Mītava Open
Skrien Latvija
Nike Riga Run
Facebook
GoogleLaicīgas (pār-)domas
Kas notiks ar „Dinamo” galveno treneri? Vai basketbolisti pēc Eiropas čempionāta lāpīs groza tīkliņu vai lāpīsies? Cik gados Gulbis tiks līdz pasaules tenisa ranga pirmajai vietai? Kurš īsti vēlas noslaukt vārtsargu Gudļevski? Vai Latvijas futbolā kāds grib atzīsieties spēļu sarunāšanā? Meklēsim atbildes vai...
Ievads ir maldinošs, neņemiet to vērā. Mēģināju spēlēties ar burtiem... Provocēt.
Vispirms vēlos atvainoties visiem tiem, kas pēdējo pāris mēnešu laikā šajā vietnē gaidīja no šī rindu autora radošo pienesumu vai vismaz garu, bet tomēr – nesagaidīja. Starp citu, tie, kas ar mani regulāri diskutēja jautājumu un atbilžu sadaļā, pamanīja, ka brīdināju – būšu uz nenoteiktu laiku iekavās... Ko tas nozīmēja? Patiesībā diezgan konkrētu lietu. Jūnijā man atklāja ļaundabīgo audzēju. Sekoja operācija, pēc tam dažādas nepieciešamās manipulācijas, kas allaž pavada šādus medicīnas precedentus. Tā labā lieta ir tā, ka man izdevās laimēt loterijā – viss notika ļoti negaidīti, ātri un par laimi - savlaicīgi. Man apkārt bija izcili ārsti un ģimene. Kā jūtos tagad? Esmu cits, jo bija viena konkrēta diena, stunda, minūte, kad likās – pasaule brūk pār mani. Fiziski ir labi, emocionāli – draņķīgi... Tas mainās – uz labo pusi. Zinu, ka esmu stiprs, bet – pārmaltais šajos pēdējos mēnešos tomēr ir šo to aizlauzis. Tāpēc – klusums no manas puses šajās lappusēs bija ar zemtekstu. Jo es vienkārši nespēju rakstīt... Gan tikšu atpakaļ pie virpas, gan pastrādāsim visi kopā ar ēveli un smilšpapīru, bet šobrīd – man vēl neizdodas uzminēt ātrumu, kurā varu noskriet paša izvēlēto distanci.
Neesmu padevies – tā nebūs! Vien ļaujiet, lai tas viss man apkārt atgriežas pakāpeniski, lai garša un krāsas piepildās ar dzīves pasniegto iespēju. Sajūtas ir ārkārtīgi dīvainas, jo man patīk mans darbs, profesija, cilvēki, kas apkārt un tomēr – dvēseles grūtums, smagums pagaidām piespiež strādāt pie cita vērtību plaukta. Pamazām iemīcīšos mālos, taustīšos, vērtēšu. Atļauju prasu tāpēc, ka biju tomēr šajā vidē solījis vairāk dot, nekā ņemt. Tāpēc pārdzīvoju, ka pagaidām nevaru. Izpratni vai līdzjūtību negaidu, jo tam šobrīd manā pasaulē ir ārkārtīgi zema prove. Ceru tikai uz parastu rokasspiedienu un acu skatienu. Jo tas nenodod.
Esmu atkal piekritis paburzīties pa hokeja studijām un kādu zināmu sporta raidījumu. Kā sanāks, vai sanāks – pagaidām nezinu. Tāpat kā nezinu, kad jūsu vērtēšanai un pārdomām piedāvāšu kādu rakstu vai interviju. Varbūt pamazām sākšu ar jautājumiem un atbildēm, tepat – virtuālajā priekšistabā, kur jau esmu atstājis pēdas iepriekš. Varbūt... Bet – tas noteikti nenotiks ar vērienu vai rāvienu. Jo nav dzirksteles. Tā ir kaut kur pazudusi. Saku pazudusi, nevis – izdzisusi. Godīgi.
Pateicībā par izpratni – Jūsu autors.
+3 [+] [-]
+3 [+] [-]
+3 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Veseļojies!
K.Z.
[+] [-]
Atceries cik, daudz āBolu, savulaik lasījam,
Ozolaine!
Armand, bus labi, tu esi stiprs!!!
[+] [-]
[+] [-]
Būs labi!
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Ar nepacietību gaidām tavu dzirksteli atgriežamies
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]