Fričiem uzvara atkal vajadzīga vairāk. Šoreiz cieš Dukurs

Vakar Altenbergas trasē šīs sezonas piektajā Pasaules kausa posmā skeletonā ar pirmo starta numuru pirmajā no diviem braucieniem startēja mūsu Martins Dukurs. Kur vairs labāku iespēju kā pa neizdangātu trasi aizmukt no konkurentiem neaizsniedzamā attālumā? Tā ir aksioma, ka skeletonā, bobslejā un kamaniņu sportā sākumā braucošie trasi izbrauc ātrāk. Ne velti pašlaik šajos sporta veidos tiek piesaukta pirmās starta grupas nodrošināšana līdz olimpiskajām spēlēm Vankūverā. Tomēr izrādās, ne vienmēr braukšana pirmajā pozīcijā dod priekšrocības! Īpaši, ja laika apstākļi piedāvā nokrišņus un… sacensības notiek Vācijā.

Televīzijas pārraidē neviens komentētājs nebija spējīgs saskatīt Martina pirmajā braucienā tik ievērojamas kļūdas, lai viņš ar tām pašām slidām (tiesa, tās gluži tik lieliem mīnusiem kā pašlaik nav domātas, un tomēr) un skeletonu, ar kuru iepriekšējos četros kausa posmos "uzbrauca" uz goda pjedestāla, bezcerīgi zaudētu brauciena uzvarētājam un ierindojoties 15. vietā. Un, ja tā bija tehnikas vaina, kāpēc Martins otrajā braucienā uzrādīja 2. labāko laiku?

Tehniskajos sporta veidos nav sīkumu. Tāpat kā ar pārtrūkušu slidzābaka šņori nebūsi golu metējs hokejā, ar "nelielu palīdzību" nebūsi uzvarētājs skeletonā. Zināms jau, ka vāciešiem ir niķis sporta sacensībās darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai uzvarētu savējie. Turklāt, ja sacensības notiek savās mājās… Ikviens zina, ar ko atšķiras Latvijas himna no Vācijas. Ja mūsējā ir par to, lai Dievs dod mums savu svētību (vēl nav devis!) un ļauj mums mūsu pašu zemē laimē (kuras lielajam vairumam nav joprojām) diet, vāciešu himna ar "Deutschland, Deutschland ueber alles" (Vācija pāri visam) ataino arī viņu domas par nācijas vietu uz pasaules (vai vismaz Eiropā). Protams, jāņem vērā tas, ka tad, kad Baumaņu Kārļa spalva rakstīja mūsu himnas vārdus un zīmēja notis, ne tikai viņam, bet arī citiem toreizējās baltvācu pārvaldītās Latvijas gaišākajiem prātiem Latvijas neatkarība nebija ietverta pat stratēģiskajos piecdesmit gadu plānos. Kā XIII gadsimtā kultūra Latvijā tika importēta, tā bauru tautai latviešiem mūžīgi bija jābūt pateicīgiem par to viņas atnesējiem – vāciešiem, bet tas jau atkal ir cits stāsts.

Pirms sacensībām pa trasi nobrauc kāds iesildītājs braucējs, lai novērstu mātes dabas kaprīžu sekas – sarmu, sniegu un citas sportistu uzrādāmajiem rezultātiem nelabvēlīgas parādības. Arī vakar tāds trasi, protams, izbrauca, tomēr vai, nu, vācieši mācāmi, kā jāizmanto savas trases priekšrocības. Pauze starp trases "iesildītāju" un pirmo braucēju var būt minūte, bet var būt arī piecas – kā vajag. Laika apstākļos, kad, izgājis no jurtas, čukča pat blakus piesietos suņus nevar saskatīt, "iesildītājs" trasē devās ātrāk, kā tas būtu nepieciešams pirmajam startētājam. Ja pirmais starta numurs būtu kādam no mājiniekiem – Rommelam, Štīlikem vai Halilovičam, varam būt pārliecināti, ka pa trasi būtu nolaisti pat vairāki skeletonisti. Vienalga – ar kamanām vai bez tām. Tamlīdzīga kārtība (plus, protams, Vācijas sportistu augstā braukšanas klase, izcilā tehnika, vācu sponsoru un tehnisko darbinieku starptautiskajās federācijās ietekme bobslejā, skeletonā un kamaniņu sportā) ne velti sekmē to, ka vāciešus šajos sporta veidos citas nācijas labāk redz ejam, kā nākam.

Tieši tāpat iespējams manipulēt ar sportistu rezultātiem arī sacensību laikā, kārtīgi nopucējot trasi vai vismaz starta gabalu pirms savējo startiem, bet sacensību sākumā ir vēl viena iespēja palēnināt konkurenta startu. Kā zināms, startā tiek izveidotas divas gropes, kuras ir pietiekami dziļas, lai iestumjot braucamo, skeletons vai bobs no tām neizlēktu un sportists uzreiz neieskrietu vai neiebrauktu bortā. Šīm gropēm jābūt noteikta platuma, bet var taču trases strādniekam misēties un gropes sanākt nedaudz šaurākas! Tad pirmajam braucējam skeletons ir nevis jāiestumj, bet jāizstumj cauri gropei, to paplašinot.

Protams, iespējams arī, ka viss iepriekš rakstītais vienkārši ir sakritība un sazvērestības teorijām te nav vietas. Tomēr, zinot vācu pedantismu, kā arī to, ka, ja vācietis kaut ko var izdarīt savējo labā, kāpēc lai viņš to nedarītu (ar tādu pašu pedantismu un pārliecību), neticu, ka tā bija sagadīšanās un dabas untumi vai aizķeršanās sacensību organizēšanā.

Vaicājis Siguldas trases bosam un abu Latvijas skeletonistu tēvam Dainim Dukuram, vai mums arī tā nevajadzētu rīkoties pret citu valstu sportistiem kamaniņu sacensībās Siguldā, viņš atteica, ka viņam uz ko tādu roka neceļoties. Fričiem ceļas, un varbūt celsies arī kanādiešiem olimpiskajā Vistleras trasē. Pat ja kanādieši būs godīgi, laika kaprīzes pašas var izspēlēt ļaunu joku ar pirmo startējošo, bet skeletonā tas atšķirībā no bobsleja vai kamaniņu sporta būs Pasaules kausa līderis kopvērtējumā. Un tas šobrīd nav neviens cits kā Martins Dukurs, par vairāk kā 30 punktiem apsteidzot vācieti Franku Rommelu…

Tāpēc Dukuru klana rīcībā ir netradicionāls ierocis – izvairīšanās no Pasaules kausa līdera goda! Tādā veidā nelabvēlīgos laika apstākļos izdotos izvairīties no starta pirmajam ("augstsirdīgi dāvājot" šo godu kādam no vācu sportistiem), bet labos laika apstākļos nav lielas nozīmes, vai startēt pirmajam vai ceturtajam. Vai mūsu komanda šo "ieroci" izmantos, redzēsim nākamgad.

Pēc jaunā gada vairāki Pasaules kausa posmi norisināsies Vācijā. Un ir sajūta, ka nekas nemainīsies no tā, vai Dievs latviešu sportistus svētīs vai nesvētīs, jo kā saka paši vācieši, "Ordnung muss sein" (kārtībai jābūt), un dažām cūkām vienmēr jābūt vienlīdzīgākām par pārējiem.