Orientēšanās mači Eiropas basketbola virtuvē

Jau ilgākus gadus bijām pieraduši, ka Latvijas basketbols Eiropas FIBA gaiteņos ir gana ieredzēts - neviens mums pāri nedarīja un pat uzticēja sarīkot pa kādam labam turnīram. Ar "goliātiem" bijām iedraudzējušies, kašķi nemeklējām un LBS prezidents Ojārs Kehris vienbrīd pat sajutās tik respektēts, ka sadūšojās pārbaudīt savas izredzes "FIBA Europe" jaunā prezidenta vēlēšanās. Un uzreiz saņēma skaidru signālu, ka sācis rāpties par augstu - pietika ar vienu neveiklu soli (saudzīgākais formulējums...), lai apņēmīgo kandidātu izšūpotu pēc labākajiem paraugiem. Neko darīt - Latvija norija krupi, izvēlējās, kam no pārējiem kandidātiem atdot savu atbalstu un balsi, un... atkal netrāpīja. Turks zaudēja, bet kroni un scepteri savāca islandietis Olafurs Rafnsons.

Krievija, Izraēla, Turcija, Grieķija - tās visas ir valstis, kas no varas pozīcijas pārcēlušās opozīcijā. Latvija varas pozīcijās nekad īsti nav bijusi, taču, kā jau minēts: tās atbalstījusi un baudījusi aizvēju. Jautājums - kas notiek tagad, kad pie varas ir kompānija, kurai mēs esam izrādījuši nedraudzību? Vēl vairāk: vai mēs maz gribam saistīties ar vadību, kas jau paspējusi pieļaut tik daudz nejēdzību?! Savelkot kopā visus aizvadītās vasaras notikumus un tendences, ko tā iezīmējusi, LBS ģenerālsekretārs Edgars Šneps konstatē:

- Principā tās visas ir indikācijas, ka jābūt tuvāk varai... Citu variantu nav. Arī iepriekš ir bijuši precedenti, ka sacensību komisijā, kurā bija arī mūsu prezidents, tiek izdiskutēts kaut kas viens, taču diskusijai valdē tas nenonāk. Piemēram, ar skaidrojumu, ka iesniegts par vēlu. Tādi jautājumi bijuši daudzi. Jāatzīst, ka situācija šobrīd ir - ja esi pietuvināts izpildvarai, tad esi labāk informēts un ar daudz reālākām iespējām virzīt savas intereses. Kaut gan tajā pašā laikā sistēma ir daudz sarežģītāka, nepārtraukti notiek komunikācija ar klubiem un līgām, un skaidrs, ka Latvija tur nav nopietns spēlētājs. Ja tā pavisam tieši - mums jāievēro princips - būt tuvāk uzvarētāju pusei. Šajās vēlēšanās gan tā nebija, taču uzskatu, ka šobrīd mūsu attiecības ir labas.

Izklausās mazliet gļēvi. Taču laikam jau objektīvi. Tikumus mainīt nespējam, tos ignorēt - nevaram atļauties. Atliek pielāgoties... Spilgts piemērs, kā tiek pieņemti lēmumi - nesen apstiprinātā Eiropas čempionāta finālturnīra paplašināšana. "Itāļi pieteicās aizkulišu cīņās - pateica, ka viņiem ir sponsors un viņi gatavi maksāt vairāk. Skaidrs, ka FIBA Eiropas nodaļai vajag vairāk ienākumu," paplašināšanās lēmuma reālos asnus, kas tika iedēstīti jau pavasarī, atklāj Šneps. "Viņi nekvalificējās jau pagājušoreiz, un, kā vēlāk izrādījās - varētu nekvalificēties arī šoreiz. Netikšana uz nākamā gada fināliem būtu traģēdija visai Itālijas federācijai - domāju, tādā gadījumā viņiem nebūtu izredžu izpildīt solījumus." Un Itālija savu panāca - komanda spēlēs finālturnīrā. Bet "FIBA Europe" tiks pie sponsora. Organizatoru iniciatīva? "Lietuvieši neko neiniciēja, drīzāk vienkārši adekvāti noreaģēja - saprotot, ka plusu būs vairāk, nekā mīnusu."

Varam piesegties ar argumentu, kas paplašināšana bija loģisks un pamatots lēmums, taču vienlaikus sauksim lietas īstajos vārdos - Itālija to vienkārši nopirka. Nesmuki? Protams. Taču tādi nu ir tikumi Eiropas basketbola virtuvē, un... jā, jau konstatējām - mūsu spēkos nav tos mainīt. Tāpēc peldam pa straumi. Kā ierasts.