Uz paplātes – mīkla... Kur pīrāgi?

Rīgas Dinamo pārmaiņas tika iezīmētas pavasarī ar diviem lieliem darījumiem: pirmais – tika parakstīts līgums ar somu treneri Peku Rautakalio; otrais – tika pārdots komandas rezultatīvākais uzbrucējs Lauris Dārziņš. Abas darbības bija pie pilnas saprašanas, bez spaidiem un maldiem. Abos gadījumos gan neiztika bez Dinamo tik ierastās noslēpumainības: treneru kandidāti esot bijuši vairāk par vienu un Rautakalio esot pārliecinājis ar savus spēles filozofiju. Savukārt Dārziņa notirgošana tika pēc matiem izvilkts cauri KHL reglamenta dīvainajām šķirbām. Saprotams, tā arī mēs līdz pat šai dienai nezinām: kuri vēl no uzrunātajiem treneriem bija vienā rindā ar Peku, tāpat kā komandas vadība nav ļāvusi nojaust – Dārziņu pārdeva, vai vienkārši atdeva. Ja pārdeva, tad dabūja naudu, ja atdeva – tad viņi nav normāli. Pat, ja runās un rakstos dinamieši sakās, no sirds veicinājuši sava talantīgā hokejista karjeru, hokeja tirgū tādus aktīvus kā Lauris apkārt neviens nemētā. Vismaz – bez materiālā gandarījuma tas nenotiek. Pieņemot šo, varam iztēloties, ka par Dārziņu ir iegūta nauda, kas klubam noder saimniecībā. Kāpēc šie divi gadījumi ir jācilā pusgadu vēlāk? Vienkārši – tie pasvītroja komandas nodomus lielai un agresīvai pārbūvei un kauliņu pārbīdei. Jā, arī sportisko ambīciju tālākā apmierināšana ir vistiešākā veidā jāskata caur šo divu pārmaiņu prizmu, turklāt – tas šobrīd ir atstājis salīdzinoši iznīcinošu iespaidu uz komandas līdzjutēju cerībām, sapņiem un iztēli. Kurš toreiz pavasarī saprata vai uztraucās, ko nozīmē jauna trenera parādīšanās pie komandas? Kam no vērotājiem bija saasināti iekšējie pārdzīvojumi, palaižot pasaulē savas mīļotās komandas uzbrukuma līderi? Palasiet arhīvus...

Kas notiek šobrīd? Komandai ir daudz zaudējumu un maz uzvaru. Spēles stils ļoti nepastāvīgs, lai gan ar aci jaunie pārmaiņu vēji ik pa brīdim tiek uztverti. Izveidojušies aizmetņi jauniem varoņiem un varoņdarbiem, tomēr pārsvarā ap komandu ir negācijas. Neko nevar gribēt, ja tabulā esam zemāki par zāli un pacietība šajā gadījumā ir izmērāma ar skolas mēroga lineālu. Kādi divdesmit centimetri – ne vairāk. Paņemam sastāvu un novērtējam – tas nav sliktākais, ko var salikt kopā, tomēr tas ne tuvu nav tik viengabalains kā bija pērn. Pat, ja salīdzina vienus un tos pašus hokejistus vai viņu pašreizējo pienesumu – toreiz un tagad – redzam, ka stiprāki neesam palikuši. No tā arī sākas atskaite par iespēto. Vārtos - Holts un Jučers. Pirmais atstrādā savu jauno lomu un ar regularitāti - vienu reizi katrā spēlē - tomēr pamanās nenoķert vienu tauriņu. Holtam vajadzēja būt atbildei, ka mums ir labs pirmais vārtsargs. Pareizā atbilde – mums ir labs vārtsargs. Pirmais viņš nav – to tagad redzam. Jučers pasvītro starpsezonā skaļi uzsvērto lozungu – liksim vārtos savus jaunos, pašmāju puikas. Kāpēc klubs krita uzreiz tādā galējībā, ja iepriekš bija citas darbības – laikam gribēja. Tajā pašā laikā nav skaidrs, kāpēc pie jaunajiem netika vairs skaitīts Enkuzens, Muštukovs un Lūsiņš, kuri tomēr kaut kādus sānus pie Dinamo bija apbružājuši. Nekas pret Jučeru – labs materiāls. Vienkārši, cenšos izprast loģiku, ko dabā īsteno Rīgas Dinamo menedžments.

Aizsardzībā mums visi savējie – ar KHL simbolisko zvaigzni Ozoliņu priekšgalā. Sandim labākie gadi aiz muguras, jaunāks nepaliek, tomēr kaut kādu latiņu viņš savā priekšā ceļ. Līmeni cenšas noturēt. Blakus un apkārt – pieredze, jaunība, maksimālisms, azarts. Tur nav zvaigžņu, taču līgas vidējais līmenis tiek noturēts. Nepārprotiet – viņu vietā noteikti var vēlēties labākus izpildītājus, taču komanda mērķtiecīgi palika pie šīs izvēles. Jā, arī apmierinot Rodrigo Laviņa pēdējo vēlēšanos – izspiest no sevis vēl vienu sezonu. Bet varēja taču viņam blakus vai viņa vietā būt Oļegs Sorokins – sliktāk nepaliktu. Varēja būt vēl Georgijs Pujacs, ko cita KHL komanda iecēla par savu kapteini. Aizdomājieties – šis teorētiski iespējamais resurss netika izmantots, tātad – bija pārliecība, ka esošo jauno un veco saikne ir stipra. Vai šī pārliecība ir joprojām? Ozoliņš gurst – tas ir redzams. Tam līdzi nāk drebulis skaitliskajā vairākumā, mīcīšanās savā zonā... Pirmā piespēle ir aktuāla visiem aizsargiem, tāpat kā vienkārša un ātra spēle, izvedot ripu no savas zonas. Ja salīdzina ar pagājušo sezonu, kopumā viņi spēlē stabilāk, bet – vecais vilks vairs nespēj izlēkāt pakaļ visiem kazlēniem. Ja viņam (Ozoliņam) ir liels spēles laiks, tad skaidrs, ka šī komandas komponente tomēr stiprāka nav palikusi. Neliekuļojot.

Uzbrukumā mums par līderiem kļuvuši tie, kas pērn spēlēja trešajā maiņā. Atkārtoju – tre-ša-jā! Miķelis ir rota, taču viņš vienatnē KHL nevar izcelt nevienu spēli. Neviens to nevarētu, jo komandu sports. Mums ir divi trīs enerģijas maiņas cilvēki, kuri nekad nav taisījuši un netaisīs spēli, tad ir viens vai divi jaunie, kas pa diviem kopā būtu labi, bet katrs atsevišķi – atvainojiet, ne cepti, ne vārīti... Ņiživijs ir kā Ozo – vecāks, bet nekādā gadījumā labāks. Tas nav pārmetums hokejistam(-iem) – spogulis un pase nemelo. Tad nāk leģionāri vai tā sauktie importi, kas visos iepriekšējos gados komandai ir devuši vismaz trešo daļu no uzbrukuma spēka. Rēķinot tikai vārtus un piespēles. Šajā sezonā vairāk par padsmit procentiem nesanāks... Uz papīra ārzemnieki nav sliktāki par iepriekš pārbaudītajiem, taču – uz ledus šoreiz viņi ir iekavās. Sējējs izrādās arī ir tikai cilvēks – brīnumu nav. Tie šoreiz nenotiek. Pirms tam bija, atzīsim: lai gan Hosa uzspēlēja tikai Rīgā, bet – uzspēlēja, Hartigans – tāpat, Karija sāka bikli, bet iešūpojās, Elisons šeit atspērās uz neatgriešanos, Troters – atvērās sezonas laikā un atstāja uz galda līgumu... Ja noliekam blakus Varju un Suroviju – tur var atrast vienlīdzību, taču – tas ir stāsts par rūķiem ar melnām mutēm, nevis prinčiem uz skaista zirga. Tāpat, starp Mikušu (Arnasonu) un Šindelu ir pazīmju ķīmija, tikai šo teikumu jāpabeidz ar vārdu – diemžēl... Komplektācija nav slikta, taču tā acīmredzot ir sanākusi vājāka – daba to rāda, statistika saka priekšā.

Treneris – tas, kurš neko nesaprot, nemāk un nenovērtē. Pēdējais hīts ir līgas rezultativitātes līderis Petružaleks, kuru Rautakalio esot vasarā izbrāķējis. Tā čehs tagad sakās žurnālistiem. Kāpēc viņš nesaka, ka nebija gatavs šeit spēlēt par tiem 200 000 eiro, ko viņam deva, bet paņēma no Amur tos 700 000, kas stāvēja uz plauktiņa? Tāda ir apmēram Rīgas Dinamo piedāvājumu proporcija hokeja tirgū, ja salīdzina ar līgas tā sauktajiem vidējā mēroga budžeta klubiem. Mēs neesam tērējuši vairāk kā iepriekš, tātad – esam rēķinājušies, ka ar esošo rocību brauksim pa šo grāvmalu tālāk. Salīdzinoši - Čeļabinskas Traktors savā piekabē bija uz mūsu ledus izvedis 10 miljonārus, ja rēķinam sezonas algās un tas ir apmēram par septiņiem astoņiem miljoniem vairāk nekā viņi izlika uz galda pērnsezon. Teiksiet – līgumi jau nespēlē? Piekrītu, cīņassparu un attieksmi nevar nopirkt, bet – meistarību savukārt nevar noskaņot... Ja ir iespēja, meistars savu izdevību nenopūdelē. Centīgajam arī ir iespējas, tikai nesanāk. Rautakalio nav teicis, ka viņa komandā spēlē slikti spēlētāji – viņš saka, ka runa ir par dotībām (skills). Ko viņš nesaprata, pirms piekrita šeit strādāt? Kā mēs liekam pamatus savām nākamajām hokeja paaudzēm. Citur veco vietā var mierīgi likt jaunos – zaļos gurķus. Latvijā zaļie aug siltumnīcās – jo mums viņu nav nemaz tik daudz. Līdz ar to – viņi nobriest vēlāk, ja vispār sagaida briedumu ar nūju rokās. Realitāte. Peka neskrēja ar galvu sienā – viņš jau pārbaudes spēlēs saprata, ka ir jāatkāpjas no sava sākotnēji deklarētā presinga, kas papildināts ar agresivitātes mērci. Nu, vismaz tas ir jādozē... Tomēr atgriežamies pie pavasara – šis Rautakalio spēles plāns bija uz galda arī tajā brīdī, kad viņu lenca Dinamo vadība. Vai tajā brīdī nevienam no biezā gala neienāca prātā, ka pieredzes bagātie latviešu kareivji, kas būs Pekas rīcībā, var vienkārši fiziski nepavilkt jauno kārtību, bet tie, kas pavilks ar kājām – patiesībā ir izauguši ar citu hokeja izpratni? Tajā pašā laikā lielu pārdomu vērts ir fakts, ka prasīts no hokejistiem netiek kaut kas ārkārtējs - elementāra taktiskā izpratne, ko būtu jāapgūst pusaudžu vecumā. Vai kluba vadība domāja, ka atvestais aizjūru leģions te pēkšņi atkal uzziedēs un piesegs caurumus zobu priekšrindā? Tajā pašā laikā, nemainot iepriekšējo kārtību, mēs iekultos vēl lielākos mēslos. Atstājot visu kā bija, tas agrāk vai vēlāk novestu pie izēstas putras bļodas un izdzisuša pavarda. Var saprast Dinamo menedžmentu, kas grib redzēt vairāk uzvaru, taču – tās nevar nolikt uz paplātes, ja pirms brīža esat nolēmuši izmainīt jaunā pīrāga ierauga recepti. Kādam tagad tā jaunā mīkla ir jāpamīca, jāliek lai uzrūgst un – vēl jau jāiet uz mežu pēc zariem, lai iekurtu plītī uguni. Ja viens no šiem darbiem nav izdarīts, nebūs arī pīrāgu.

Tiktāl – realitāte. Ko grib Rīgas Dinamo? Lūk, šis ir jautājums, uz ko jāatbild visiem tiem, kas burzās pie komandas un sauc sevi par vadību. Vai šis ir ilgtermiņa projekts? Vai trenera maiņai bija stratēģiska loma, vai – emocionāls mirkļa vājums? Vai komanda ir komercstruktūra, vai viena sponsora bravurīgs un bezgalīgs mecenātisms? Kāda ir mūsu varēšana, gribēšana un iespējas spēlētāju tirgū un, kāpēc tās ir tieši tādas? Kas tās par junioru un jauniešu komandām, kuras saucam par Dinamo sistēmai piederošām un – vai tās arī šobrīd strādā pēc lielā plāna? Vai - vispār ir tāds lielais plāns? Un tā tālāk... Ja kaut uz vienu no šiem jautājumiem šobrīd nav atbildes, tad ir pavisam naivi nākt kopā un izmisušiem prasīt – kas notiek ar šo komandu? Ņemiet uzreiz plašāk – kas notiek ar šo projektu?