Latviešu sportisti bija pieprasīti

Trimdas sporta vēsture pauž: “Galvenais mērķis bija organizēt draudzīgas sacensības ārzemēs dzīvojošo latviešu starpā, kas palīdzētu jaunai paaudzei apzināties sevi kā piederīgu vienai tautai”.
Rosinātājs bija nerimtīgais sporta rīkotājs, Austrālijas Latviešu sporta pārvaldes priekšnieks Gunārs Bērzzariņš, kurš 1979. gadā, kad Gotlandē risinājās klaida latviešu dziesmu svētki, pulcēja domubiedrus. Bija jāpaiet vēl sešiem gadiem, līdz dabūja kopā galus no visām malām, kur pasaulē izsēti latvieši. Tad, 1985. gada 18. jūnijā, tā diena bija klāt. Garezerā (Kalamazū) ASV teritorijā pirmsjāņu gaisotnē tika atklātas Pirmās latviešu globālās meistarsacīkstes. Ierindā stājās sportisti no ASV, Anglijas, Austrālijas, Kanādas, Vācijas, Zviedrijas. Atsevišķos sporta veidos startēja kontinentu izlases no Ziemeļamerikas, Eiropas, Austrālijas. Sacensības notika basketbolā, futbolā, galda tenisā, golfā, novusā, šahā, šaušanā, tenisā un volejbolā. Vispopulārākie un ar lielāko dalībnieku skaitu, protams, izrādījās basketbola mači.
Spēlētāji nelika skatītājiem vilties, abās finālspēlēs, sacenšoties ASV un Kanādai, tikai pagarinājumā uzvaru sasniedza ASV dzīvojošie latvieši. Diemžēl viņu sarakstā Latvijas sporta vēsturē pazīstamu “basketbola dinastiju” uzvārdi nav salūkojami.
Toties svešatnē savu slavu un vārdus godā cēla nākamā latviešu paaudze…

Ir grūti, varbūt pat neiespējami izsekot un atklāt visus tos olimpiešus un pasaules spēļu medaļniekus, kuru dzimtas dzīlēs, iespējams, slēpjas latviskās saknes. XX gadsimta vētras izmētāja latviešus pa visu pasauli. Zem Austrālijas karoga trijās olimpiskajās spēlēs piedalījies viskuplākais latviešu trimdinieku pulks. Bez septiņiem basketbolistiem un diviem peldētājiem bija arī viens džudists — Teodors Boronovskis, kurš 1964. gadā daudziem par pārsteigumu izcīnīja bronzas medaļu.
Tikko 21 gada vecumu sasniegušais Boronovskis, Tokijas spēlēs favorītu vidū pat sapņos netika minēts. Turklāt vēl Japānā, kur džudo ir nopietni svēta lieta! Un tomēr! Smagajā svarā, kur japāņi vislielāko vērību veltīja holandiešu supercīkstonim Antonam Gēzinkam, Austrālijas latvietis, gandrīz pēc Raiņa vārdiem, «manījās uz augšu». Neierobežotajā svara klasē, piedaloties deviņiem cīkstoņiem no deviņām valstīm, Baranovskis vispirms izpunktēja īru Raijanu, tad pēc punktiem uzveica tunisieti Ačičā. Nu pusfinālā bija jāstājas pret pašu Gēzinku, un tur nu latviešu pārsteigumam nebija ne mazākās iespējas turpināties. Jau 12 sekundē nācās atzīt holandieša neapstrīdamu pārākumu. Bronzas medaļa tika kā plāksteris uz dvēseles brūces — vairāk jācīnās nebija, jo džudo trešo vietu un bronzu piešķīra abiem pusfināla zaudētājiem. Teodors Boronovskis, taču jau džudo mīlēdams, brīdi pēc olimpiskā tatami vaļsirdīgi atzinās: «Džudo cīņas organizācija olimpiskajās spēlēs bija lieliska, un es vēlētos palikt dzīvot Japānā. Bet tas nav iespējams, jo esmu tikai nabaga policists.»
Austrālijas prese uz karstām pēdām viņu gan iedēvēja par «Tedi Briesmīgo», taču drīz vien aizmirsa. Tur sava tiesa paša varoņa vainas — Boronovskis gaužām necieta burziņus, tusiņus un visādas intervijas. Pat no latviešu kopienas Austrālijā viņš turējās nost. Tad nu līdz mums nonākušās ziņas par olimpiskās bronzas laureātu no tālās Sidnejas ir itin skopas. Lūk:
Dzimis 1943. gada 27. jūlijā Latvijā. Austrālijā kopā ar ģimeni ieradies četru gadu vecumā.
Ilggadīgs policijas darbinieks. Dienesta laikā apguvis džudo. Pirms olimpiskajām spēlēm trenējies sešas reizes nedēļā.
Vairākkārtējs Austrālijas čempions, otrās vietas ieguvējs Okeānijas meistarsacīkstēs 1965. gadā.

Silvija Burka, vecākās paaudzes sporta draugiem labi pazīstamā Kanādas slidskrējēja, pēc tautības ir latviete — ko laikam Latvijā zina tikai retais. Jo tolaik, kad viņa sasniedza savas pasaules klases uzvaras, pie mums klaida latvieši bija aizliegti ar nerakstītu, toties cenzūras cieši uzmanītu likumu.
Silvijai bija visi ceļi vaļā, jo viņa 1954. gadā piedzima mātei—naturalizētai latvietei—kā Kanādas pilsone, nevis no Dzimtenes aizdzīta pārvietotā persona.
Jau 18 gadu jaunībā Silvija Burka ar kļavas lapu uz sporta tērpa piedalījās Saporo olimpiskajās spēlēs — taču 1972. gadam nebija lemts kļūt par viņas veiksmes gadskārtu. 500 metrus Burka slidoja pārī ar amerikānieti Anniju Henningu (vēlāko uzvarētāju), celiņus mainot sadūrās ar sāncensi, tika atzīta par vainīgu un diskvalificēta. Taču jau pēc gada latviete sevi apliecināja pasaules junioru meistarsacīkstēs, pārliecinoši gūstot pirmo vietu daudzcīņā. Pieaugušo čempionātā tika iegūts sudrabs 500 metros, bet piedaloties Šveices sprinta meistarsacīkstēs Silvija Burka ierakstīja savu vārdu pasaules rekordistu saraksta galvgalā.
"Īstais gads" Kanādas latvietei bija 1976. Tas nesa uzvaru klasiskajā četrcīņā pasaules meistarsacīkstēs Gjēvikā (Norvēģijā), vēlāk uzstādot arī jaunu pasaules rekordu četru distanču summā — populārajā Incelas aplī. Vēl bija trešā vieta pasaules sprinta meistarsacīkstēs Rietumberlīnē un labas cerības uz olimpisko ledu Insbrukā. Tās tomēr nepiepildījās, sportiskā forma jau bija iztērēta, un Silvijai labākā izrādījās 4. vieta 1000 metru distancē. Olimpiskās distances viņai vispār nepadevās, kaut piedalījās trijās spēlēs — arī 1980. gadā Leikplesidā.
Pasaules meistarsacīkšu medaļas ātrslidošanā latviete turpināja krāt līdz pat 1979. gadam, taču jau ar 1976. gadu viņa nopietni pievērsās arī riteņbraukšanai, 12 reizes kļūstot par Kanādas čempioni. Ar to neremdināmajai Silvijai nebija gana. 1982. gadā Monreālas olimpiskajā trekā Silvija Burka sasniedza jaunu pasaules rekordu 1 km braucienā (1:14,976). Tā bija viņas gulbja dziesma lielajā sportā...

Ja kāds gadījumā domā ka Latvijas puslietuvietis, pusukrainis Marians Pahars ir sporta vēsturē pirmais mūsu pārstāvis profesionālā futbola augstākajā sabiedrībā, tad tāds prātvēders dziļi alojas. Jau trīsdesmitajos gados Vīnes "Austria" vārtos stāvēja Arvīds Jurgens bet Vīnes "Hakoah" savus spēkus izmēģināja Villijs Kacs.
Par pirmajiem pēckara gadiem lasām A.Šmita un V.Čikas grāmatā "Sporta Latvija":
"Ja senāk kāds latvietis spēlētu, piemēram, Racing Club de Paris vienībā, ar ko parasts notikums ir sacensība pret Londonas Arsenalu vai citu pasaulē pazīstamu izlasi, tad mūsu avīzēm būtu viela plašiem rakstiem. DP laikos, kad sākām klīst pa pasauli, tomēr nemaz tik ļoti nebrīnījāmies, kad Kārlis Ārens uzvilka Racing Club de Paris tērpu, Aleksandrs Vanags kļuva RC Strassbourg vīrs un Jānis Bebris bija vārtsargs Schwaben Augsburg vienībā, kas visā Vācijā tapa populāra jau tādēļ vien, ka švābu violetajās krāsās cīnījās Vācijas valsts vienības ilggadējais un slavenais uzbrucējs Ernsts Lēners. K.Ārens, A.Vanags un J.Bebris savos panākumos kāpa augstu, skaisti apliecinot un atgādinot vietu, kur tie sportā izauguši lieli — Latviju."
Dīvainu likteni piedzīvoja vēl viens latviešu futbola vārtsargs Viktors Vizla (kādreizējais valstsvienības dalībnieks), kurš arī kļuva par profesionāli — tikai nevis futbola laukumā bet gan cirkus arēnā. Uz to viņu pierunāja māsa, plaši populāra cirka māksliniece — vajadzēja pelnīt iztiku, bet vārtsargi tobrīd nebija pieprasīti, visas vakances aizņemtas.
Vizlas numurs bija žonglēšana ar piecām futbola bumbām vienlaikus (vai tad no futbola vispār var izšķirties?). Uzstāšanās ietvēra arī vārtsarga pantomīmu: Vizla stāvēja iedomātos vārtos un ķēra neesošu bumbu. Tad kādu reizi...
"Vakars Parīzē. Programmā atkal ir arī vārtsarga parodija. Kopā ar citiem artistiem Vizla pirms tam izdzēris pāris glāzes franču vīna. Tas reibina. Parodija iet vaļā, un kādā lēcienā vārtsargs noveļas no skatuves un iekrīt publikā. Vizla jau iztēlojas pārskaitušos cirka direktoru, kas viņam uzteic darbu. Nav tomēr izejas, parodija jāturpina. Vizla meklē bumbu publikā un pēc tam lēc atpakaļ uz skatuves. Parodija beidzas. Visā cirka artista karjēras laikā Vizlam nav bijis jūsmīgāku aplausu kā šoreiz, jo ikviens pārliecināts, ka kritiens no skatuves paredzēts programmā. Aplaudē arī cirka direktors..."
Tā — cauri smiekliem un asarām — gāja tie, kuriem nolaupīja Latviju.