Vācu futbola histērija

To, ka visa dzīve Vācijā ir pakārtota futbolam, var sajust un pamanīt jau lidostā. „Pat lidostā autobusiem, kuri pārved no telpas līdz lidmašīnai, - pat tur priekšā bija karogs pielikts. Viņi visur liek karogus,” stāsta Artūrs. Karogi ir sasprausti visās iespējamajās vietās, tajos cilvēki tērpjas, līmē uz mašīnām un, iespējams, tetovē uz...pakaļām. Interesanti, ka čempionāts būtiskas izmaiņas ienes arī izglītības sistēmā. „Mana māsa mācās ceturtajā klasē. Viņai katru dienu mājasdarbos ir jāpieraksta visu spēļu rezultāti. Nezinu, vai vārtu guvēji arī, bet rezultāti – noteikti. Otrā spēle beidzas 23.00 pēc viņu laika – maziem bērniem, pareizajiem vāciešiem, it kā jau būtu jāguļ...Bet mājturībā ir jātaisa stadions.” Vai tā varētu būt Latvijā? Tā gluži nē, bet hokeja pavasara trakuma laikā ne tādus vien pigorus ir nācies redzēt mūsu izglītības sistēmā. Piemēram, 2009. gada pasaules čempionāta laikā kādā Latvijas skolā tika atcelts Māmiņu dienai veltītais pasākums, pamatojot to ar hokeja spēli...

Bet rezultātu cītīga pierakstīšana nav nekāda laika nosišana – tā bērniem tiek ierādītas prasmes, kuras vēlāk būs noteicošās darba tirgū. Proti, kā stāstot paši vācieši, izlases spēļu rezultātu nezināšana (un nav svarīgi - oficiāls turnīrs vai pārbaudes spēle) var novest pie stāšanās bezdarbniekos. „Var atlaist no darba, ja kāds nezina, kā ir nospēlējusi Vācijas izlase. Tas ir apmēram tas pats, kas nezināt, kas ir prezidents. Par rezultātu nezināšanu reāli var atlaist no darba!” Ja reiz par darbu, tad arī darba intervijās nepietiek vien ar labu CV un sevis reprezentēšanas prasmēm. „Vispār ir tā, ka Minstere, pilsēta, kurā es dzīvoju, ir pa vidu starp Dortmundi un Gelzenkirheni – vienādā attālumā. Līdz ar to pilsēta sadalās uz pusēm – puse fano par „Schalke 04”, puse – par „Borussia”. Viņi līmē uzlīmes uz mašīnām. Šādi var nepieņemt darbā, ir sava veida diskriminācija – gluži kā latvieši mēdz nepieņemt krievus darbā un otrādi. Atnākot uz darba interviju, kad viss jau ir izrunāts un izpētīts, pēdējais ir jautājums: „Par kuru futbola klubu tu fano?” Nevar jau zināt, par ko ir šefs, līdz ar to pēc atbildes sniegšanas ir divas reakcijas: vai nu „mēs jums vēl piezvanīsim”, vai arī – „esi sveicināts pulkā, draugs!”. Līdzīgi bija manai mammai. Viņa aizgāja uz darba interviju pie vecas, smalkas kundzītes, kura nevis uzdod jautājumu „vai jūs skatījāties futbolu?”, bet gan – „kā jums patika futbols?”. Tas ir galvenais jautājums, jo nav iedomājams, ka var neskatīties, ja vien nav saplīsis televizors.”

Vācijas izlases spēļu laikā visa valsts ir tikpat izmirusi kā savulaik Latvija, kad parādījās pirmie ārzemju seriāli. Interesanti, ka vācieši priekšroku dod kopīgai futbola vērošanai, nevis mājās pie televizora. Tomēr nav tā, ka pilni ir visi krogi, jo kroga vērtību nenosaka alus, bet gan televizors. „Kanāla malā ir krogs. Vienā krogā – divi lielie ekrāni. Tas bija, kad Vācija spēlēja ar Nīderlandi. Visi pārējie krogi tukši, šeit – vienkārši nav kur apsēsties. Tas tikai ekrānu dēļ. Krogs vienā vakarā atpelnīja 100 ekrānus. Pats labākais – man māsai bija oranža jaka, bet Vācija tajā dienā spēlēja ar Nīderlandi...Agresīvi neviens neuzbruka, bet visu laiku kāds izteica piezīmes par to, kā mēs, holandieši, dabūšot iekšā! Nācās jaku vilkt otrādi, jo nevarēja normāli paiet pa pilsētu.” Artūrs stāsta, ka bija pat cilvēki, kas trijatā sēdēja uz viena krēsla, bet krogs pāri ielai – tukšs. Iemesls padomāt par sadzīves tehnikas veikala apmeklējumu...

Neveiksmes futbolā tiek uztvertas kā personīgas traģēdijas. Šobrīd tas ir manāms Minhenē, kur vēl joprojām cilvēki netiek pāri zaudējumam „Chelsea”. „Šogad sanāca tā, ka „Bayern” finālā šogad spēlēja ne tikai savā valstī, bet pat stadionā. Un viņi zaudēja. Nevari pat iedomāties, kas tur notika...Visi biznesa darījumi atcelti, precīzāk, atlikti, visapkārt milzīgas sēras, it kā kāds būtu nomiris! Vēl tagad cilvēki tam nav tikuši pāri, lai gan labs laiks ir pagājis. Uz Boatengu visi ir dusmīgi – viņš nav tīrs vācietis, bet spēlē Vācijā, nespēja finālā Drogbu noturēt.” Interesanti, ka Bavārija – tā ir vieta, kurā cenšas saglabāt vāciskas vērtības, liekot lietā elementāru atjautību. „Man draugs ir no Bavārijas. Bavārija ir Vācijas elitārākais reģions. Tur ražo arī mašīnas un tur pat ir sava likumdošana, lai nebūtu iebraucēju. Tā ir ļoti vāciska un elitāra vieta. Likumdošana tur ir apmēram šāda: lai cilvēks deklarētu tur savu dzīvesvietu, viņam vajag darbu. Bet lai dabūtu darbu, vajag deklarēto dzīvesvietu Bavārijā.” Jā, bet Londonas aristokrāti atbrauca, sagrāba kausu un aizbrauca – kā ar likumdošanas palīdzību lai novērš šādus precedentus?

Interesanti risinājumi un personāži tiek piemeklēti arī ekspertu studijām. Kas interesanti, cilvēki brauc no visas Vācijas vērot Oliveru Kānu ZDF studijā klātienē, nereti mērojot lielāku attālumu nekā līdz Polijai... „Piemēram, es skatījos futbola studiju ZDF kanālā, kur ir Olivers Kāns. Studija atrodas...ūdenī, jūrā. Olivers Kāns kopā ar vācu žurnālisti ir uz plosta jūrā, mati plīvo, bet mazliet tālāk, uz vēl viena plosta – ekrāns. Tikmēr krastā vācu futbola līdzjutēji, kas brauc no visas Vācijas uz turieni.” Jā, sava noņemšanās ir.

Bet fīrera lomā - vismaz Eiropas čempionāta laikā – Memets Šols! Šols analizē spēles ARD kanālā. Ja Olivers Kāns ir korekts, ieturēts un lieki nerunā, tad Memets Šols nebaidās mētāties ar skaļiem epitetiem. „ARD ekspertu studijā ir Memets Šols. Nemāk turēt mikrofonu, tur to kā Renārs Zeltiņš – priekšā mutei. Bet viņš ļoti gudri runā. Visu laiku smagi kritizē Gomesu, bet pēc tam visa prese piekrīt viņam, jo – ja Šols tā teica, tad tā arī ir! Viņš runā ļoti tieši. Šols viņu kritizē visu čempionātu, bet viņa komentāri pirmajā spēlē – tas vispār bija ārprāts! Teica, ka Vācija spēlē slikti, bet Gomesu saukāja par sliņķi, kurš gaida tikai sitienu, stāv tikai uz vietas, atpakaļ neskrien, priekšā neatbrīvojas, bumbu nesaņem.” Lūk, kā – sit cik vārtus vien gribi, bet, ja Šolam nepatīk, tad...

Pagaidām Vācijas izlase nav likusi vilties, bet no viņiem gaida vienu – triumfu. Iepriekšējās reizēs ir nācies paklupt finiša taisnē, bet šogad jaunas traģēdijas vairs nav vajadzīgas. Bavārija varētu to arī nepārdzīvot...