41. numurs desu pērk vēl neatpazīts

Edgara Masaļska sāga par spēlēšanu vai palikšanu Rīgas Dinamo sastāvā bija viena no satraucošākajām intrigām aizvadītajā starpsezonā. Nav šaubu, ka trīsdesmit viena gadu vecumā viņš bija kļuvis par komandas pirmo numuru, turklāt ar raksturu un piemēru apliecinājis, ka kluba labā spēj izdarīt daudz vairāk nekā no viņa sagaidīja pat zvērinātākie optimisti. Dinamo spēlēja kā kārtīgā tirgū, spiežot Masaļskim piekāpties savās līguma prasībās, bet – kad arī tas bija darīts, izrādījās, nav gana... Tad arī Edgaram dūša apskrējās. „Es gribu spēlēt Rīgā un man šeit patīk, taču nav jau tā, ka esmu šajā vārtsargu pasaulē galīgi bez cenas vai izmisis... Man bija labi piedāvājumi, taču tos visus pakārtoju Dinamo interesēm. Ja Rīgas kluba vadība redzēja savos vārtos citu vai neredzēja mani, tad jāspēlē un jādzīvo tālāk...”. Masaļskis paņēma KHL debitantu Hantimansijskas Jugra piedāvājumu, kas spēlēs Austrumu konferencē. Neoficiāla informācija liecina, ka atšķirība starp Dinamo pēdējo piedāvājumu un Jugras iedoto līgumu, bija robežās no 80 000 - 100 000 eiro, par labu sibīriešiem. Tā nav maza summa priekš profesionālā sportista, kura aktīvā karjera ir ierobežota laikā. „Es Rīgai neko nepārmetu un vienmēr esmu teicis, ka vēlos spēlēt šajā komandā – tās tomēr ir mājas. Taču katrs rīkojas pēc savas izpratnes un situācijas, kādā tajā brīdī atrodas. Laikam jau nebūšu oriģināls, ja teikšu – labi vārtsargi nekur nav lēti...” Ar to Edgars laikam bija domājis esošo Dinamo izvēli, kur abas vārtsargu vietas tagad aizņem ārzemnieki – salīdzinoši lētākais amerikānis Holts, kam bija apnicis mētāties pa fārmlīgām un pieklājīgi dārgais zviedrs Telkvists, kas patiešām ir spēcīgs pieteikums Rīgas sportiskajiem izaicinājumiem. Ko Rīga ieguva vai zaudēja, pilnībā nomainot vārtsargu līniju – to redzēsim jau tuvākajā laikā. Kas attiecas uz iztērēto naudu par abiem minētajiem, gan jau Normunds Sējējs man neļaus sameloties – šie piesaistītie ļaudis nav nekāds ekonomiskais variants, ja atceramies frāzes Masaļska sakarā, par naudas daudzumu, kas vienkārši ir un - punkts... Taču – ekonomēt uz vārtsargu rēķina laikam ir pēdējais, ko vajadzētu profesionālam hokeja klubam darīt. Konkrētu personību jautājums – tā jau ir treneru un menedžeru kompetence.

Masaļskis tagad strādā Hantimansijskā – apmēram divus tūkstošus kilometru no Maskavas, virzienā uz Ziemeļsibīriju. Ja rēķinam no Rīgas – piemetiet vēl tūkstoti klāt. „Tagad te ir divdesmit grādu plusā, bet vietējie saka, ka sniegs var uzkrist jebkurā brīdī. Pilsēta ir ļoti sportiska un faktiski neko citu jau te arī nebūtu ko darīt. Lielākais notikumus līdz šim viņiem ir bijis Pasaules kauss biatlonā – ar to vietējie lepojas no sirds! Hokejs profesionāla kluba līmenī šeit aizsākās pirms trīs gadiem – viņi vēl mēģina apjēgt, kur tagad nokļuvuši, jo starp Augstāko līgu un KHL tomēr ir atšķirība. Bet izskatās – pieradīs. Situācija pagaidām tāda, ka pat slidu asinātājs bija jāved no citurienes... Infrastruktūra solīda: divas ledus halles, kas abas atrodas blakus – vienai 3,5 otrai 6 tūkstoši skatītāju vietu. Lielākā no arēnām ir moderna un ļoti līdzīga MVD ledus pilij. Turpat ir ļoti augstas kvalitātes futbola stadions par kādu, mums, Latvijā vajadzētu tikai pasapņot... Pagaidām dzīvoju viesnīcā, taču komandai tiek celta speciāla dzīvokļu māja, kurā ievāksimies septembrī. Cilvēki cenšas, strādā un, ja godīgi – šī varētu būt sakoptākā Krievijas pilsēta. Izcila tīrība uz ielām! Hokeja popularitāte ir tikai autiņos, bet saka, ka vietējie te pavelkoties uz sporta līdzjušanu ātri – vismaz pagaidām desu veikalā varu nopirkt bez problēmām. Hokejistus viņi vēl neatpazīst...”

Komandas komplektācija neļauj cerēt uz kaut ko lielu un varenu, taču par iekļūšanu play off būs jācīnās. „Lai gan sezonas mērķi vēl nav pateikti, domāju, ka cīņa par vietu play off ir saprātīgs atskaites punkts. Konferencē intriga par astoto vietu varētu būt varen spraiga un esmu pārliecināts, ka Jugra būs starp pretendentiem. Pābraudes spēles par to liecina, jo tā sirsnīgi atrāvāmies tikai no Avtomobilist, bet ar visiem pārējiem esam kāvušies līdzīgi – gan pēc rezultāta, gan parādītās spēles. Sastāvs ir vienmērīgs un domāju, ka ar disciplīnu mēs varam sasniegt labus rezultātus.” Tajā pašā laikā nekāda lielā sastāva vētīšana viņiem Jugrā nenotiekot – nometnē piedalījās trīsdesmit cilvēku, tātad – kādus piecus atsijās. Pašam Edgaram arī nav laika žāvāties. „Man ir ļoti labs konkurents par vietu vārtos – Miša Birjukovs, savulaik kļuvis arī par pasaules čempionu Krievijas izlases sastāvā. Tā mēs pamīšus tagad sargājam vārtus. Kurš būs pirmais? Mums abiem ambīcijas, pieredze un meistarības pietiek. Ja prasīsi viņam, atbildēs – ka viņš. Ja prasīsi man, teikšu – es. Jācīnās, jāstrādā – nekur jau pirmo numuru nedāvina, tas ir jāapliecina ar spēli laukumā un esmu tam gatavs.”

Savdabīgi, ka līdzīgi kā Rīgas Dinamo, arī Jugrai sezonas pirmā spēle būs pret Sanktpēterburgas SKA. „Jā, tas ir amizanti... Rīdzinieki nospēlēs savu maču Sanktpēterburgā, bet mēs SKA sagaidīsim pēc dažām dienām pie sevis. Būs labs iemesls viņiem atgādināt par pagājušās sezonas play off.” Pagaidām nekam citam, kā tikai hokejam laika Hantimansijskā neatliekot – viens no komandas biedriem gribot padalīties ar labākajām makšķerēšanas vietām, taču Edgars līdz tam vēl nav ticis. Nu, jā, skat – vēl kādam lācim uzskriesi virsū, ja iesi uz dullo mežā... „Pagaidām man ir tikai hokejs... Spēlēšu ar 41. numuru, jo 31. ir komandas kapteinim – neņemšu taču nost! Lai gan šeit faktiski koncentrēja visas lielākās Sibīrijas naftas ieguves kompānijas un kā smejies – naudas viņiem pietiek, interesanti, ka šejienes krievu cilvēks ar pārmērībām un ārišķību neaizraujas. Viņi ir pie zemes un jūtu, ka arī hokeja sakarā viņi saprot, ka māja jābūvē no pamatiem, bez skaļiem lozungiem, bet – kārtīga. Centīšos viņiem palīdzēt...” Pret Edgaru Rīga spēlēs 27. septembrī izbraukumā, bet pēc Ziemassvētkiem – 26. decembrī viņu kopā Jugra sveiksim mūsu laukumā.