Virsraksti ar revolucionāru zemtekstu

Tā bija sagadījies, ka desmit dienas vēroju notikumus ap Latvijas hokeja saimniecību no malas. Internets un televīzija bija pieejams fragmentāri vai – tik pat kā nemaz, avīzes un žurnāli tāpat. Spēles ar Latvijas un Rīgas „Dinamo” hokejistu piedalīšanos neredzēju, tāpēc atgriežoties pie virpas, uzreiz pārskrēju pāri virsrakstiem un citātiem, kas šajā laikā iekrāsoja mūsu hokeja dobi. Atzīšos, biju pārsteigts, cik daudz atklātu un mērķtiecīgu prātulu izmests uz ielas, gremošanai... Paņēmu, manuprāt, spilgtākos virsrakstus, kuri, iespējams, ir likuši pamatu pavisam jaunai kārtībai uz šīs mazās un grēcīgās zemītes Baltijas jūras krastos.

Nolans: „Mums vēl ir daudz darba, ko darīt”
Rotaļas ar etniskajiem elementiem ir tikai emocijas – uz ledus Latvijas izlases treneris Teds Nolans prasa konkrētu plānu bez atkāpēm. Lūk, un te sākas atklāsmes – viens ir pieņemt, ka kanādietis ir atbraucis nevis graut, bet būvēt. Pavisam, kas cits – saprast, ka materiāls viņa rokās ir visai ierobežots, ko nosaka Latvijas hokeja saimniecības lielums. Nolana un Rautakalio rokraksts ir labākais, kas pēdējos gados ar šo spēli pie mums ir noticis. Tā, protams, ir sakritība, bet – ja nedara, tad pie laimes netiek. Interesanti, ka izlases treneris pēc pirmā mača ar krieviem publiski sabrauca augumā mazajai zvaigznītei Mikam Indrašim, tādejādi pasvītrojot, ka viņš nešķiros – labie, sliktie, savējie, svešie... Nolanam nav viegli, jo pie mums viņš nonācis vidē, kur labāk dzīvo ar atmiņām par pagātni, nekā – skatās uz priekšu.

Sējējs: „Agrāk ap izlasi vienmēr bija liela ažiotāža, bet tagad ir citādi.”
Bijušais Rīgas „Dinamo” menedžeris un Latvijas izlases aizsargs runā par hokejistu attieksmi, kas tagad esot mainījusies. Runa ir par viņu lielajiem līgumiem, kurus nepieciešams apdrošināt... Tiek uzbraukts Lipmanam, savā ziņā – pamatoti. Vienīgi brīnums, ka Normunds nav sapratis - izlasē spēlē tāpēc, ka tā ir izlase, nevis kādam ir liels līgums, kuru vajag apdrošināt. Tāpat menedžeris nav pamanījis, ka ažiotāža vai interese ap valstsvienību ir un būs vienmēr – neatkarīgi no federācijas darbiem vai nedarbiem. Kas attiecas par hokejistu līgumiem, kuri tagad esot lielāki, nekā iepriekš – taisnība. Vienīgi, atzīsim, ka, piemēram, Rīgas „Dinamo” gadījumā tie ir pārspīlēti, jo lielākajai daļai no Latvijas izlases spēlētājiem, kas pārstāv šo klubu, tādu samaksu jebkurā citā Eiropas hokeja valstī nedabūt. Ja paši hokejisti to nesaprot, tad vismaz menedžeriem, kas dod viņiem šīs lielās naudas, tam vajadzētu būs skaidram. Līgumi ir jāapdrošina, nav šaubu, bet tiem nav nekāda sakara ar hokejistu vēlmi spēlēt valstsvienībā.

Rautakalio: „Mēs ar kluba vadību runājām dažādās valodās.”
Viena no atklātākajām intervijām, kas notikusi par Latvijas hokeju. Nav runa, ka bijušais „Dinamo” treneris uzbraucis kluba vadībai – kam tas bija pārsteigums? Varbūt Peka pats bija pārāk naivs, jo pārāk vēlu saprata, kur ielicis kāju... Tās gan ir viņa problēmas. Novērtējiet pragmatisko izteiksmi, ko soms kārto ap mūsu plauktiem. Viņš tā arī pasaka – ja būtu jāsāk viss no sākuma, neko nemainītu. Paštaisns, stūrgalvīgs? Labi, pieņemsim, ka stulbs. Tādā gadījumā – ko domāja kluba vadība, kad šo treneri nolīga? Administrators Savickis tagad atzīst – mēs domājām, ka treneris mainīsies, bet – tas nenotika... Viņi gribēja, lai mainās cilvēks, kas nāk ar savu pieredzi un filozofiju. Oriģināli! Tādā gadījumā – kāpēc bija jāņem tieši Rautakalio, ja jau iepriekš bija zināms, ka viņam ir jā mainās, kā vēlas klubs? Ņemiet tādu, kas nav jāmaina!

Daugaviņš: „Dinamo” ir jāatgriežas pie hokeja ābeces.”
Pēc zaudējuma AK „Bars” viens no komandas neformālajiem līderiem veltīja diezgan skarbus vārdus gan savai, gan Rīgas „Dinamo” spēlei kopumā. Kā smejies – Peka ir prom, viņa vietā tieši ar tādu pašu ideoloģisko redzējumu nāk Kaspars... Sezonas vidus nav par vēlu, lai viņš šo kulaku nodemonstrētu, kas acīmredzot, pietrūkst ģērbtuvē kā vēl nekad agrāk. Kad divus vakarus vēlāk Daugaviņš lēkāja pa arēnas ledu jau kā gailis (gailītis), varēja padomāt, ka pagrieziens komandas iekšienē ir patiešām noticis. Tagad mēģināsim saprast – vai tā ir frakciju cīņa, vai vienkārši „Dinamo” kādam ir dūša.

Ābols: „Mārketings labi pastrādāja, lai mūs uzlādētu pirms spēles.”
Ja pēc debija mača galvenā trenera uzvalkā Artis Ābols runāja, ka spēlētāji esot izskatījušies nobijušies, tad, atzīmējot savu pirmo uzvaru divas dienas vēlāk, viņš akcentē... kluba mārketinga lomu. Skaidrs, ka tam ir nozīme, taču, ja turpmāk spēlētājus mačam var noskaņot tikai ar komandas mārketinga palīdzību, tad, ko viņi darīs izbraukumos? Saprotams, ka tas bija trenera neveikls izteikums vai pārspīlēts prieks par izcīnīto pirmo uzvaru – un tādos gadījumos piemin visus, ko redzi apkārt... Pieredze. Vien gribējās vairāk, lai treneris pasvītro to īpašo veidu, kas komandai ļāva vinnēt uz ledus. Ja galvas bija pilnas ar mārketingu, tad jau mums pienākuši pavisam citi laiki...

Galviņš: „Latviešu mentalitātei labāk piestāv Šuplera hokejs.”
„Dinamo” kapteinis bijis visai vaļīgs savās domās par komandas pašreizējo vietu un spēles veidu. Nu, labi – liksim malā latviešu mentalitāti un Šuplera hokeju. Abas lietas par laimi nav paskaidrojamas, kas laikam nozīmē – tās viena otrai piestāv. Pievērsīsimies tai intervijas daļai, kurā Guntis runā par pretiniekiem. Pateikt, ka „Dinamo” grūti klājas pret vājākiem pretiniekiem, starp kuriem tiek nosaukts Čehovas „Vitjaz”, nav īpaši apķērīgi... Ja Galviņš nākamajā spēlē pret „Vitjaz” nedabūs pa muti, tas būs brīnums. Cilvēkam ir jādomā, ko viņš runā, bet, ja tā bija domāta kā provokācija, tad ne īpaši veiksmīga. Starp citu, Daugaviņa putniņdeja jau arī nebija nekāda stājas izrādīšana pretiniekam – arī tā bija valoda... Vai „Dinamo” un Latvijas izlases labākie hokejisti tā demonstrē savas labākās īpašības?

Skudra: „Rīgas „Dinamo” viesspēlētāji nedod vajadzīgo pienesumu.”
Vēl viena saruna ar smagu zemtekstu. „Sibirj” treneris Pēteris Skudra ir spilgts savas paaudzes pārstāvis. Viņš ir apķērīgs, zinošs – kā saka, ar sakariem hokeja tirgū... Viņš nepārspīlē ar „Dinamo” viesspēlētāju novērtēšanu. Bet, novērtējiet to sarunas daļu, kurā Skudra saku šādus vārdus: „Zinot Rīgas komandas iespējas, komplektācija varēja būt labāka...” Pēteris skaidri parāda, ka viņš pārzina „Dinamo” virtuvi. Viņš liek saprast, ka ne jau naudas daudzums šobrīd nosaka menedžmenta veiksmes. Tātad – viņam ir skaidrs, kurš dara, kurš runā, kurš dod zaļo gaismu naudai. Viņš piesaka savu kompetenci – bez aplinkiem un tajā pašā laikā, ar skaidru nodomu. Domājams, Skudra pie noteiktiem apstākļiem varētu atgriezties pie Rīgas komandas – jo reiz viņš tur ir bijis, konsultanta statusā. Intervija ir aicinājums – sak, veči, domājiet... Jāatzīst – Pēteris pēc rakstura un spējām varētu šo vezumu vilkt, kas nav nemaz tik utopiski...

Šremps nosūtīts uz „Liepājas metalurgu”
Nu, re – sagaidījām to, kas tika prognozēts vēl vasarā. Šremps neiespēlējās, bet slikti, ka mēs to negribējām saprast pirms viņu ņēmām – jo tas nebija Amerikas hokeja lielais noslēpums. Tagad esam nokļuvuši starp tiem, kas ir piesviluši ar šī hokejista auklēšanu. Labā ziņa – „Dinamo” pieņēma lēmumu un tas patiešām nav maz vispārējās raustīšanas apstākļos. Sastāvs prasa pamatīgu sapurināšanu, taču tā ir nauda, kas būtu jātērē. Var redzēt un just, ka to dinamiešu runas vīri nevēlas darīt, kas laikam nozīmē – paceltas rokas.

Kas vēl, pārskrienot preses slejām, likās atzīmēšanas vērts? Ņiživiju tagad cenšas piedabūt tuvāk izlasei – tā kā aplinkus iztaujā, ko viņš darīs. Saškam laikam nav dūša pateikt, ka viņš ir beidzis savas gaitas valstsvienībā. Bet – tas tāpat mūsu savdabīgajos hokeja apstākļos nespēlētu dižu lomu. Atcerēsimies, ka savulaik Sandis Ozoliņš, pat izziņojot savu aiziešanu, vēl ilgus gadus pēc tam, saņēma uzaicinājumus no sērijas – sak, varbūt pārdomāsi... Kamēr izlase mocās ar vārtu gūšanu un, kamēr Ņiživijam nav vismaz četredesmit – par viņu vēl runās vismaz pāris pavasarus... Pamanījāt, ka Baltkrievijas prezidents Lukašenko novērtējis savas valsts hokeja spēles sportisko garu – proti, problēma esot tajā, ka viņējie joprojām pieturoties pie padomju kombinacionālā hokeja... Citur pasaulē jau sen kā sitoties par katru kvadrātmetru uz ledus, bet baltkrievi gribot spēlēt skaisti. Nesanākot... Nu, vismaz šajā ziņā latvieši ir tik pat apmulsuši. Un visbeidzot – Lietuvas hokeja federācija ir atzīta par maksātnespējīgu. Parādi... Neticu, ka latviešiem par to ir žēlums.
Vismaz divas reizes pāršķirstīju pēdējo desmit dienu arhīvu, meklējot kaut ko no Lipmana, Savicka, Ulmaņa, Kalvīša – nu, vismaz, kaut ko no Opuļska... Ka vieniem nav slidas, ka otri ir stulbeņi, ka trešie neko nesaprot. Nekā! Tas nozīmē, ka aizvadītās desmit dienas patiešām bija Latvijas hokejā īpašas.