Kad nodzīts zirgs ierauga šauteni...

Ielūgumi uz bērēm vēl pirms nāves

37 gadus vecais Turīnas „Juventus” kapteinis Alesandro Del Pjēro jau 19. gadu savu talantu un meistarību atdod šai komandai. Jau kopš 90. gadu beigām viņš ir kluba kapteinis, labojis neskaitāmus rekordus, palicis klubam uzticīgs vismelnākajos brīžos. Šosezon spēlējis epizodiski, turklāt kluba vadība jau oktobrī paspēja skaisti izrunāties, pasakot, ka līgumu, kurš beidzas šā gada jūnijā, nepagarinās. Jums tas likās skarbi? Vēl skarbāka bija piebilde, ka arī šis līgums viņam piedāvāts aiz cieņas/žēluma. Nekrologs vēl pirms nāves, piekritīsiet.

Del Pjēro, saukts arī par „Itālijas zelta puisēnu”, ir no to cilvēku kategorijas, kuras atlaist nevar, jāgaida, kamēr paši aizies. Tādi ir gandrīz katrā dzīves jomā, taču ir dažādi gadījumi, daži – ļoti neracionāli darba devējiem. Piemēram, pedagogi, kas nemāk apieties ar datoru, bet darbam ir veltījuši 50 gadus – neatlaidīsi taču. Del Pjēro nekad komandā nav turēts mākslīgi, godīgi nopelnot vai reizēm arī nenopelnot vietu laukumā. Tomēr viņa šīs sezonas antoloģija vedina uz pārdomām. Ir trīs epizodes, kuras, pāršķirstot pierakstus, šo rindu autoram gribētos atzīmēt.

Pirmā epizode:

11. septembris, Itālijas A sērijas 2. kārta jeb sezonas pirmā spēle (streiks). „Juventus” ar pompu atklāj jauno stadionu, kapteinis ved savu komandu laukumā. Izcils stadions, izcila spēle, neslikts Del Pjēro, kura sapratne ar kluba jaunieguvumu Pirlo ir apbrīnojama. Del Pjēro noorganizē otros vārtus, atdodot filigrānu piespēli. Aptuveni pussekundi pēc šīs epizodes Antonio Konte, „Juventus” galvenais treneris, piesaka maiņu, nomainot Del Pjēro. Tobrīd to varēja traktēt: „Netrako, pietaupies – tu savu šodien esi paveicis”. Taču vēlākie notikumi liek secināt, ka īstais zemteksts bija: „Paldies, mēs jums vēl piezvanīsim.” Tā nu viņš apsēdās...

Otrā epizode:

21. septembris, 4. kārtas spēle pret „Bologna”. Pretinieks nav sevišķi spēcīgs, „Juventus” ir favorīti. Del Pjēro otro reizi sezonā dodas pamatsastāvā, kur veido uzbrucēju duetu ar tobrīd sevi vēl tikai meklējošo Vučiniču. Vučiničs gūst gan vārtus, gan izpelnās noraidījumu, bet cieš no tā Del Pjēro, tiekot momentāni nomainīts. 45 minūtes viņš sabija laukumā – tik ilgi vienas spēles ietvaros viņš vairs nav spēlējis. Tieši Vučiničs ir netieši vainojams pie tā, kāpēc šosezon Del Pjēro spēles laiks ir strauji sarucis, jo Vučiničs vēlāk iespēlējās, demonstrējot izcilu sapratni gan ar uzbrukuma līderi Alesandro Matri, gan ar Simoni Pepi, veidojot rezultatīvu trio. Del Pjēro var tikai aplaudēt uz soliņa...Starp citu, spēli no spēles viņa „prieks” par gūtiem vārtiem kļūst arvien remdenāks.

Trešā epizode:

4. decembris, 14. kārtas spēle pret „Cesana”. Iepriekšējās 10 kārtās spēlējis vien pāris minūtes katrā spēlē, iespēja rodas pret pastarīti „Cesana”. Pirmajā puslaikā neizteiksmīgi spēlē uzbrucēji, tāpēc jau otrā puslaika sākumā Del Pjēro dodas laukumā, lai sakārtotu neadekvāto haosu šosezon allaž tik asajā uzbrukuma līnijā. Milzīgā vēlme sevi pierādīt nenāca par labu. Iesaistoties gaisa divcīņā, kurā uzvarēt nebija ne mazāko izredžu, Del Pjēro gūst savainojumu, kura rezultātā ir spiests atstāt laukumu pēc spēlētām 8 minūtēm...Savainojums nebija nopietns, jo jau pēc nedēļas viņš bija atpakaļ pieteikumā, taču tā jau mazais spēles laiks saruka līdz nepieklājīgi zemai atzīmei.

Tātad – trīs iespējas tika dotas, no kurām pēdējās izniekošana, šķiet, saniknoja Antonio Konti. Pats Konte visu laiku saskaras ar spiedienu, ko uz viņu izdara līdzjutēji attiecībā uz Del Pjēro spēles laiku, taču viņš turas kā klints. Iespējams, ka viņš savam senajam cīņu biedram ir spējis mierīgi pasniegt jauno kārtību. Godīgi sakot, Konte rīkojas loģiski un pragmatiski, jo no laba labu nemeklē, bet „Juventus” spēle uzbrukumā ir nostādīta ļoti solīdi, bet nereti individuālais Del Pjēro tur vietu atrast sev nevar un, šķiet, ka ne šosezon, ne savā atlikušajā karjerā vairs nevarēs. „Juventus” savādie janvāra darījumi viņu neķēra, bet Borjello ierašanās lika skaidri noprast, ka no skapīša pamazām var jau lipināt nost uzlīmes.

Leģenda, kuru ignorē

Vēl bēdīgāk iet Filipo Inzagi, ilggadējam Del Pjēro partnerim Turīnā un arī Itālijas izlasē. Inzagi visiem tomēr vairāk asociējas ar sniegumu „Milan” rindās. Līdzīgi kā ar Del Pjēro – visus rekordus un panākumus uzskaitīt nav vērts. Šosezon laukumā devies vien piecās A sērijas spēlēs, kā arī vienā kausa spēlē. Protams, ka ne pamatsastāvā ir bijuši šie izgājieni. Tomēr arī 38 gados viņš it nemaz nav mainījies, uzbrukumā spēlējot aktīvi, enerģiski un...aizmugurē. Ne velti savulaik Sers Alekss Fērgusons par Inzagi teica: „Viņš piedzima aizmugures stāvoklī.”

Ja Del Pjēro limitēto spēles laiku vēl var uztvert kā loģisku, tad Inzagi noteikti ir pelnījis mazliet lielāku uzticību, jo vēsture uzskatāmi ir parādījusi – pērc kādus uzbrucējus gribi, tāpat būs jāatgriežas pie Pippo, jo viņa spēles maniere augļus dod – neatkarīgi no vecuma. Karjeras laikā ir bijis daudz traumu, taču šosezon traumas nav pie vainas, problēma ir uzticības trūkumā no trenera Allegri puses. Priekšā ir tādi uzbrucēji kā Ibrahimovičs, Robinjo, Pato, Maksi Lopezs. Prātā nāk daži iemesli, kāpēc Inzagi šosezon ir nolikts kaktā:

1) Dzimis 1973. gadā.

2) Inzagi „Milan” sastāvā efektīvs ir bijis tikai divos gadījumos – kopā ar Ševčenko vai kā vienīgais smailes uzbrucējs, Kakā spēlējot zem viņa. Kā redzams, šo futbolistu komandā vairs nav, tāpat kā lielākās daļas ieroču pienesēju.

3) Šis „Milan” modelis, kuru man labpatiktos dēvēt par „Komandu bez sejas”, spiež uz individuālo meistarību, nevis punktuālu komandas darbu. Kā zināms, Inzagi nekad nav bijis apveltīts ar izcilu vai pat labu tehniku – nekad nav bijis vajadzības pēc tā.

4) Ego. Komandā ir daudz spēcīgu un kašķīgu personību, tāpēc Inzagi, kurš nekad nav bijis malā stāvētājs, labāk jānosēdina pēc iespējas tālāk, lai nesaasinātu situāciju ģērbtuvē, kurā tā jau ir tādi mutes bajāri kā Zēdorfs (visskaļākais), Ibrahimovičs, Van Bommels, Robinjo. Kā savulaik vienā intervijā izteicās Nesta, tad kādreiz, brīdī, kad ģērbtuvē ienāca Maldīnī, aprāvās visa zirgošanās, ķiķināšana un diskutēšana – tik spēcīga bija viņa autoritāte. Diemžēl Ambrozīnī tādas nav, tāpēc citi steidz piemērīt krēslu.

To, ka viņa laiks Milānā ir pagājis, skaidri lika noprast pieteikums Čempionu līgai, kurā vieta atradās pavisam jauniem spēlētājiem, kas komandas rindās vēl nekad nav spēlējuši, bet neatradās Inzagi. Nepārprotams mājiens. Līdzīgi kā ar Del Pjēro, arī Pippo gadījumā tribīnes pieprasa savu elku. Inzagi vienmēr ir bijis publikas mīlulis.

Janvārī par viņu interesi izrādīja citi A sērijas klubi, taču viņš lika skaidri noprast, ka karjeru beigs šeit un beigs ar cieņu, ko viņš ir pelnījis, izdarot smalku spiedienu uz Allegri. Pagaidām – bez reakcijas. Starp citu, komunikācijā ar medijiem viņam nekad nav trūcis drosmes izteikt skaļus un sevis cildinošus teikumus. 2009. gadā viņš jauno līgumu sev centās izsist ar vārdiem: „Es esmu leģenda!” Izdevās, jo tosezon leģenda bija neapturams. Iespējams, ka pēc jaunā līguma, gadījumā, ja vēl gribēs spēlēt, ies ar lozungu: „Ļaujiet man atvadīties ar cieņu!” Nostrādās? Nez vai.

Šķiet, ka mēs šobrīd esam aculiecinieki vēsturiskai sezonai, kad savas pēdējās izrādes spēlē divi Itālijas superspēlētāji. Citi klubi? Nez vai, pat neskatoties uz A sērijā vispārpieņemto Krievijas sabiedriskā transporta lietošanas principu, proti, kad paliek par vecu Maskavai vai Sanktpēterburgai, sūtam uz pārējām pilsētām. Lai arī šie divi futbolisti pat ar pušplēstu vārdu nekad nav kritizēti, viņiem nekad nav draudējusi atlaišana, šosezon viņi ir saņēmuši nepārprotamus mājienus. Nav jāklausās citātos, ir jāvērtē darbības. Gluži kā viesībās, kad noguruši namatēvi, vācot nost vēl neizēstos šķīvjus, saka: „Jūs jau prom? Varējāt taču vēl uzkavēties!”