Latviešu pirmais pasaules čempions
Teju klāt atkal kāda, pavisam nopietna 75 gadu jubileja... Atceramies: par pirmo latvieti pasaules rekordistu kļuva svaru cilātājs Jānis Krauze 1912. gadā. Pirmo olimpisko medaļu (sudraba) Latvijas valstij ieguva soļotājs Jānis Daliņš 1932. gadā. Pirmo olimpisko zeltu ar šķēpu aizmeta Inese Jaunzeme 1956. gadā. Par latviešu pirmo Eiropas čempionu kļuva cīkstonis Edvīns Bietags 1934. gadā. Bet pistoļvīrs Kārlis Kļava bija un paliek mūsu pirmais pasaules meistars, kurš šo godu sev un Latvijai izšāva 1937. gadā Somijas galvaspilsētā Helsinkos...
Kārlis Kļava bija Latvijas armijas virsleitnants. (Martā apritēja 105 gadi kopš viņa piedzimšanas – arī jubileja.) Zvārdes pagasta amatnieka dēls savu gaitu uz pasaules meistara godu iesāka kā obligātā dienesta karavīrs Jelgavā. Tur arī nāca viņa pirmais panākums — 1929. gadā armijas sacensībās izcīnītā otrā vieta šaušanā ar kara šauteni. Kārlis ar to pašu tika uzķēris garšu uz trāpīgas šaušanas sacensībām, kurās iespējams gūt labus panākumus. Taču nevar apgalvot, ka viņam piemistu īpašs talants. Kļava gandrīz visu sasniedza ar ļoti kārtīgu, apzinīgu un neatlaidīgu treniņu darbu — kā teicams amatnieks, nevis šaušanas mākslinieks, kāds bija viņa armijas kolēģis un sīvākais sāncensis, kapteiņleitnants Haralds Marvē.
Karavīrs turpināja izglītību Latvijas Karaskolā Rīgā un pēc mācību pabeigšanas tika ievērots arī kā sportists. Viņš nonāca dienestā 6. Rīgas kājnieku pulkā, kur par armijas sportistiem, īpaši jau šāvējiem, rūpi turēja ģenerālis Rūdolfs Klinsons. 1935. gadā leitnants Kļava ģenerāļa labās cerības attaisnoja, kļūdams par Latvijas meistaru ātršaušanā ar automātisko pistoli. Vēl pēc gada šo panākumu atkārtodams, viņš kā šāvēju pirmais numurs tika iekļauts Latvijas olimpiskajā delegācijā 1936. gada Berlīnes spēlēs, taču ieņēma tikai 22. vietu — iepretī Marvē izšautajai astotajai...
Somi tās 1937. gada pasaules šaušanas meistarsacīkstes sarīkoja ar vēl neredzētu vērienu un viesmīlību — pa daļai varbūt arī tāpēc, ka trāpīga šaušana ziemeļniekiem bija augstā cieņā. Vēlāk, 1939. gada ziemas karā to no somu snaiperu šautenēm pilnā mērā izbaudīja somu zemes tīkotāji ar puļķīti virs muļķīša...
Līdz tam komandas izcīnīja vien kopš 1897. gada zināmo Argentīnas sudraba kausu. (To trīs reizes izcīnīja igauņi, tā paturot pie sevis, un krievu okupācijai sākoties noraka zemē — tāpat kā latviešu basketbolisti "Chikago Tribune" kausu.) Helsinkos somi dāvināja vēl divas galvenās godalgas, bet pavisam turnīra rīkotāji bija sarūpējuši 2000 (divus tūkstošus!) dažādu balvu. No tām sava tiesa tika pat mūsu Haraldam Blauam, pirmajam latviešu olimpiskajam medaļniekam, kurš māla baložu šaušanā ierindojās 24. vietā. Viņš tika apbalvots kā labākais Latvijas komandā, kā Eiropas klases šāvējs, arī kā augstas (!) vietas ieguvējs. Tātad dalībnieku kopskaits varēja sniegties vismaz pāri simtam?
Sacensību goda viesi bija daudzu valstu valstsvīri ar Somijas eksprezidezidentu Svinhufvudu un feldmaršalu Mannerheimu priekšgalā. Atklāšanas ceremonija iespaidoja – kaut ko tik vērienīgu mūsu šāvēji vēl nebija piedzīvojuši.
Pirms sacensībām ātršaušanā sāka līt un lietus aizvien pieņēmās spēkā. Aizlija arī latviešu sportistiem avīžu izzīlētie panākumi. Prezidenta Svinhufvuda "goda šāviens" tieši mērķī ievadīja Somijas komandas pārliecinošu pārākumu un uzvaru kopvērtējumā. Taču latvieši... ne tuvu vairs nerādīja tos panākumus, kādi spīdēja treniņos. Toties konkurenti dažbrīd pārspēja pat paši sevi. Par somiem jau paudu, taču arī lietuvieši, kuri pēdējos gados starptautiskajā šaušanā tika nobīdījuši no ceļa dažus labus un senus sāncenšus, tāpat vācu vērmahta virsnieki šāva izcili labi. Latvija palika septītajā vietā. Bija gribēts un, šķiet, pamatoti cerēts uz vairāk…
Nu bija laiks no jauna cerēt uz panākumiem individuālajās sacensībās. Taču arī E.Laukmanim, P.Jansonam, E.Brenholmam soda punkti bira birdami. Tad ugunslīnijā stājās Haralds Marvē. Nu taču vienreiz būs! Bija arī, tikai — nepavisam ne tas, kas tika gaidīts. Kapteiņleitnantam pēdējā šāvienu sērijā sabojājās pistole un viņš sacensības beidza vispār bez jebkāda rezultāta. Maigi izsakoties: tas ir fiasko!
Drūmajā Latvijas šāvēju delegācijas noskaņā nekādu īpašu veldzējumu nesniedza arī tas, ka vēl viena cerība it kā saglabājas — vēl jāšauj Kārlim Kļavam. ja jau citi izgāzušies, tad šis nu būs tas labiņais un veiksmīgais?
Tāda dibināta vai nedibināta neticība toreiz radās vai ikvienam latvietim Helsinku šautuvē. Tikai tas, kas pats apmēram līdzīgā stāvoklī kādreiz bijis sporta sacensību visizšķirošākajās ugunīs, spēja saprast Kļavas smago uzdevumu un atbildību. Tas laikam gan ir tikpat satraucoši kā basketbolistam, ja tam spēles pēdējā sekundē jāizpilda divi soda metieni, un viņa vienība tai laikā tikai par punktu atpaliek no pretiniekiem.
Kļava saglabāja mieru — nenotrīcēja ne vaibsti nedz roka. Vienīgais no latviešiem viņš savu šāvienu sēriju pabeidza bez soda punktiem. Taču priecāties vēl bija krietni par agru — tāds pats "sausais" rezultāts izrādījās vēl 13 sacensoņiem.
Pāršaušana. Nu mērķi parādās vairs tikai trīs sekundes ilgi (jābliež aši!). Pieci vīri atkrīt, astoņi šauj bez kļūmēm un turpina strīdu par pasaules čempiona zelta medaļu.
Trešais piegājiens. Pēc tā ugunslīnijā uz ceturto mēģinājumu paliek vairs tikai četri šāvēji. Arī latvietis Kārlis Kļava.
"Vajadzēja īsti ziemeļniecisku mieru un nervus tik nejūtīgus kā Latvijas linu auklas, lai vēlreiz trīs sekundēs sasautu visus sešus mērķus. Kas to spēs — kļūs pasaules čempions!”
Kas šis izšķirošais un sasprindzinātais gājiens beidzās, tad bez soda punkta palika tikai viens vienīgs dalībnieks — latviešu virsleitnants Kārlis Kļava. Šajā brīdī neatkarīgai Latvijai bija piedzimis pirmais pasaules meistars šaušanā. Tika gūts vēl viens, mazāk daudzināts panākums, kas ļāva Kārlim Kļavam mājup pārvest divas zelta medaļas. Pasaules meistarsacīkšu oficiālajā programmā neiekļāva sacensības ar somu kaujas pistoli “Parabellum”. Nācās šaut ar izlozētiem, nepazīstamiem un lāgā nepiešautiem ieročiem. 25 metru distancē bija jāšauj pa siluetu ar desmitnieku centrā. Kārlis Kļava tajā raidīja 23 lodes, bet septiņas “palika” devītniekā. Summā 293 punkti deva pārākumu pār vairāk nekā 200 (!) citiem savu valstu un pasaules labākajiem šāvējiem.
Mājās — 1937. gada nogalē — sportistu sagaidīja vēl viens gods. Pirmo reizi laikraksts "Sporta Pasaule" rīkoja triju labāko Latvijas sportistu apbalvošanu. Tā galvenais noteikums skanēja:
"Par cik sporta sasniegumi cēluši Latvijas sporta slavu, un cik viņi ar savu dzīves veidu, rakstura īpašībām un personību noder par labu priekšzīmi jaunatnei un pārējo sportistu saimei."
Bet no Helsinkiem Kārlis Kļava bija pārvedis sešus kausus un divas zelta medaļas.
Viņa sporta, dienesta un arī dzīves gaitas, kā daudziem latviešiem — ne tikai virsniekiem vien — izgaist čekas labirintos 1941. gadā. Zināms vien tik, ka virsleitnants Kļava ir bijis to Latvijas armijas virsnieku vidū, kurus padomju okupanti no Litenes karaspēka vasaras nometnes izveda uz Sibīrijas nāves nometnēm. Pēdējais viņu dzīvu redzējis un citiem par to pastāstījis latviešu leitnants Jānis Simsons, kurš fantastiskā kārtā ar savas sievas enerģiju un ASV prezidenta Niksona atbalstu izkļuva no Sibīrijas verdzības brīvajā pasaulē. Pasaules meistaram ātršaušanā ar pistoli tāda laime nebija lemta — laikam jau veiksmes kauss tika līdz mielēm izdzerts jau pirms četriem gadiem Helsinkos...
Latviešu leģions savas kaujas izcīnīja bez virsleitnanta Kārļa Kļavas.