...kurš gan nebrauktu...

Basketbolists Igors Miglinieks ir spilgta personība Latvijas sportā. Olimpiskais čempions, daudzbērnu tēvs, savā vārdā nosauktās sporta skolas dibinātājs un veidotājs. Sirsnīgs sarunu biedrs, fanātisks savas sporta veida pārstāvis. Dzīve viņu ir labi skolojusi, tāpēc nevar teikt, ka kaut kas šim cilvēkam ir no gaisa nokritis, vai dāvināts. Visu pats, ar pārliecību un darbu. Jā, starp citu, kā ļoti talantīgs basketbolists, Igors šo savu dabas velti neizniekoja – ko pierāda viņa sasniegumi zem groziem. Un tomēr, Latvijas sporta vēsturē, blakus olimpiskā čempiona titulam, ko viņš kopā ar PSRS izlasi izcīnīja 1988. gadā, allaž tiks minēts vēl kāds fakts, no kura Igors Miglinieks nevar norobežoties, paiet sāņus, aizvērt acis vai izdzēst. Tas ir viņa atteikums Latvijai dienās, kad, iespējams, viņa atbalstu jaunā valsts gaidīja visvairāk. Kopā ar Gundaru Vētru viņš 1991. gada nogalē sprieda pragmatiski – Latvijas basketbola izlasei nav lielu izredžu Barselonas olimpiskajā turnīrā, savukārt PSRS komandai, kas tobrīd vispārējo politisko juku izraustīta, sāka sevi saukt par NVS (Neatkarīgo valstu savienība) komandu, to ir vairāk... Un latviešu puikas pieņēma lēmumu. Kaislības, kas toreiz pārņēma valsti šajā sakarā nav vērts atgādināt, jo tas tomēr bija nacionālā romantisma un barikāžu atmiņu laiks. Nomācoša Latvijas sabiedrības daļa jutās nodota un, starp citu, tā šajā sakarā jūtas joprojām. Kā būtu iegrozījies Latvijas basketbola stāsts ar abiem izlases līderiem sastāvā, mēs nekad neuzzināsim, bet to, ka cilvēki šo dīvaino izvēli folklorizēja, padarot to par sinonīmu vārdam „nodevība” – tas diemžēl ir neizdzēšami. Nu, labi, vēstures grieži mūsu priekšā noliek dažādus pārbaudījumus, laiks dziedē, piezemē emocijas.

Viņdien lasu Igora Miglinieka stāstu un brīnos... Citēju fragmentu no viņa intervijas avīzes „Telegraf” kolēģiem.
"Žēl, ka cilvēki nespēj saprast vienkāršas lietas. Bet lielākā daļa mani saprot. Es uz turieni braucu ar Latvijas karogu uz krūtīm. Turklāt uz Barselonu nedevos uz savu roku - mani sūtīja Latvijas Olimpiskā komiteja, izsniedzot licenci. Tātad šaujiet nost LOK, tiesājiet viņus! Es neatlidoju no kosmosa. Tajā NVS izlasē pārstāvēju Latviju. Vai tad esmu vainīgs, ka braucu uz olimpiskajām spēlēm? Jā, es aizbraucu, bet kurš gan nebrauktu," saka Miglinieks.

Divdesmit divus gadus pēc izvēles, cilvēks atbild uz jautājumu „par tiem laikiem”. Atbild un taisnojas. Varbūt viņš ir godīgs pret sevī izlolotu vīziju, bet tam nav nekāda sakara ar vērtībām, kas nosaka cilvēka godaprātu. Sākumā domāju – nu, kas tur liels, katram sava galva, lai taču Igoram tiek tā versija, ko viņš pieņem sevī kā attaisnojumu. Tomēr, apdomājies, saku – pagaidi, pagaidi, vecīt. Ja šīs Miglinieka rindas lasa cita paaudze – tā, kas dzima pēc 1992. gada - tad nudien nav labi, ja viņiem tiek vēsturiskā pasaciņa, kas „jāj un jāj un neapstājas...” Ja Igoram tagad bērni prasa – kas tur bija, tēt? – ja sporta skolas audzēkņi vaicā – kā tas notika, trener? – tad nenāk par ļaunu tomēr viņa versiju papildināt ar faktiem. Nevis kādu pārliecināt vai kaunināt, bet gluži vienkārši atgādināt.

1991. gadā rudenī Latvijas jau bija neatkarīga valsts. Jau tobrīd mēs zinājām, ka Latvijas olimpiešiem, atšķirībā no citām bijušajām PSRS republikām, 1992. gada vasaras un ziemas olimpiskajās spēlēs būs iespēja pārstāvēt savu valsti zem sarkanbaltsarkanā karoga. Latvijas basketbola izlasei kā komandai bija labas izredzes kvalificēties olimpiskajam turnīram. Mums tika dota iespēja, to paveikt. Kad Latvijas izlase deviņdesmit pirmā gada vēlā rudenī, trenera Armanda Krauliņa vadībā sanāca uz pirmo treniņu, tās sastāvā bija gan Igors Miglinieks, gan Gundars Vētra – potenciālais valstsvienības kapteinis un nenoliedzami viens no izlases spilgtākajiem līderiem. Ko viņi tur darīja? Trenējās, jo tas taču bija Latvijas izlases pirmais treniņš. Kas notika vēlāk? Igors ar Gundaru nolēma tomēr pievienoties NVS komandai, kas tobrīd bija PSRS mantiniece. NVS sastāvā Latvija nekad nav bijusi, lai gan tā paša deviņdesmit pirmā gada rudenī, arī Latvijā bija sporta funkcionāri (piemēram, tā laika Sporta komitejas vadītāja Daina Šveica), kas uzskatīja – nevajag Latvijai par katru cenu tiekties ar savu karogu olimpiskajā saimē, nevajag sasteigt notikumus... Šie cilvēki bija pārliecināti, ka NVS komandā mums pietiktu ar mazām sarkanbaltām uzšuvītēm uz cepurītēm un uzvalka. Lūk, par šo karogu tagad runā arī Igors Miglinieks, sakot, ka viņš „uz turieni braucu ar Latvijas karogu uz krūtīm”. Tā krievi mēģināja pavilkt garumā draudzīgo republiku saimes stāstu... Ja Latvijai nebūtu Barselonā pašai sava vieta, iespējams, šis mazais akcentiņš uz divu basketbolistu krūtīm būtu nacionālā pašlepnuma rota, bet – tā nebija. Šajā olimpiskajās spēlēs Latvijas olimpiešiem bija pašiem savs karogs!

Neviens no Latvijas nesūtīja Miglinieku uz Barselonas olimpiskajām spēlēm – neviens! Tas, ka krievi prasīja Latvijai formālu piekrišanu par cilvēkiem, kas vairs nebija tiešā veidā viņu jurisdikcijā, bija tikai un vienīgi starptautiskās olimpiskās komitejas prasība. Bet piekrišana tādā nozīmē – vai viņi tomēr nestartēs zem Latvijas karoga? Nevienam deviņdesmit otrā gada vasarā Latvijā pat prātā nenāca sūtīt kaut kur cilvēkus, kas bija atteikušies no valsts izlases. Tā bija NVS jeb Krievijas izlases vajadzība – sakārtot savus dokumentus. Turklāt, abu latviešu dalība krieviem bija būtiska un ļoti vajadzīga, jo leiši šajā sadarbībā kompromisu nepazina. Viņi tai pašai NVS izlasei pateica skaidru – nē! „Vai tad es esmu vainīgs, ka braucu uz olimpiskajām spēlēm?” Retoriski vaicā Igors Miglinieks. Par vainu to nesauc, bet gribēšanas sakarā gan laikam jāatzīst – neviens cits jūsu vietā, Igor, šo lēmumu nepieņēma. Paši, tikai paši... Nekādu problēmu.

Un, visbeidzot, par „jā, es aizbraucu, bet kurš gan nebrauktu”. Nebūtu Vētras vai Miglinieka, gan jau starp bijušajiem Padomju Latvijas sportistiem PSRS izlašu stabiliem dalībniekiem atrastos vēl kāds, kas aizskrietu – tur Igoram taisnība... Barselonas olimpiādē tādi bija arī abi airētāji – Sarmīte Stone un Ģirts Vilks, kas iztēlojās sevi par NVS algotņiem, jo laivā nebija vieni... Tomēr, bija arī tādi, kas neaizskrēja. Tā laika PSRS bobsleja izlases kodolu veidoja gandrīz vai tikai Latvijas atlēti. Viņi Albervilas olimpiskajās spēlēs varēja startēt zem NVS abviatūras. Bet tā vietā – vēl gadu pirms olimpiādes – latviešu bobslejisti upurē savas tobrīd izcilās karjeras un sarīko demaršu pirms pasaules čempionāta. Tā arī paliekot uz barikādēm! Artūrs Irbe tajā pašā olimpiādē būtu stabili PSRS hokeja izlases pirmais vārtsargs (NVS izcīnīja zeltu), taču arī viņš izvēlējās Latvijas ideju... Jā, tā tobrīd bija paplukusi, neskaidra, kaut kādā mērā arī naiva un nenopietna, bet – tā bija Latvija!
Igor, nav jēgas šobrīd sev un citiem iestāstīt lietas, kas nekad nav notikušas. Jo toreiz viss bija sarežģīti un tajā pašā laikā vienkārši – kurš „par”, kurš „pret”... Vai tas bija „par” vai „pret”, ko Tu kopā ar vēl dažiem pārstāvēji, varbūt nav vairs tik būtiski. Svarīgs bija brīdis, kad Tev piedāvāja izvēlēties. Un Tava izvēle nebija Latvija... Lūk, tāda arī ir atbilde uz jautājumu – kas toreiz notika?

Ikšķiles basketbola skolai, kas nosaukta Igora Miglinieka vārdā, šobrīd vajag treneri, kurš strādā, nevis ar mediju palīdzību lasa politinformācijas lekcijas par „to laiku”... Jo vislabāk Igors Miglinieks prata spēlēt basketbolu. Ko arī novēlu viņa audzēkņiem. Bet izvēles, kas attiecas uz šo valsti un zemi, tomēr atstāsim katrs savām ģimenēm, no kurienes nākam... Par to trenerim Migliniekam nav daudz ko stāstīt.