Vai Znaroks smērēs sviestu uz Ulmaņa maizītes?

Brīdī, kad slovēņi savā ģērbtuvē no laimes turpināja apkampties, otrā galā – Latvijas izlases stallī valdīja kapličas atmosfēra. Šis bija ceturtais zaudējums pēc kārtas šajā čempionātā, turklāt – paspēlēts tika pretiniekam, ko nezin kāpēc bijām iztēlojušies par klibu ķēvi. Tieši pēc zāģa Slovēnijas izlasei, publiskajā telpā sāka velties sniega pika, kurai vajadzēja palikt tikai lielākai, taču – tā izkusa... Runa ir par valstsvienības galveno treneri Oļegu Znaroku, kura vieta un krēsls tieši tajā zīmīgajā vakarā izskatījās nožēlojamāks par jebkuru mēbeli, ko varēja apkārtnē atrast. Pirmoreiz kopš viņš bija kopā ar izlasi, treneris sajuta, ka pakaļa ir piesvilusi. Pirms pieciem gadiem Maskavā viņa vadītā izlase klunkurēja līdzīgā stilā, taču toreiz Znaroks debitēja kā komandas galvenais svilpējs un gluži loģiska bija atruna – kas uz galda, ar to dzīvojam... Toreiz trenera demisiju neviens neprasīja, lai gan varēja. Komanda saglabāja vietu elites grupā un tas tomēr kalpoja par atskaites plāksteri ar mazu garantijas vai kvalitātes zīmīti. Gluži kā šopavasar – kā iztikas minimuma līnija tika sasniegta, retorika par trenera atbilstību savam amatam mainījās. Tomēr, arī līdz tam pateikts bija gana daudz, tāpēc Znaroks un tam sekojošā vienlīdzības zīme, kam otrā pusē stāvēja Latvijas izlase, vairs tik stabila neizskatās. Ar ko deviņdesmit septītā gada maija izcīnītā 13. vieta ir labāka (vai sliktāka) par vienpadsmitā gada 13. vietu?

Tie, kas prasa Znaroka maiņu, šobrīd vadās tikai pēc fasādes. Kāda tā ir? Nacionālistiem riebjas, ka Oļegs nerunā latviski, lai gan šis patiesībā nav nekāds kritērijs profesionāla trenera arodā. Tam seko piebilde – krievs. Daļai līdzjutēju, kas sakās esam valsts patrioti, krieviskais pie vārda Latvija uzdzen zosādu, kas tomēr ir nevis mūsu laicīgais, bet gan vēsturiskas mantojums. Ja mēs šo naidu varētu izmantot savas veiksmes kaldināšanā... Nevaram. Tajā pašā laikā tiek aizmirsts, ka bez krieviem Latvijas mierlaiku hokejs nav nedz iedomājams, nedz nav bijis. Tāpat kā bez krieviem, starp citu, nav iespējams Rīgas Dinamo... Tomēr Znaroka gadījumā šī ultranacionālā otiņa pindzelē mistisku toni. Vai tas tāpēc, ka Oļegs savu maizi pelna Maskavas klubā un pēdējo sezonu laikā derbijs ar Rīgu radījis līdzjutējos asociācijas ar noliegumu, kur priekšgalā ir ūsainā trenera portrets? Vai tas tomēr nāk viņam līdzi vēl no izlases aktīvajiem laikiem, kad tieši ar Oļega rokām tika veidota vienas paaudzes lietu kārtība izlasē, kas atgādināja krievu armijas slengu – es priekšnieks, tu muļķis, tu priekšnieks, es – muļķis... Starp citu, toreiz, deviņdesmit devītajā, kad Latvijas izlase tomēr izlidoja no elites grupas un tas notika ar labāko komandas sastāvu, kāds bija iespējams, komandas kapteini Znaroku ieskaitot, federācijas prezidentam Lipmanam jau vienreiz vajadzēja mēģināt izsvērt komandas vadošā spēka lomu. Toreiz Kirovs nostājās pret Znaroku. Precīzāk, viņš piekrita trenera amatam nozīmēt vienīgo – Haraldu Vasiļjevu - kas bija gatavs šo vezumu vilkt, saprotot, ka pašam rokas nevajadzēs smērēt ar nepieciešamajām maiņām, kur vajadzēja izkapti nevis pūderi. Vasiļjeva pirmais darbs bija gaužām loģisks tā laika komandas tālākai dzīvotspējai – no izlases tika padzīts Znaroks... Vai tagad varam atrast kaut kādas līdzības ar to laiku?

Hokejists Znaroks un treneris Znaroks tomēr ir divas dažādas personības, ko nosaka abu minēto profesiju svars. Hokejistu Znaroku vajadzēja patriekt no komandas, jo viņš nejuta mēru, bet jaunie (tādi kā Žoltoks, Ignatjevs, Panteļejevs) sāka viņu ne tikai atdarināt, bet kļūt par profesionāliem kretīniem šo vārdu sliktākajā nozīmē. Patiesībā, Znaroks kā hokejists bija sava laika izlases galvenais treneris un, ja viņš šogad teica – es viņus A grupā ievedu un nedod dies’man vajadzēs piedzīvot, ka arī izvedu no turienes – tad Oļegs laikam ir aizmirsis, ka viņš jau vienreiz to izdarīja. Paveicās, ka deviņdesmit devītajā varēja elitē atpakaļ tikt ar kvalifikācijas turnīra palīdzību, bet – jau bez Znaroka. Tātad – toreiz, atsakoties no Znaroka, Latvijas izlase spēra uz priekšu soli, ko nez vai kopā ar viņu, tas komandai izdotos. Tomēr, kā trenerim, Oļegam pie izlases šobrīd ir pavisam cita loma un uzdevumi, arī izpratne. Viņš labi apzinās, ko nozīmē vadīt komandu, lai gan kā treneris vēl tikai veido savu īpašo rokrakstu. Kopā ar Hariju Vītoliņu Znaroks šobrīd ir labākais iespējamais variants, ja vērtējam pašmāju treneru potenciālu. Tomēr nesaku – vienīgais iespējamais, ja palūkojamies tālāk par robežām. Piecu gadu laikā, kopš Oļegs vada šo komandu, Latvijai tomēr ir izdevies pārdzīvot paaudžu maiņu un tajā pašā laikā saglabāt vietu labāko grupā. Ja palūkojas, kādu hokeju šī paaudze spēlēja tā sauktajā adaptācijas laikā pret pasaules ranga labākajām komandām, un kādu tā nodemonstrēja šogad pret čehiem un somiem, tad jāatzīst – kauns nepalika. Var pavaicāt, kur tas viss bija, kad vajadzēja piesist dāņus? Tajā pašā laikā jāsaprot, ka mēs un Dānija nebūt vairs nesēžam deviņdesmito gadu kamanās. Dāņi elites grupā spēlē pēdējos desmit gadus, turklāt viņi diezgan rūpīgi izmanto savu kaimiņu – zviedru – intelektuālo hokeja potenciālu un piemēru. Gluži tāpat kā mēs cenšamies izmantot krievu dotās iespējas. Zviedriem ir sistēma, krieviem – masas... Dāņi ņem ar sakārtotību, mēs – ar uztrenētajām sajūtām... Tā dzīve un ģeogrāfija noteikusi. Mūsu uzvara pār baltkrieviem tomēr atklāja Latvijas hokeja nervu un talantu, kas nav ne liels, ne mazs. Tas vienkārši ir. Tajā pašā laikā noliekam blakus abu valstu budžetus, kas atvēlēti hokejam un sapratīsim, kam vajadzētu pēc šī mača pakārties... Starp citu, būs grūti atcerēties tādu čempionātu, kurā mūsu izlase, kādā no spēles kvalitātes elementiem, būtu starp labākajām. Šogad mēs tādi bijām un tas ir skaitliskais vairākums. Labākie! Nenoniecināsim to, kas spīd...

Bet atgriežamies pie Oļega skalpa. Jau čempionāta laikā LHF prezidents Lipmans teica, ka ar Znaroku „laikam ir cauri”. Tas bija pēc spēles ar slovēņiem, kad katrs no mūsu komandas hokejistiem, menedžeri Ozoliņu ieskaitot, acu kontaktu ar citiem nemeklēja. Pats treneris preses konferencē izteica pieņēmumu, ka varētu ar izlasi darbu neturpināt, jo viņam beidzas līgums. Pēc čempionāta šie akcenti jau mainījās. Vispirms pats Znaroks teica, ka nezinot, kad viņam līgums beidzas, kas varēja nozīmēt – dzīve izskatās labāka, nekā bija pirms pāris dienām... Savukārt, Lipmans tagad atzina, ka viņš pats pret Znaroku kategoriski neesot, lai valda lemj („to parādīs valde”). Te varētu iesmieties, jo patiesībā valde jau arī ir Lipmans. Tā vienmēr ir bijis. Pat, ja viens no valdes locekļiem – piemēram, Guntis Ulmanis, ir ļoti kategorisks pret Znaroka tālāko darbību, tas noteikti nebūs izšķirošais, kāpēc šis treneris paliks vai nepaliks pie komandas. Valdē ir vēl vairāki personāži, kas balsos. Lipmans, Ulmanis, tad – Valentīns Bļugers, ar savu domu, bet atpakaļskata spogulī vienmēr vēros Kirova ģīmi, Helmūts Balderis varētu principiāli iecirsties, taču viņš prasīs – ja ņemam nost, ko liksim vietā? To pašu teiks arī Dainis Liepiņš, kas informāciju par noskaņām izlasē iegūst ne tikai no federācijas valdes sēdēm, bet nepastarpināti no sava znota (Miķeļa Rēdliha). „Cik esmu dzirdējis no izlases puišiem, visi par Oļegu atsaucas ļoti labi”, tā saka Liepiņš. Andris Deniņš būs kā vienmēr emocionāls, kas nozīmē – no rīta par, vakarā – pret, bet uzņēmējs Māris Martinsons, kas aizvadītajā sezonā arī izgājis cauri basketbola kluba VEF kaislību peripetijām, noteikti sabalsosies ar Liepiņu no sērijas – ja mainām treneri, kas būs labāk? „Varbūt vajadzētu ārzemju treneri?”, sarunā ar Latvijas Radio kolēģi vaicā Lipmans. Varbūt. Ja prasīsim baltkrieviem un slovākiem, viņi klusībā ierēks par mums, ja to pašu vaicājumu uzdosim dāņiem vai šveiciešiem, viņi teiks – mēģiniet! Nav jau runa par tautību, bet gan par kompetenci.

Ja visas kārtis paliek tikai Lipmana rokās, tad tās šobrīd izskatās šādi. Pats viņš pateikt Znarokam acīs negrib, ka Oļegs nekam neder, tāpēc tiek piesaukta valde. Sak, ko ta’ es, viņi, viņi par visu... Tad Kirovs vēl ir teicis, ka izlases treneris tomēr nevarot vienlīdz kvalitatīvi tikt galā ar darbu klubā un valstsvienībā. Tātad – vēl viens akmens Znaroka dobē. Lipmans īpaši šajās dienās uzsvēris, ka viņš ir „daudz darījis, lai Znaroks būtu izlases treneris”. Proti, ar to ir domāts LHF prezidenta iepriekšējo gadu atbalsts trenerim, kas tulkojumā nozīmē – klau, es jau varu balsot par tevi arī šobrīd, bet, cik ilgi tavu pakaļu piesegšu? Kirovs labi spēlē publiskajā telpā, sev apkārt tā duļķojot ūdeni, ka beigās nepaliek skaidrs – ar ko tas viss sākās un, par ko vispār ir runa... Paturam prātā menedžera Ozoliņa lomu šajā sakarā. No vienas puses, Kirovs saka, ka Sandis tika ņemts pie komandas tikai tāpēc, lai pierunātu izlasē spēlēt Rīgas Dinamo hokejistus. Tajā pašā laikā paši spēlētāji ir atzinuši, ka beidzot valstsvienībā visi organizatoriskie jautājumi ir bijuši pie vietas. Tas, ko viņi neredz – Lipmana un Ozoliņa attiecības. LHF prezidentam kā naudas devējam nebūt neglaimo, ka Ozoliņa personā ir uzradies cilvēks, kas met ēnu... Tā dažreiz piesedz Kirovu. Vēl vairāk – Sanda darbība ir radījusi Lipmanam lielākus tēriņus, nekā to pirms tam sataisīja Baldonieks. Tajā pašā laikā, ne jau Ozoliņš uz karstām oglēm apsolīja izlases hokejistiem prēmijas par palikšanu A grupā – to izdarīja Lipmans, kad čempionātā bija palikušas divas spēles... Starp citu, lielākās prēmijas, ko jebkad izlases hokejisti ir saņēmuši. Arī šī situācija tagad Kirovu kaitina, jo runa ir par naudu, kas būs jāizdod. Ja abi personāži spētu pragmatiski novērtēt padarīto un atrast savās darbībās racionālo jeb to, kas komandai pēc šāda pavasara noder vai gluži pretēji – ir lieks, nav šaubu, arī trenera jautājums iegūtu pavisam citu toņkārtu.

Ozoliņš neformālās sarunās ir atzinis, ka neredz, kurš šobrīd varētu aizstāt pie šādas Latvijas izlases komplektācijas Znaroku. Tas noteikti ir pārspīlējums, taču paturam prātā, ka to saka nevis hokejists Ozoliņš, bet gan funkcionārs, kas izlases drēbi tagad ir aplūkojis no abām pusēm. Kurš no mums to ir taustījis šādā formātā? Znaroks ir nepārprotami norādījis, ka arī viņam ir svarīgi, lai Sandis paliktu savā amatā. To gan nevajadzētu saukt par sazvērestību vai slepeno paktu, vienkārši – pieauguši veči redz un saprot, pie kāda galda viņi sēd. Kā vienam, tā otram valstsvienība nav pēdējais salmiņš vai izdzīvošanas jautājums, tieši tāpēc Kirovam vajadzētu spēt novērtēt viņu nesavtīgumu un nepārprotamo atdevi, kas nav balstīta uz merkantilisma vai intrigu fonu. Tajā pašā laikā Latvijas hokejs nesākās un nebeigsies ar Sandi un Oļegu. Ja federācijai ir viedoklis, plāns un risinājums, tad tas ir jāliek galdā, par to ir jārunā un jāvienojas. Ja no malas bija sajūta, ka Znaroks ir nolauzis savus gadus un tagad, iespējams, viņam vienkārši pašam uz noteiktu laiku vajadzētu paiet malā – lai tā notiek! Vai viņš to grib? Šaubos... Oļegs jau ir nepārprotami mājis ar mietu – sak, nevis viņi (federācija) pateiks, vai es strādāšu, bet es pateikšu – vai gribēšu... Šāda konfrontācija smērē sviestu, piemēram, uz Ulmaņa maizītes – redz, redz, es jau teicu, ka ar šādu šantāžu viņš nav pelnījis šo amatu... Tajā pašā laikā joprojām neatbildēts paliek jautājums – ja tas nebūs Znaroks, kurš tad? Nevis personāžs, bet gan funktieris, ko mēs vēlamies atrast? Treneru daudz. Kompetence? Paturam prātā, ka tas nav klubs ar mainīgiem leģionāriem, bet gan izlase, ar ļoti konkrētām un mūsu gadījumā, visnotaļ ierobežotām iespējām. Turklāt, kā izrādās, federācijai līgums ar Znaroku nemaz nav beidzies – tas ir spēkā vēl uz vienu gadu. Ko nu? Pirmdien būs jautri... Jebkurš solis ir kustība. Slikti būs, ja sāksim mīņāties.