Peka šodien klīst pa Rīgu...

Pēcsezonā Rīgas Dinamo akcionāri darbojās ar melnu un pavērtu muti. Visaktīvākais, protams, kā allaž bija galvenais daļturis Juris Savickis, kuru hokeja projekts ir iecēlis tādā uzmanības saulītē, no kuras var ik pa brīdim apžilbt. No tā viņš nevairās, varbūt tāpēc publiskajā telpā gāzes piegādes lielais starpnieks runā gan par māti, meitu un kleitu jeb – par visu, kas kustās un nekustās. Gandrīz katrā intervijā Savickim izdodas principiāli uzsvērt, ka viņš ir latvietis vai mīl Latviju – ar šo laikam VDK virsnieks mēģina kompensēt kaut kādu vēsturisko plankumu savā biogrāfijā - citādi tas izskaidrojams nav. Tomēr hokeja sakarā Dinamo pirmais cilvēks maļ kā „Straumes” kafijas dzirnaviņas – neprognozējami. Vispirms viņš gandrīz sabojāja vienošanos par Laura Dārziņa pārdošanu kādam Krievijas klubam, jo šādus darījumus līdz maijam KHL komandas nevar veikt un attiecīgi – pasarg dies’ – vēl par tiem runāt un reklamēt... Ja tas notiek, tad līga var sodīt gan darījumā iesaistītās komandas, gan pašu hokejistu, par nepakļaušanos reglamentam, kas skaidri nosaka ierobežoto brīvo aģentu pāreju. Pēc tam jau lielais puika iekoda elkonī, bet cits akcionārs Aigars Kalvītis mēģināja saslaucīt izlieto, jau citā intervijā plaši skaidrojot, ka „interese par Dārziņu ir liela – gan no KHL, gan NHL klubiem...” Tikai interese. Tostarp maisam jau visas šuves bija vaļā un tagad jau ar pārliecību var teikt, ka Dārziņš Rīgā nepaliks. Gan jau maija pirmajās dienās arī šis tiks publiskots. Kā paredz reglaments.

Otra lieta, par ko Savickis pēc sezonas izmuldējās kā Ķencis pie Slātavas cietuma vārtiem, bija jautājums par komandas kapteiņa sportisko atdevi play off spēļu laikā. Juris bija pārliecināts, ka zaudējums Lokomotiv noticis, pateicoties Sanda Ozoliņa bezrūpīgajam lēmumam – proti, viņš tieši tajās dienās pieņēmis LHF piedāvājumu, kļūt par izlases ģenerālmenedžeri un tas atsaucies uz spēlētāja sniegumu laukumā. Šī mērķtiecīgā eskalācija vedināja domāt par trīs lietām: vai nu - 1)Dinamo negrib Ozoliņam piedāvāt jaunu līgumu; vai – 2) Savickis nesaprot, ko runā; vai - 3) sk. 2. punktu. Saprotams, sabiedrība vairāk sliecās domāt par pirmo variantu un šī rezonanse pagriezās pret Savicki kā sirpja asmens pie kules. Ļaudis sprieda, ka Dinamo vadība ar šādu metodi tagad vēlas iedzīt savu kapteini stūrī, liekot saprast – sak, mēs ar spēlētāju nerēķināmies, jo viņš nodevis mūsu cēlos ideālus... Ozoliņam gan prāta tajā brīdī bija vairāk un viņš sava darba devēja noraušanos no ķēdes ne komentēja, ne ielaidās polemikā. Faktiski, ar Ozoliņa nosodīšanu, Savickis pats iešāva sev kājā, jo tagad viņam bija tikai viena izvēle – pieņemt, ko prasa komandas kapteinis. Ja viņš Sandi pasūtītu, tad izskatītos gaužām žēlīgs un nepopulārs, bet parādiet man vienu gadījumu, kad Juris tāds gribējis būt? Tāpēc vienošanās par jauno līgumu, kas paredz Ozoliņa pakalpojumus Rīgas Dinamo kreklā vēl vismaz uz vienu sezonu, ir uzskatāma par akcionāru sabiedrisko attiecību rotaļu, kam arī liela pievienotā sportiskā vērtība. Labi visiem!

Lai gan Ozoliņa alga tiešā veidā neietekmē budžeta rocību, ko akcionāri atvēlējuši menedžerim Sējējam, komplektējot sastāvu jaunajai sezonai, tomēr galīgi to neņemt vērā nevar. Vismaz šis darījums tagad ir ielicis lielās iekavās iespējamo cita latviešu aizsarga Kārļa Skrastiņa parādīšanos Rīgas Dinamo sastāvā. Par to ticis runāts – neslēpj komandas cilvēki. Tagad skaidrs – divus aizsargus ar lieliem cipariem klubs nevarēs atļauties. Lai gan Kārlis saka, ka viņa prioritāte joprojām ir NHL un tur viņam patiešām vēl ir ko darīt, tomēr viņa aģents, kam klienti arī KHL klubos, jau šaipusē ostījis gaisu ar vērienu – tā teikt, lai saprastu, ko klients karjeras lapkritī var vēl izcelt vai noplūkt... Skaidrs, ka NHL Skrastiņš vairs nevar nopelnīt tik daudz, cik viņam veiksmes gadījumā varētu izdoties KHL. Ozoliņa jaunais līgums jeb vienošanās šīs ambīcijas piezemē vēl vairāk. Vismaz Rīgas kontekstā – noteikti. Citos Krievijas klubos Kārlim būtu varianti, taču mainīt Dalasu pret, piemēram, Kazaņu vai Ufu – tas tomēr bez materiālā gandarījuma nav intriģējoši. Tostarp pati Dinamo tagad ir spiesta brīvajā tirgū meklēt pienācīgu aizstājēju Dārziņam un vēl jau gaisā karājas otra vārtsarga jautājums.

Ja var ticēt tām noskaņām, kas pienāk no Dinamo apcirkņiem jaunā trenera sakarā, tad nākas secināt – meklējumi ir beigušies. Šodien pa Rīgu atkal staigās Peka Rautakalio – viens no pagājušās sezonas Somijas līgas (Pori Assat) labākajiem treneriem, ko Dinamo akcionāri jau reiz vaigā skatījuši, pļāpājuši un vedinājuši uz sadarbību. Ja reiz Peka būs mūspusē, tad nez vai tāpēc, ka pie mums agrāk nokusis sniegs un viņš alkst pavasara. Runa ir tikai par hokeju un, iespējams, vēl pirms Lieldienām mēs sapratīsim – vai viens no visu laiku somu hokeja spēcīgākajiem raksturiem, olas krāsos Dinamo krāsās, vai tomēr - nē... Lai gan Rīgas komandas priekšstāvji jau ir saputrojušies skaitļu virknēs, saucot pretendentu rindas lielumu, kas stāv pie kluba galvenā trenera krēsla, tomēr atzīsim – jēdzīgu variantu šajā tirgū nav nemaz tik daudz. Rautakalio piemērs iedvesmo arī tāpēc, ka viņš ir līdz šim radis strādāt ar maza budžeta komandām, no kurām spiedis ārā maksimālo. Tajā pašā laikā, kā stingras rokas piekritējs, viņš vienam otram Rīgas Dinamo spēlētājam, pēc vaļīgā un visnotaļ demokrātiskā Šuplera, var sagādāt lielas acis un dusmīgus vaigus. Jo Peku, starp citu, savulaik saukuši arī par Rokiju, bet šis personāžs Holivudas filmās nav nodarbojies ar baletu...