Bertāns: "Spēlētājiem šosezon vēl nav maksāts..."

Pirms desmit gadiem "Olimpiju" no bankrota izglāba Slovēnijas valdība - parādu apjoms jau bija sasniedzis pāris miljonus dolāru. Nepilnu gadu vēlāk pamatīgas investīcijas krīzes brīdī klubā iegāza ilggadējā sponsore alusdarītava "Pivovarna Union". Un tā pa celmiem - gandrīz katru gadu. Arī pagājušajā rudenī Ļubļanas klubs finansiāli bija uz kraujas malas, taču kā Ziemassvētku brīnums nāca lieliskais sniegums Eirolīgā - "Olimpija" braši cīnījās pa Top-16, un sponsori sastājās rindā, lai ieskaitītu kādu artavu no sevis. Šogad Eirolīgā uzvaru nav un... "Klubam vairs nav naudas," jau nojausto apliecina Dāvis. "Spēlētājiem šosezon nav maksāts faktiski vispār, un pirms kādām trim nedēļām tas vadzis lūza - viens no spēlētājiem pateica, ka viņam pietiek un viņš iet prom. Tālākais jau kā ķēdes reakcija - otrais, trešais, ceturtais..."

No sastāva, kas "Olimpijas" krāsas pārstāvēja vēl pirms mēneša, šobrīd ierindā palikuši tikai septiņi, turklāt divus uz ilgāku laiku no ierindas izsita savainojumi (Muričs vakar jau atgriezās ierindā, Jagodņiks - nespēlēs vēl ilgi). Joprojām nesagaidījuši pat savu sezonas pirmo mēnešalgu, pieredzējušākie spēlētāji sāka boiktēt rīta treniņus, taču tas nepalīdzēja - naudas nav joprojām. Aizgāja amerikāņi Grīns un Vudsaids, tad arī Varda, Markota un beigās - arī bosnietis Čapins. Pārējie turpina dzīvot uz solījumiem. "Kaut kādu naudu sola uz janvāri, taču pārāk paļauties uz to droši vien nevajadzētu..." racionāli spriež Bertāns, kurš tāpat kā vairums šosezon vēl nav saņēmis veselu mēnešalgu - vien neregulāras iemaksas, lai vismaz pusdienām sanāk.

Skaidrs, ka patīkami tas nav. Jautājums - vai tik nepatīkami, lai sekotu pieredzējušāko vīru piemēram un meklētu citas iespējas? "Vienubrīd, kad pārējie sāka pamest komandu, man bija doma, ka varbūt jāmeklē kādi citi varianti, taču vēlāk ar vēsu galvu visu pārdomāju un sapratu, ka 30 minūtes Eirolīgā un Adrijas līgā - citur man tādu iespēju noteikti nebūs. Pateicu aģentam, lai dara savu darbu, taču šobrīd nejauc man galvu ar kādiem variantiem. Gribu domāt tikai par basketbolu un, kamēr mums ir labas spēles ar šādiem pretiniekiem, kurās varu spēlēt 30 minūtes - maksimāli izmantot šo iespēju. Arī treniņi joprojām ir ļoti labi, tiesa - tagad vairāk uzmanība tiek pievērsta individuālām, nevis komandas lietām. Tāpat skaidrs, ka ar to sastāvu, kāds mums ir šobrīd, grūti ar kādu konkurēt. Taču treniņi vērtīgi, tāpēc arī izdomāju vismaz vēl kādu laiku palikt un tad skatīties, kā situācija attīstās tālāk," atzīst spēlētājs, tādējādi neizslēdzot - diena, kad jāpieņem cits lēmums, tomēr var pienākt. "Teiksim, ja arī treneris izdomā aiziet un te patiešām viss pajūk tā, ka vairs nebūs iespēja normāli trenēties un spēlēt - tad gan nepalikšu."

Bertāns gan paļaujas, ka viss tomēr nokārtosies - tāpat kā līdz šim. "Ir pārliecība, ka agrāk vai vēlāk kāda nauda tomēr parādīsies - "Olimpija" Slovēnijā ir politisks klubs, vēsturisks, un pavisam bankrotēt tam neviens šeit neļaus. Nesen šeit bija vēlēšanas un tika ievēlēts arī mūsu kluba prezidents - tas pozitīvi..." spēlētāja stāstītais liek saprast, ka virtuve jau visur vienāda - kas pie varas, tas var sakārtot visas štelles. Bet pagaidām svarīgākais ir iespēja spēlēt - jo īpaši spēlētājam vecumā, kādā ir Dāvis. Viņš gan neslēpj - pagaidām ir grūti pārorientēties no plānotajām 10-15 minūtēm uz 25-30, kas laukumā uzreiz prasa citu ieguldījumu. "Jāatgriežas ritmā, kādā esmu spēlējis visu līdzšinējo dzīvi, taču jāatzīst, ka pagaidām ir problēmas ar pārliecību - tomēr pagājis kāds laiks, kopš pēdējoreiz biju šādā režīmā. Cenšos par to nedomāt, spēlēt un mest savus metienus. Lielākā daļa pagaidām vēl neiekrīt, taču gan jau ar laiku atgūšu tās sajūtas un pavisam drīz visam atkal jābūt kārtībā."

Skatoties "Olimpijas" spēles Eirolīgā gan nevarēja nepamanīt - metienu Bertānam varētu būt arī vairāk, ja vien laicīgi brīvajās pozīcijās tiktu saņemta bumba. Taču komandas biedri ar piespēlēm latvietim uzkrītoši žņaudzas. "Šobrīd jau varētu teikt, ka viss kārtībā, taču pirms tam - jā, bija šādas situācijas. Stāvēju savā punktā, nekas cits nebija jādara, un bieži vien patiešām arī paliku brīvs, taču piespēli nesagaidīju. Ja uzvarējām, viss kārtībā - biju priecīgs kopā ar pārējiem, taču, ja zaudējām spēli - bieži vien bija tā, ka negribēju ne ar vienu runāt. Braucu mājās, sēdēju viens pats un dusmojos...," pasmejas Dāvis. "Tagad šī problēma atkrīt pati no sevis. Mana loma komandā jau ir diezgan svarīga - tikai jāsāk to izmantot." Arī bez algas? "Jaunajam spēlētājam šī jebkurā gadījumā ir laba vieta, kur pilnveidoties, bet nauda - to varēšu nopelnīt pēc tam. Nav jēga 19 vai 20 gados saņemt lielo naudu, lai pēc 3-4 gadiem varbūt vairs nebūtu nevienam vajadzīgs..."