Vefiņš - mazo puiku lielā mīlestība

Vefiņu iemīlēju, kad tas vēl nebija dzimis.
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados bija sporta biedrība “Spartaks”, Rīgā pastāvēja tās basketbola komanda. Treneris Alfrēds Krauklis izrādījās mana tēva labs draugs, bieži viesojās mūsu mājās. Kamēr abi seniori dalījās domās un atmiņās par basketbolu, es citā stūrī izlikos čakli pildām skolas uzdevumus. Patiesībā spicēju ausis, nelaižot garām ne vārda no interesantās sarunas. Gluži dabīgi iznāca, ka esmu liels “Spartaka” līdzjutējs (nekad neesmu bijis un nebūšu fans, jo fanātisms jebkurā izpausmē man riebj).
Atceros “Spartaka” PSRS spartakiādi, kas notika Rīgā 1955. gadā, un kurā basketbolā pirmo vietu Mežaparka saulainajos laukumos izcīnīja latvieši. Karnītis, Ostrouhs, Kaugurs, Liepkalns, Temers bija pamatsastāvā un sajūsmināja mani līdz prieka asarām.
Protama lieta, ka Vefs, kā “Spartaka” dēls, nu jau vairāk nekā pusgadsimtu ir arī manējais. Liktenis izrīkojies tā, ka VEF basketbola komanda tiek ne tikai cienīta – tai bijusi izšķirīga nozīme dažās manas dzīves krustcelēs.
1970. gadā iegadījās lieka nauda, un to notērēju braucienam uz VEF pārejas spēlēm dēļ augstākās līgas Vorošilovgradā. Pārbraucis uzdrošinājos uzrakstīt apcerējumu “Melnie sāk un uzvar” (pēc vefiešu formas tērpu krāsas), kuru turpinājumos nodrukāja “Sports”. Tā iesākos kā sporta žurnālists – iepriekš desmit gadus biju publicējies kā karikatūrists.

Reportāžā mani ievilka Zigis Mežavilks, kuram togad vienā vakarā bija slinkums “Daugavas” sporta namā skaļi klabināt savu “Kolibri” rakstāmmašīnu (tālaika eksotika!). Viņš uzbilda mani: lai uzrakstot par šito maču ar Tbilisi GPI. Sabijos gan, tomēr neizrādīju. Uzrakstīju ar. Nodrukāja. Turpmāk viss notika līdz šai dienai.
Mans pirmais žurnālista komandējums – uz vīna slacītajām Aizkaukāza republikām – protams bija saistīts ar VEF spēlēm pirmajā līgā. Mācījos saprast, ka arī varoņu dienišķā maize nepavisam nav bez garozas.
Mani vislielākie pārdzīvojumi, protams, attiecas tāpat uz Vefiņu. Kad komanda 1977. gada pavasarī kā spārnos lauzās uz augstāko līgu, Rīgā notika noslēguma tūre. Iepriekš izbraucu Vidusāziju, kur gavilēju kopā ar komandu. Bet “Daugavas” sporta namā, izšķirīgajā cīņā ar Kijevas ASK, aizmirsu savus žurnālista pienākumus. Nometu pildspalvu, lai lēktu kājās un diriģētu līdzjutējus kopīgā brēcienā: “Sa-rauj, sā-arauj!!!” Reportāža par maču “Padomju Jaunatnē” sanāca saraustīta un nepilnīga, toties VEF bija augstākajā līgā.

Manu lielāko grūtību brīdī – kad 1980. gadā “par padomju žurnālista necienīgu uzvedību” tālajā Mehiko Universiādē tiku sviests laukā no žurnālistikas – Vefs un basketbols man palīdzēja palikt mana mūža profesijā. “Padomju Jaunatne” Ošiņu, paslēptu zem pseidonīma Slumurs, tomēr uzdrošinājās drukāt, jo Vefs lasītājus aizvien interesēja.
Mana pirmā lielākā grāmata cietos vākos ir “VEF cīnās”, kas iznāca 1989. gadā. Un prieks par to, ka tagad, pēc diviem gadu desmitiem, lasām jauno “Vefiņš. Piecdesmit gadi piecdesmit stāstos”. Ka komanda dzimusi no jauna un raksta savu vēsturi tālāk mūsdienīgā rokrakstā.
Ne tikai saulainas dienas bijušas, nācies savējos tāpat kritizēt. Taču gods kam gods pienākas – strīdi par basketbolu ne ar vienu vefieti (Valteru, Krištopanu, Visocki ) nekad nav pārgājuši personiskos apvainojumos sadzīviskā plāksnē. Stīvējamies par lietu, un tikai. Kazi, tā varbūt ticis arī kāds konstruktīvs labums? Rakstītājam – noteikti!
Toties savus zēnības varoņus kritizēt neesmu iedrošinājies – un nevajag ar’! Jo pirmā mīlestība ir svēta, to varam vien labsirdīgi atcerēties…

Aleksandrs Zabello 1971. gada Tautu spartakiādē publiski iedeva pa muti Tālim Freimanim – par to, ka šis gurķojās, spēlēja pa roku galam. Oļģertam Jurgensonam, VEF kapteinim pēc Karnīša, Ozera, Muižnieka, vairākkārt niezēja nagi sekot tādam aicinājumam. Jo septiņdesmito gadu sākumā vairāki “jaunie vefieši” omulīgi spēlēja savam prieciņam, necenšoties un nepārpūloties. Oļģis tā nespēja: ja reiz ej laukumā, tad izliec visu, kas tev ir, nevis “atsit numuru”.
“Latvietis jau ir tāds ņerga, ka allaž par kaut ko čīkst. Es tāpat. Citi slikti, es tas labais. Ja manī ir arī kas labs, tad tas ir sports un augstieņu iekarošanas kāre, kuru nekad neesmu pametis. Kādreiz biju, ceru, pilnvērtīgs VEF basketbola meistarkomandas spēlētājs, tagad esmu savas ģimenes komandas dalībnieks kalnu slēpošanā.
Taču nevar salīdzināt šos un tos laikus. Toreiz bija pavisam citi kritēriji iešanai sportā. Dzīvē pilnīgi nekas cits vairs neeksistēja, kā tikai basketbols. Tagad daudzi domā, ka basketbols vispirms ir bizness. Tiesa, kad nonācu meistaros, arī es iemācījos naudu skaitīt, taču tā nekad nekļuva par manā dzīvē galveno. Nebiju tāds Vefā vienīgais, tāpat Ozers, Merksons, Kacens, Drāke, vēl citi no manas paaudzes. Liela pietāte man ir pret tiem basketbolistiem, kas atnāca uz VEF no ASK toreiz, kad tas bija nepieciešams Latvijas basketbola interesēs. Kad taisījām komandu slavas atjaunošanai, Valdis Muižnieks, Jānis Krūmiņš un Alvils Gulbis sen bija sev radījuši gan slavu, gan nodrošinātu stāvokli ASK rindās. VEF viņiem neko vairāk nevarēja iedot. Šie vīri apzināti gāja uz personiskiem zaudējumiem, lai ieguvējs būtu Latvijas basketbols. Un ne jau viņu vaina tā, ka mērķi mēs aplamas vadības pēc toreiz nesasniedzām, kaut nebijām tālu no tā.
Kāpēc es pats turējos pie VEF? Tur bija jāmācās, lai netiktu iesaukts armijā. Pabeidzu Politehnisko. Man tā padarmijas sistēma bija nepieņemama, no iesaukšanas izvairījos visiem spēkiem. Tomēr spēlēt basketbolu nav tas pats, kas šaut uz strādnieku demonstrācijām, un, kad dienests pienāca zobu galā, gatavojos parakstīt līgumu ar Gomeļski. Tad man tiktu zaļā iela uz PSRS izlasi. Pēdējā brīdī atjēdzos, ka taisos pārdot dvēseli vellam. Ar Kraukļa atbalstu un svētību aizgāju pagrīdē, noslēpos VEF telšu pilsētiņā kā Ļeņins Razļivā. Kamēr arodbiedrību bosi cīnās par manu saglabāšanu un Gomeļskim šūmes noskrien.
Izlasē pēc Eiropas meistarsacīkšu zelta 1963. gadā gan ilgi nenoturējos – pirms izbraukšanas uz pasaules meistarsacīkstēm nākamajā gadā mani noņēma no lidmašīnas trapa – dokumenti neesot kārtībā. Tie izrādījās “aizkrituši aiz priekšnieka galda”, un tā mani izbīdīja laukā. (PSRS palika trešā, un tās kapteinis Paulausks pateica skaidri: mums pietrūka tāda cīnītāja, kā Jurgensons. – I.O.)
PSRS labāko 25 spēlētāju sarakstos gan paliku vēl gadu pēc gada. Tā saņēmām Maskavas stipendiju – es un vēl citi vefieši. Tolaik gan mēs nedomājām tālāk, kā par iztiku ikdienā. Vai tā sliktāka vai labāka – dzīvē galvenais bija basketbols.”

Tajos grūtajos pārejas gados ievērojama nozīme bija tādai basketbola personībai, kāds ir Alvils Gulbis...
1969.gadā izstājies no lielā basketbola, kļuvis par VEF treneri, kaut varēja vēl skriet un spēlēt. Viņš un Krūmiņš bija palikuši pēdējie no vecās gvardes, jaunie šķita tādi… nu tādi vieglprātīgi, basketbolu tikai pa roku galam uzspēlējoši, ne dzīvojoši.
Te – jauniešu vieglprātībā – arī sākās Gulbja kā trenera nelaimes. Viņš tika cerējis, ka ikviens viņa vadītās un mācītās komandas spēlētājs sniegs basketbolam vismaz tādu atdevi, kā viņš pats – citādi taču nav vērts zem groziem laiku nosist. Bet…
“Ja es ko dzīvē nevaru saprast, tad tā ir atbildības novelšana no sevis un vainīgo meklēšana apkārtējos kolēģos, citos cilvēkos, nelabvēlīgos apstākļos. Tā nu ir pagalam ieilgusi bērnišķība, kuras nenovēršanā varbūt sava tiesa mūsu, vecākās paaudzes vainas. Neesam pratuši audzināt, pierādīt. Kaut gan – kā vēl tiešāk, uzskatāmāk rādīt, ja ne ar paša personisko darbu?”
Piecus gadus Alvils Gulbis vadīja VEF, kurš tolaik viņa uzticību neattaisnoja. Neizdevās panākt kopēju valodu basketbola aizrautībā. Pēcāk trenēja Ādažu komandu, kurā gan sastapa sev līdzīgus basketbola apsēstos – un izcīnīja Latvijas čempiontitulu. Tagad gan no basketbola aizgājis tālu un pavisam – varbūt tāpēc, ka uzskata: vairs nevaru uzņemties atbildību? Vairs nevaru izdarīt vairāk par jebkuru citu?
Toties tenisa kortos Alvils bieži redzams ne tikai ar raketi paša rokās – viņš ar interesi vēro mazdēla Ernesta spēli un panākumus. Viss pareizi, viss notiek, jo nākamajām paaudzēm ir jātiek tālāk, nekā mēs paši to iespējām.
Pirmie piecdesmit gadi esot tie grūtākie.
Nu jau iesācies sestais desmits...

VEF basketbola klubs

Tapis 1958. gadā, pirmā spēle 8. augustā ar čehiem.
Izsīcis deviņdesmito gadu pirmajā pusē.
Atjaunots 2007. gadā.
Olimpiskajās spēlēs sudraba medaļas PSRS izlases sastāvā izcīnījuši Cezars Ozers (1960.g.) un Juris Kalniņš (1964.).
Par pasaules čempionu 1982. gadā kļuvis Valdis Valters.
Vefiešiem ir tāpat Eiropas čempioni: Oļģerts Jurgensons (1963.), Visvaldis Eglītis (1965.) un Valdis Valters (1981., 1985.).
Vispasaules Universiādē zelta medaļas 1985. gadā guvuši Valdis Valters un Andris Jēkabsons.
VEF meistarkomanda trīs reizes izcīnījusi trešo vietu PSRS meistarsacīkstēs – 1960., 1966. un 1991. gadā.
Vefieši ir daudzkārtēji Latvijas (PSR) čempioni.
Ar VEF basketbolistu būtisku līdzdalību Latvijas PSR izcīnījusi bronzas medaļas trijās PSRS tautu spartakiādēs.
Pavisam deviņi vefieši piedalījušies PSRS pieaugušo izlasē, bet jaunatnes izlasēs – 17 VEF basketbolisti.
Visilgāk VEF godu aizstāvējuši: Oļģerts Jurgensons 16 sezonas, Juris Kalniņš (jaunākais) un Valdis Valters – pa 15, Ivars Žvīgurs 14, Juris Merksons 13.
Atgriešanās gadā VEF izcīnīja ceturto vietu Latvijā.
Aizvadītajā sezonā kļuva par valsts čempioniem.