Apvērsums smilšukastē

Jebkurš process vai organizācija ir pilnveidojama, kas jāattiecina arī uz Latvijas sporta nozari. Tā nav liela saimniecība, jo mūsu valsts nav liela. Divdesmit gados esam nonākuši pie darbības modeļa, kad viena sabiedriskā organizācija, ko, starp citu, veido sporta veidu federāciju iniciatīvas, kārto un nosaka sporta politiku. Latvijas olimpiskā komiteja ir centrālā ass, ap kuru tas viss kārtojas, bet mūsu dalība olimpiskajās spēlēs ir kā šī konkrētā modeļa atskaites punkts. Ik pa brīdim notiek LOK darbības pārskats, kā to paredz organizācijas statūti, tiek vēlēti, pārvēlēti vai ievēlēti jauni ļaudis, notiek domu apmaiņa. Vārdu sakot – garlaicīga demokrātija... Vai LOK strādā labi? Ja palasa viņu pašu gada pārskatus, budžeta izaicinājumus, paveiktos darbus reģionos un noliek pretī Valsts kontroles regulāros ziņojumus, KNAB atzinumus un pilnīgi izplūdušo atbildīgās ministrijas lomu par šo nozari, jāsaka kā ir – var strādāt arī labāk, var uzlabot dažas lietas. Nedēļu pirms kārtējās LOK Ģenerālās asamblejas, kad jānotiek tā sauktajai posteņu maiņai vai pārvēlēšanai, sabiedrībā parādījušās vēsmas – proti, ir virkne sporta veidu pārstāvju, kas sakās - saprotot, ka tā tālāk dzīvot nevar. Viņi nāk ar apņēmību kaut ko mainīt, tātad – darīt labāk. Nu, vismaz vārdos tā ir ticis pieteikts. Tagad par viņu iekšām...

Pārmaiņu grupas priekšgalā ir izvirzīts Jānis Kols – saukts arī par veiksmīgu atvaļināto uzņēmēju, bet no atpūtas brīvajā laikā, viņš vada Latvijas bobsleja un skeletona federāciju. Viņam ir tā kā jāpozicionējas pret veco, pelēko Aldoni Vrubļevski - pašreizējo LOK prezidentu. Skaidrs, ka vienatnē Kols nav nekāds lietu bīdītājs un nekad nav tāds bijis, bet pats fakts vien, ka viņš ir apņēmības pilns mest izaicinājuma cimdu līdzšinējais kārtībai – ir apsveicams. Darbīgi ļaudis allaž ir sveicami jebkurā vidē. Aiz Kola, protams, ir paša vadītā federācija, ar asajiem dūžiem – Zinti Ekmani un Daini Dukuru. No pēdējo divu puses ir pamatota vēlme virzīt valsts sporta stratēģiju augsta sasnieguma sporta virzienā, ko abi minētie ļoti labi pārzina un to ir apliecinājuši ar darbiem. Vēl tur iezīmējas Latvijas basketbola savienība, ko nezin kāpēc pārstāv nevis federācijas prezidents vai ģenerālsekretārs, bet gan VEF kluba atjaunotājs Edgars Jaunups – politiskajā konjunktūrā zināms kā partijas Jaunais laiks kasieris, stratēģis un koalīciju pīrādziņu cepējs, kam tagad, runāsim kā ir – grūti laiki. Nu, vismaz, runājot par to ūdeni, kurā Jaunups peldēja līdz šim un, kurā jutās kā amfībija - viņš tagad ir izmests krastā ar sūci... Proti, šajā vidē ir tikai atmiņas par Jaunupa darbiem – viņu pašu tur redz tikai no mugurpuses, promejot. Tas nekas, tas netraucē cilvēkam darboties citā lauciņā un sports tieši šobrīd izmanīgajam jauneklim nāk kā plāksteris. Nav skaidrs, vai tā bija paša Jaunupa iniciatīva, bet tieši viņš pirmais publiski šajā nedēļā uzsāka kampaņu par atbalstu Kolam. Nav noslēpums, ka tieši Jaunups nomenedžēja arī basketbola savienības nostāju Kola sakarā – tur nebija viennozīmīgs balsojums, bet vajadzīgo vairākumu kardināls panāca. Kas vēl bija zīmīgs? Tas, ka Jānis Kols ar priekšvēlēšanu laikam raksturīgo intensitāti parādījās dažādās mediju vidēs ar savām pārdomām, kas kulmināciju sasniedza trešdienas vakarā, ar improvizētajām tiešraides debatēm Latvijas televīzijā. Tagad mēģināsim atbildēt uz jautājumu – vai šī ir revolūcija, vai tikai dažu cilvēku (cilvēka!) savas vietas ambiciozi meklējumi?

Izaicinātāji, par kādiem jāsauc Kola programmas pieteicēji, pamatoti uzskata, ka līdzšinējā LOK darbībā ir pietrūcis caurspīdīgums, tomēr – neviens neko tālāk par veco Valsts kontroles atzinumu neredz. Situācijā, kad paši var būt (un arī ir!) pie galdiem, kur runā par naudas sadali vai piesaisti sportam - tas neizskatās nopietni. Vēl vairāk - pieminētais bēdīgi slavenais Valsts mežu ziedojums LOKam, kad divi sporta klubi (VEF un Ventspils) un viena federācija (basketbols) sadalīja savā starpā miljonu, ir nevis arguments pašreizējai LOK darbības patvaļai vai nesaimnieciskumam, bet gan pilnīga neizpratne par valsts politisko iekārtu. Brīnos kā Jānis Kols nav pavaicājis savam bīdmēram Edgaram Jaunupam, kā parlamentārā republikā politiskā vide ietekmē valsts kapitālsabiedrības peļņas virzību. LOKam tur ir pēdējā teikšana... LOKs ir tikai pārmijnieks. Ja Kols saka, ka tas nav normāli, tad viņam ir jāsaka – kas būs normāli. Vai viņš saprot, ka vairums no šiem ziedojumiem, ko saņem olimpiskā komiteja, ir mērķziedojumi, ar iezīmētu galapieturu, ko nosaka gan korporatīvās attiecības, gan politiskās vides proporcijas. Šī nauda neguļ uz plauktiņa. Par to ir jācīnās un ziniet, sportisti tur nav vienīgie ar savu kulīti... Ja valdošajā koalīcijā ir, piemēram, Vienotība un zemnieki, tad, kāpēc brīnīties, ka politiķi „mežiem” palūdz atbalstīt konkrētus sporta klubus. Ja ir cits koalīcijas spektrs, ir citi atbalsti, citas simpātijas... Starp citu, to skaļāko darījumu tīri veikli iepakoja pats Jaunups – kāpēc viņš skaļi pauž atbalstu Kola naivajam populismam, bet neko nesaka par trauciņu, no kura pirms tam ir tīri pieklājīgi knābājis... Vai Kols saka – ko viņš šajā sakarā grasās mainīt? Nē. Jo viņš acīmredzot neizprot pašu pamatu – politisko konjunktūru. Vrubļevskis savukārt diezgan bezzobaini šajā sakarā taisnojas, bet viņš vismaz darbos visos gadījumos ir centies pasargāt sporta nozari no politizācijas. Protams, tas izdodas samocīti, tomēr atkārtošos – tad mums ir jāmaina ne tikai sporta vadība, bet arī valsts politiskā iekārta. Jo ziedojumus nozarei no valsts kapitālsabiedrībām tomēr sadala nevis sportisti (vai kultūras darbinieki), bet gan politiķi. To piecieš ar domu, ka tikai tā sporta var tikt pie šīs naudas... Realitāte.

Ja revolūcija tiek briedināta, kas ik pa brīdim vai paaudzēm ir normāla parādība, tad tā ir jāsagatavo. Šobrīd sanācis tāds ļengans piektais gads, kur apņēmīgie vispār nesaprot, kāda ir pašreizējā valsts sporta asinsrite un infrastruktūra. Ja tam pašam Kolam būtu jāuztur no savas kabatas paša vadītā sporta veida materiāli tehniskās bāzes vienīgo aktīvu – Siguldas trasi – gribētu redzēt viņa Holivudas smaidu pie pirmā rēķina saņemšanas. Bet, kas zīmīgi – šo trasi tomēr uztur valsts. Pamatoti uztur un iespēju robežās atbalsta, jo šajos sporta veidos (bobslejs, kamaniņas, skeletons) mums ir gan vēsturiskais mantojums, gan panākumi, gan konkurētspējīgas zināšanas. Tātad – kaut kā esošajai sporta vadībai ir izdevies šo nosacīto Skrundas lokatoru saglabāt darbībā un tajā investēt vēl... To pašu var teikt par olimpiskajiem sporta centriem, par ko mūs apskauž bāliņi dienvidos un ziemeļos. Protams, ka tur bija vajadzīga zināma izveicība un dažos gadījumos arī manipulācija ar valsts garantijām, taču likumā noteiktajā kārtībā un stingrā Valsts kontroles uzraudzībā, LOK izdevies realizēt solīdu sporta infrastruktūras objektu būvniecību visā Latvijā. Cits jautājums, kas notiek šajās bāzēs tālāk – kāda ir sporta skolu loma, treneru apmaksa, apmācība utml. Bet – arī par šo revolucionāri neko nesaka, jo acīmredzot, nesaprot. Šo rindu autors nav Vrubļevska fanu kluba prezidents un pat dalībnieks – nē, atsevišķos gadījumos ar interesi vēroju, vai tiešām pie apvāršņa neparādīsies kāds aktīvāks vai mērķtiecīgāks censonis vai ļaužu grupa, kas dos sporta nozarei kopumā nākamo kvalitatīvo lēcienu. Tas agrāk vai vēlāk notiks, bet – ne šajā reizē... Ne šie Kola&Co cilvēki, kas atklāti demonstrē pārdales, nevis veidošanas filozofiju. Neviens no tā sauktajiem neapmierinātajiem nav nācis, piemēram, ar konkrētu priekšlikumu par jaunatnes sporta izglītības sistēmu vai programmu, kā līdzšinējo atbildīgās ministrijas klātbūtni šajā nozarē, padarītu par efektīvu instrumentu.

Laiki mainās, bet jāmainās arī cilvēku izpratnei. Jānis Kols ar savu grupu grib mainīt laikus, bet darīt to viņš ir gatavs ar nogurušu vai apjukuša cilvēka izpratni. Tomēr vēl skumjāk ir skatīties, ka ne jau Kols nes šos iedomātos jaunos laikus vai kārtību, viņu tikai izgrūduši priekšā kā koka klucīti ar uzrakstu „Ferrari” uz sāniem – tur aiz muguras slēpjas mazi un pelēki puikas... Kāpēc viņiem šajā brīdī vajadzēja šādu manipulāciju – nav skaidrs. Lai gan – skaidrs ir, brīnos, ka viņi šo visu bija iecerējuši kā apvērsumu, kas atklāj viņu pašu šauro redzējumu. Jo rakts šajā reizē patiešām ir ar mazu smilšukastes lāpstiņu un – ne pie tām durvīm, ne tajā laukā. Tiesa, tas gan nenozīmē, ka nevajadzēja – vajadzēja, jo arī tas parāda konkrētās nozares vilkmi un šo cilvēku rīcībspēju...