Lielākā vilšanās - Nīderlande, lielākais pārsteigums - Čehija

Pirms Eiropas čempionāta nav trāpījusies neviena prognoze, kurā starp iespējamajiem titula ieguvējiem nebūtu minēta Nīderlande. Tā tas ir jau kopš "oranžo" atvestā totālā futbola 1974. gada Pasaules kausa izcīņā Vācijā - katrā nākamajā turnīrā viņi ir favorīti. Šoreiz Nīderlandes izlasei favorītes loma piestāvēja īpaši labi, jo ļoti iespaidūiga izskatījās pussargu un uzbrucēju līnija, kas lielā mērā arī nosaka - īpaši pussargi - visu komandas spēli. Teicienu "Parādi man savus pussargus un es pateikšu, kāda ir tava komanda" futbolā vēl neviens nav atcēlis. Pirmās bažas radās vēl pirms starta spēles ar Dāniju, kad kļuva zināms par Klāsa-Jāna Huntelāra apvainošanos par neielikšanu sākumsastāvā. Atkal laikam holandiešu nometnē ir kaut kādas nesaskaņas... Šoreiz tās nebija tik skaļas, kādas ir bijušas dažās iepriekšējās reizēs, šoreiz tās netika apspriestas publiski un jau tikai pēc izstāšanās no turnīra daži spēlētāji starp rindām pieminēja, ka ar mikroklimatu komandā viss nav bijis gludi.
Liela ļoti labu spēlētāju izvēle arī var izspēlēt ļaunu joku un tieši tas, šķiet, ar holandiešiem šoreiz arī notika. Galvenais treneris Berts van Marvijks, šķiet, šoreiz kļūdījās pirmā jeb smailes uzbrucēja lomu atvēlēdams Robinam van Persijam nevis Huntelāram. Mēs nekad neuzzināsim, kā būtu bijis, ja būtu noticis otrādi un ja "Mednieks" būtu izgājis laukumā sākumsastāvā jau pret dāņiem, taču mēs zinām, ka Londonas "Arsenal" izmanto van Parsiju šajā pozīcijā citādāk, jo "Arsenal" arī spēlē citādāk nekā Nīderlandes izlase. Un kā būtu bijis, ja daudz vairāk tiktu izmantots Dirks Kujts? Pat šādā augstā līmenī nevar pārcelt futbolistu no kluba izlasē kā tādu pašu šaha figūru no viena spēles galdiņa uz citu un cerēt, ka tai būs tieši tāda pati loma. Plus pie visa turpinājās Arjena Robena sezonas beigu neveiksmes, trenera uzticību bija zaudējis Rafaels van der Vārts, bet Marks van Bommels šoreiz bija tāls no sev ierastā snieguma. Plus neveiksme pirmajā spēlē pret Dāniju, kurā holandiešiem bija liels pārsvars, kas laikam tikai vēl vairāk sanervozēja un noteikti neuzlaboja mikroklimatu komandā. Šoreiz neviens uz āru nesaskaņas nenesa, taču arī no malas varēja redzēt, ka kaut kas Nīderlandes izlasē nav tā, kā nākas. Īpaši jau tas izpaudās spēlē pret Vāciju, kas holandiešiem bija jau no "būt vai nebūt" kategorijas, bet kurā viņi nemaz nespēlēja atbilstoši (arī emociju ziņā!) tādai spēlei. Katrā no tamlīdzīgiem turnīriem kāds no favorītiem liek vilties. Šoreiz tāda ir kvalifikācijas turnīra rezultatīvākā komanda Nīderlande.

Čehijas izlases izkļūšana no grupas nav sensācija, tā tikai lieku reizi apstiprināja, ka A grupā jebkura komanda varēja tikt tālāk un jebkura varēja netikt. Likās, ka Krievija un Polija visticamāk aizies uz 1/4 finālu, bet tieši šīs abas komandas nekur netika. Arī tā nav sensācija. Tas, ka kreivu mediji vispirms ilgi apdziet savu komandu gandrīz kā labāko Eiropā un dažus savus spēlētājus padara par pasaules klases meistariem (tikai slaveno ārzemju klubu treneri, redz, nesaprot krievu dvēseli un nespēja izprast krievu futbolistus vai vispār tos nepamana...), bet pēc neveiksmes tos pašu slavinātos spēlētājus un debesīs celto komandu iemin dubļos, tās ir jau viņu problēmas. Krievijai ir laba komanda ar dažiem ļoti labiem spēlētājiem, taču tā, pirmkārt, nebija gatava parādīt visu savu potenciālu un tā, otrkārt, tomēr nav tik augstas klases komanda, lai bez maksimālas pašatdeves, bez augstas spēles organizācijas, bet tikai uz tā sauktās klases rēķina izkļūtu arī no šādas grupas. Krievijas izlases netikšanu no grupas negaidītu padara tās ļoti sekmīgais starts ar 4:1 uzvaru pār Čehiju nevis galarezultāts kā tāds. Čehija - gluži pretēji - pēc neveiksmes startā prata izdarīt attiecīgus secinājumus, kā arī saprata, kas un kā jādara (vispirms jāsakārto aizsardzība). Izšķirīgajā spēlē pret Poliju čehi spēlēja bez sava galvenā diriģenta Tomaša Rosicka, bet tomēr uzvarēja un otrajā puslaikā spēles ziņā bija acīmredzami pārāka par Poliju. Tas tikai lieku reizi apliecina, ka čehu tikšana 1/4 finālā nav sensācija, bet gan tikai pārsteigums, ko lielā mērā rada arī neziņa par pašreizējās Čehijas izlases varēšanu.
Čehijā futbola tradīcijas un ļoti senas, dziļas un stipras, pat ja čehiem pašreiz arī ir mazāk pasaules klases zvaigžņu (Rosickis, Petrs Čehs, varbūt vēl Mihals Kadlecs, Tomāšs Hibšamans un Jaroslavs Plašils; vēl ir arī EURO 2004 labākais vārtu guvējs Milans Barošs, kaut gan "Ostravas Maradona" pašreiz nav labākajā formā) nekā bija pirms 8 gadiem Portugālē, taču komandas kopējais līmenis tik un tā ir pietiekami augsts. To apliecina arī kā nekad liela pēdējos gados pašmāju klubu spēlētāju pārstāvniecība - sastāvā ir pieci Pilzenes "Viktoria" futbolisti un vēl divi futbolisti, kas šajā klubā spēlēja līdz 2011./2012. gada sezonai, kā arī vēl pa vienam spēlētājam no Liberecas un Jabloņecas klubiem. 2006. gada Pasaules kausa izcīņā Čehijas izlasē bija tikai viens spēlētājs no pašmāju kluba, bet EURO 2008 - tikai divi. Droši vien, ka 2014. gada Pasaules kausa izcīņā, ja čehi tiks finālturnīrā, viņiem atkal būs mazāk pašmāju klubu spēlētāju nekā ir tagad, taču tas būs tikai tāpēc, ka diezin vai Liberecā paliks Teodors Gebre Selasi, ka diezin vai Pilzenē uzkavēsies Františeks Raitorals, Dāvids Limberskis un Vāclavs Pilažs, maz ticams, ka Jablonecā ilgi vēl paliks Dāvids Lafata... Par vienu no EURO 2012 varoņiem jau ir kļuvis Petrs Jirāčeks, kurš dzimtenē jau tika nosaukts par "Svēto Pēteri futbola laukumā" un kurš līdz pagājušajai sezonai arī spēlēja Pilzenes komandā. Tā ka Čehijas izlases pārsteigumam ir dziļas saknes.