mājiniekiem, Itālijas un Ukrainas izlasēm. Šajā turnīrā plānots pārbaudīt izlases tuvākās rezerves. Var prognozēt, ka pašam Znarokam arī nebūs viegli savu laiku pārdalīt – starp valstsvienību un klubu. Tāpat var paredzēt, ka ne visos lūgumos Dinamo var būt pretīmnākoši – sevišķi, ja play off karāsies vēl koka galotnē... Turklāt, allaž paliek retoriskais jautājums – kas ir domāts ar vārdiem „izlases tuvākās rezerves”?

Protams, par lielo pārtraukumu nevajadzētu uztraukties, ja līdz tam spējam sakārtot play off jautājumu. Taču Dinamo sakarā tas nav bijis un nebūs viegls uzdevums. Drīzāk var prognozēt, ka tieši tās pēdējās trīs spēles (Salavats, Maģņitka un Traktors) savās mājās izšķirs komandas vietu izslēgšanas turnīra lielajā pastaigā. Līdz gadu mijai mums četri mači, kas ir salīdzinoši labs režīms. Nosvinot 2011. gada atnākšanu, sākot ar 4. janvāri gan galvas kūpēs – 12 spēļu sērija, esot pie virpas katru otro dienu! Nav citu variantu – jāspēlē!