Galviņš domā ar galvu

Sāksim ar to, ka Guntis Galviņš aizvadītajā sezonā bija Rīgas Dinamo pirmā piecnieka viens no centrālajiem tēliem. Pirmkārt, jau tāpēc, ka viņš baudīja trenera Rautakalio pārliecinošu uzticību, otrkārt - viņš šo savdabīgo attieksmi izmantoja kā krietns saimnieks. Sezonas laikā Guntis atklāja, ka labprāt kādreiz uzspēlētu arī kādā no Krievijas klubiem, kas būtu atbilde – cik vērts viņš patiesībā ir hokeja tirgū. Kāpēc tas nenotika šoreiz? Viss ļoti vienkārši – Galviņam ir divdesmit seši gadi un viņš pēc KHL reglamenta skaitās tā sauktais ierobežotais brīvais aģents. Tas nozīmē, ka bez Dinamo atļaujas, viņam būtu ārkārtīgi grūti sevi piedāvāt citiem. Rīgas komandai pieder pirmās rokas tiesības. Vēl vairāk, Rīgai pēc tā paša līgas reglamenta bija jāpiedāvā Galviņam tā sauktais kvalifikācijas līgums – viņa pēdējās sezonas alga plus desmit procenti. Ja šāds piedāvājums tiek izteikts, hokejistam šajā vecumā nemaz cita ceļa nav – kā tikai Rīga, tikai Dinamo... Tā tas turpināsies līdz spēlētājs sasniegs 28 gadus. Līdzīgi, kā tagad savās krustcelēs stāv Miķelis – viņam, atšķirībā no minētā aizsarga, nav jāgaida nekādi Dinamo piedāvājumi. Rēdliha jaunākā gadījumā viss ir elementāri kā Matīsa tirgus gaļas paviljonā – kurš pirmais brauc, tas ēd karbonādi... Arī līguma termiņš šajā gadījumā ir abu pušu brīva griba. Savukārt, Galviņam piedāvātie divi gadi nav nekāda iegriba vai, piemēram, menedžera Sējēja stratēģiskais plāns. Tā ir noteikts KHL reglamentā – visiem, kas ir tā sauktajā ierobežoto brīvo aģentu statusā, jādod vismaz divus gadus ilgs līgums. Ar hokejista piekrišanu var arī piedāvāt vairāk par divām sezonām, bet Rīgā tas nekad nav praktizēts.

Galviņš nekaulējās iepriekšējo reizi un arī tagad viņš visu darīja pēc tā paša scenārija. Pa lielam – nav jau kur skriet. Viņš nav pagaidām tāda kalibra zvaigzne, kuru citi krievu klubi atbrauks un izpirks – kā bija gadījumā ar Dārziņu. Atgādināšu, ka AKBars iedeva Dinamo kompensāciju, lai viņi atteiktos no Laura tiesībām. Guntim tādi precinieki nebija un tas ir loģiski saprotams – viņam vēl sava reputācija jāveido. Šis faktiski bija pirmais gads, kad aizsargs sāka demonstrēt nobriedušu hokeju – tāpēc, neviens viņu pagaidām negrābs, lai asinis lītu pa degunu. Tāpat – Guntis Krievijas komandās būtu leģionārs, bet tur ir spēkā kvotas. Jāatgādina, ka Rīgai tādu ierobežojumu nav... Krievi ārzemniekiem paredzētās vietas izmanto ar lielākām ambīcijām. Galviņš tur nekādi šobrīd neierakstās.

Cik viņš dabūja? Teikšu tā – Miķela vecā līguma robežas ir tuvu Galviņa jaunajām juridiskajām attiecībām. Ap 170 tūkstošiem sezonā, ar prēmijām sanāks – visi 200 stabi... Pieklājīgi. Eiropā viņš tādu līgumu nekur nedabūtu. Krievijā viņa vecuma pirmās maiņas aizsargam noteikti maksā vairāk, bet – atkal atgriežamies pie ierobežotā spēlētāja statusa. Šajā ziņā Guntis patiešām domā ar galvu – laiku viņš apsteigt nevar, turklāt, labi zināms, ka viņa gadījumā Dinamo būs dāsnāki nekā tie formālie desmit procenti pie pagājušās algas, kas raksturo kvalifikācijas piedāvājumu. Jo – Sējējam viņš ir vajadzīgs, arī Rautakalio viņš ir vajadzīgs. Tad kāpēc neiedot savas nomināli vadošajam aizsargam ne tikai maizei un sviestam, bet arī kompotam? Pēc diviem gadiem viņš būs brīvs un paņems no tirgus vismaz divas reizes vairāk. Tad viņam Normunda dotos vistu spārniņus nevajadzēs skrubināt... Līdzīgi, kā Cipulis normāli nopelnīja Habarovskā un to pašu var teikt par Masaļski – ja salīdzinām, ko viņiem tajos kaulēšanās gados deva pretī Rīga. Tostarp, krieviem tās bija pieņemamas algas – bez pārmērībām. Protams, Galviņš varēja paprasīt no Rīgas, piemēram, trīs vai četrus garantētus gadus, taču – viņš saprot, ka pēc diviem, viņš diktēs noteikumus, kas ir tikai loģiski. Miķeļa piemērs tam ir atbilde...

Galviņa jaunais līgums ir savdabīgs signāls arī citiem, kam vēl nav līgumi ar Dinamo un, kas nebauda tirgū aklu vai slēptu interesi. Ar Krišu menedžeris dabūs noņemties mazliet vairāk, bet – tā būs tikai iesildīšanās pirms Karsums uznāks uz skatuves. Abiem viens aģents un Pols Teofanuss nav tas, kas nesaprot, ko komandai nozīmē Mārtiņš un, cik Dinamo var atļauties. Vēl vairāk situācijā, ja līgumus ar Krievijas klubiem parakstīs Miķelis un Sprukts, kas, visticamāk, arī notiks. Loģiski, ka Karsums pagaidīs savu maiņas partneru tālākos ceļus un tad sāks akcentēt savu cenu. Jāatgādina, ka uzbrucējam ir tieši tāds pats statuss kā aizsargam Galviņam, tāpēc publiskajā telpā izskanējušās ziņas par Znaroka vai kāda cita interesi par Karsuma pakalpojumiem, uzskatīsim par aģentu orģijām un – neko citu. Tāpat kā gadījumā ar Holtu, par kuru interesi vēl neesot izrādījuši tikai vietējie Monarhi... Bet, Kristofers tāpat kā Marsels Hosa var šobrīd paspēlēt šo spēli, jo Rīga taču ir skaļi pateikusi, ka tā esot kluba prioritāte – vienoties ar abiem. Ja jums vajag, tad – mums arī vajag... Un runa nav par spēles laiku – naudu, naudu vajadzēs dot.