Vāji slēpts pazemojums...

Kas Rīgas „Dinamo” komandai ir galvenais? Savickis droši vien pieies pie spoguļa, Ulmanis pieies pie Savicka, Kalvītis pieies pie kases lodziņa... Kur pieies Opuļskis, nav pat svarīgi. Tomēr galvenais hokeja komandā nav nedz priekšnieks, nedz viņa bikšu turētājs (-i) – pirmais vienmēr bija, ir un būs spēlētājs. Tā tam vajadzētu būt. Jo tieši spēlētājs simbolizē kluba tēlu, lomu, darbus – jā, dažreiz arī neveiksmes. Spēlētājs ir galvenais komandā, jo bez viņa komanda nav. Ko redzam „Dinamo” servētajā ēdienkartē šajā sakarā? Viņiem ir spēlētāji – labi puikas. Tikai viņi šajā komandā nekad nav bijuši galvenie. Viņu loma ir būt par dekorāciju vienam uzpūtīgam pāvam ar svītu... Kad uzzināju par Rodrigo Laviņa un Ģirta Ankipāna aizsūtīšanu uz tā saukto fārmklubu Liepājā, pirmā doma kā visiem – nu, acīmredzot viņi neizturēja konkurenci par vietu sastāvā. Otrā doma – ko tas vispār nozīmē? Runa ir par spēlētājiem, kam komanda šogad iedeva līgumus – tātad, viņus gribēja. Cita lieta, ka treneris neredz šobrīd abiem vietu sastāvā, bet galveno nevar nolikt malā – viņus gribēja komanda, klubs... Viņi nav vakardienas juniori, tāpat viņi nav aizvakar sākuši spēlēt hokeju. Šī viņiem nav pirmā sezona kopā ar „Dinamo”. Ja te kāds atzīmē kaut kādu mistisku piekto dinamiešu gadu, tad četros iepriekšējos Laviņš ar Ankipānu bija ar šiem krekliem. Man neinteresē, kāpēc kādam vajadzēja parakstīt abus veterānus, kurā brīdī abiem tika iedoti līgumi un tamlīdzīgi – tas, ka šī aktivitāte nebija saskaņota ar treneru plāniem un redzējumu, tāpat ir skaidrs. Jo tikai cilvēks no alas var domāt, ka Laviņš 2012. gada pavasarī spers nākamo kvalitatīvo lēcienu savas meistarības pilnbriedā, bet Ankipāns tā paša gada vasarā sevi uztrenēs par ātrāko skrējēju komandā. Mēs nerunājam par šo vīru meistarību un karjeras punktu, kas ir tuvāk rietumu horizontam, nekā vēlam launagam... Mēs runājam par to, ka ņemot abus komandā, bija zināms par viņiem pilnīgi viss – arī tas, ka visticamāk viņi komandā varētu arī netikt vai palikt uz slidenas robežas. Tad kāda velna pēc, brīdī, kad patiešām izrādās sliktākais no scenārijiem, klubs nolemj abus nosūtīt uz Liepāju – uz rezerves komandu? Atgādināšu, ka nav runa par podziņiem vai upīšiem – tie ir hokejisti, kas šai komandai ir devuši daudz, atdevuši daudz un ir pelnījuši šajā karjeras posmā cieņu, vai vismaz – attieksmi. Jā, starp citu, arī tā būtu laba attieksme, ja pavasarī, novērtējot abu devumu un saprotot, ka viņu laiks profesionālajā hokejā ir pabeigts, klubs viņiem piedāvātu tālāku sadarbību – organizācijā vai tai pietuvinātās struktūrās, hokeja saimniecībā. Un nevis līgumu, kas jāatstrādā hokeja laukumā... Kurš tur kuru pielauza vai apmānīja, pierunāja vai pārliecināja – šajā gadījumā ir maznozīmīgi. Liela nozīme ir šī brīža pēcgaršai, kas izskatās pēc pazemojama. Ja KHL reglaments neļauj savādāk rīkoties, tad tā paša goda un cieņas dēļ varēja izvēlēties citu atvadu vai reveransa formu – kaut vai piedāvāt abiem jebkura veida darbu ar pievienoto hokeja vērtību, kas būtu daļa no „Dinamo” labas gribas un reputācijas žesta. Tas liecinātu par komandas vēlmi un izpratni būt kopā ar savējiem – gan priekos, gan bēdās, gan spēlēs, gan pēc tam – kad tas viss beidzies. Treneru kolektīvs šīs lietas būvē no sava skatu punkta, no sportiskā, bet klubam ir jāsaprot - kā viņi izskatās no ielas puses... Ko mēs redzam tagad? Vāji slēptu ņirgāšanos. Ja tā nebija domāts – tad tā ir sanācis... Ankipānam un Laviņam pagaidām nav vietas šajā „Dinamo” sastāvā, bet atzīsim – vismazāk viņi ir pelnījuši arī nosūtīšanu uz rezerves komandu.
Nezinu, vai klubam ir nākotne, bet - kaut kāda vēsture ir gan...