Kompleksainie un medaļa

Man ar kolēģi Ēriku Strausu bieži vien ir diskusija par tēmu „palika” vai „sasniedza”. Šķiet, Dukuru gadījumā nav vispār pamata kaisīt pelnus uz galvas par „tikai sudraba medaļa”, jo ieskatoties kopējā Vankūveras olimpiādes godalgu tabulā, saproti – Latvijai šajās spēlēs ir izcili rezultāti. Skaidrs, ka vienmēr var vēlēties labākus laikus, taču, ko mēs patiesībā gaidījām no abiem brāļiem skeletonistiem? Pasaules kausa šīs sezonas līderis Martins brauca uz Kanādu apliecināt, ka sasniegtais nav nejaušība. Pierādīja! Viņa brālis Tomass ar tik pat lielu mērķtiecību bija gatavs piedalīties cīņā par olimpisko sešinieku. Dabūja! Varēja pēc finiša redzēt tēva Daiņa vaigā tādu kā nelielu vilšanos, bet šis vaibsts lai paliek pie viņa. Martins arī pēc finiša mazliet mēģināja apjaust vienreizējā mirkļa tuvumu un tā izslīdēšanu no rokām, pārdzīvoja, protams. Bet arī tas, lai paliek viņu iekšējā lieta! Mēs zinājām, ka skeletonā Latvijai šajās spēlēs ir vislabākās izredzes un tas arī tika pierādīts. Vēl vairāk – neoficiāli varam uzskatīt, ka Latvija šajā disciplīnā nosaka toni pasaulē, neskatoties uz mājinieku kanādiešu ārprātīgo vēlmi savā trasē izdarīt visu, lai paņemtu pjedestāla augstāko pakāpienu. Jā, viņi paņēma, bet – ar kādām grūtībām tas viņiem izdevās.

Viss kas noticis ap skeletonu kopš Tomasa olimpiskās debijas pirms astoņiem gadiem Soltleiksitijā, liek runāt ne tik daudz kā par apstākļu sakritību (vienam tēvam bija divi dēli bla,bla,bla), bet gan par kompetenci. Vecais Dukurs, kam faktiski Siguldas trase ir pirmās mājas kopš viņa bobslejista gadiem, bet tagad jau labu laiku – kā šīs trases direktoram – izdarīja visu, lai Vankūveras programmā ar mums rēķinātos kā ar nopietnu spēku. Tur nav nekādu Pelnrušķīšu stāstu – viss tika darīts ar apdomu, pamatīgi un kvalitatīvi. Pat ārzemju speciālistu piesaistīšana drīzāk liecināja nevis par latviešu nespēku, bet gan par spēju novērtēt visas iespējas, kas jāpaņem, lai sistos par medaļām. Dainis Dukurs taču pats varēja papurināt savu iesirmo galvu un iestāties pozā, ka labāka par viņu, uz šīs zemeslodes nav. Dažos gadījumos jau nav ar’, jo, kas attiecas uz kamanu būvi, slieču metāla pārzināšanu un trases konfigurācijas iztaustīšanu – viņš patiešām varētu vēl pameklēt sev apkārt sarunu biedrus. Bet Dukurs nolēma, ka katram savs darbs darāms un izveidoja nevis ģimenes uzņēmumu, kā daždien presei patīk piemeklēt salīdzinājumus, bet gan komandu.

Labi, ka kopā ar šo iniciatīvu neuzpeldēja vecais labais latviešu tikums – skaudība. Mazums ko no malas varētu nodomāt atbildīgi ļaudis, vērojot, kā Dainis, „izmantojot savu dienesta stāvokli”, krīt iekšā skeletona atvarā ar katru dienu arvien vairāk. Viņš to jums nekad nestāstīs, bet vajadzētu iztēloties, kā Dukuram pirmsolimpiskā gada vasarā tomēr izdevās uz vispārējā taupības režīma fona, par valsts naudu tomēr realizēt starta estakādes būvniecību, kas atbilda pasaules prasībām. No tā brīža mēs jau varējām sākt runāt par augstu sasniegumu sporta fabriku, jo tam bija visi priekšnoteikumi. Pavej’ – kādi starta laiki bija abiem brāļiem Dukuriem Vankūverā! Tur daudziem montgomerijiem žoklis atkārās, bet tam pamatā bija darbs un vēlme izdarīt darbu kārtīgi. Jā, šī medaļa nenokrita no gaisa, tai patiešām ir arī laba cena, jo olimpiskā cikla ietvaros valsts prata atrast šai komandai nepieciešamo finansējumu, taču - ar naudu vien olimpisko cēlmetālu nenopirksi. Dukuros bija vērts investēt, jo viņi saprata – kā.
P.S. Pēc stundas klausījos to pašu radio un tās pašas ziņas, taču nu jau mēs bijām iemācījušies priecāties. Par godu Dukuriem ir ne tikai Siguldā jāizkar valsts karogi, bet, jau jāsāk domāt, kuru ielu mēs varētu nosaukt šīs ģimenes vārdā. Jo Dukuru ielai ir labs segums...