Pasaulē viņš bija otrais aiz Ananda...

Šajā intervijas fragmentā ietverti jautājumi, kas nekādi neietilpa rītdienas „Sporta Avīzē”. Diemžēl „Sporta Avīze” nav bezizmēra, bet saruna iznāca patiešām interesanta, un grūti pat pateikt, kur („SA” vai „SA+”) skartie jautājumi ir interesantāki.
Savukārt „SA” formātā apkopotas lielmeistara domas par Latvijas šahistu jauno paaudzi, iespējām attīstīties, Latvijas izlases izredzēm vasarā šaha olimpiādē Stambulā, peripetijām ap sportista šaha un valstisko pilsonību, iemesliem, kāpēc Širovs pameta Latviju, Vladimira Petrova piemiņas turnīra organizēšanas aizkulisēm, viņa saistību ar pasaules eksčempionu Mihailu Tālu, trenera lomu datorizētajā šaha pasaulē un citiem jautājumiem.

P.s. Atļauts lamāt autoru par „reklāmas raksta” publicēšanu „SA+” slejās.

- Pasaules eksčempionam Garijam Kasparovam šķiet, ka pasaules ranga pirmais numurs Magnuss Karlsens nepietiekami sevi velta šaham...
- Karlsens jau ne tikai ar Kasparova palīdzību nodarbojas ar šahu, bet Kasparovs spriež tikai pēc viņu kopīgās pieredzes. Karlsena stils ir nedaudz atšķirīgs no Kasparova stila. Kasparovs vienmēr centās meklēt matemātiski labākos gājienus, bet tas kļuva ne tik vienkārši, kā likās. Tāpēc Kasparovam, ja viņš būtu turpinājis karjeru, droši vien klātos grūti saglabāt pirmo rindiņu pasaules rangā. Karlsens savukārt ir psihologs, viņš cenšas spēlēt tādu šahu, kas būs nepatīkams viņa pretiniekam. Tāpēc visi apkārt brīnās, ka īpašu problēmu pretiniekam nebija, bet pēkšņi Magnuss vinnēja partiju. Karlsens jūt, kurš kādā spēles stilā var kļūdīties. Viņš ir ļoti universāls, daudzpusīgs šahists, kas spēj partiju aizvadīt jebkādā manierē. Tāpēc arī viņam turnīros ir nedaudz lielāki panākumi kā citiem.
- Tātad viņam ir labas iespējas kļūt par pasaules čempionu?
- Būtībā jā. Pasaules šaha čempiona izcīņā gan, manuprāt, valda juceklis, jo pretendentu turnīrs tiek rīkots tikai tāpēc, lai noskaidrotu pretinieku indietim Višvanatanam Anandam. Ar ko viņš ir labāks par Karlsenu, Levonu Aronjanu no Armēnijas vai vēl kādu citu? Taisnīgāk būtu, ja būtu nevis pretendentu turnīrs, bet pasaules čempionāts, kā tas bija 2006. gadā, lai visiem būtu vienādas izredzes. Ja Anands aizstāvēs savu titulu, tieši aizstāvēs, nevis uzvarēs, bet turnīros startēs sliktāk kā pretinieks mačā par pasaules čempiona titulu, man tas nebūs pierādījums, ka tur patiešām spēlē pasaules čempions.
- Shēma, kā tiek noskaidroti pasaules čempiona titula pretendenti, man liekas diezgan sarežģīta...
- Sistēma ir diezgan sarežģīta, tomēr pietiekami loģiska. Neloģiska ir tikai pasaules čempiona noskaidrošanas beigu fāze, kad čempions paliek tronī un gatavojas tikai nākamajam mačam ar pretendentu, kamēr citi spēlē turnīros. Čempions tādā veidā saglabā vairāk enerģijas tieši mačam. Iznāk, ka apstākļi visiem nav vienādi. Pārējais, manuprāt, ir normāli. Visiem tādā veidā ir iespēja – gan pēc reitinga, gan sasniedzot labus rezultātus attiecīgos turnīros.
- Jūs jau arī cīnījāties mačā par pasaules čempiona titulu.
- 2000. gadā es tiešām spēlēju ar Anandu pasaules čempionāta finālā. Esmu apmierināts, ka tik tālu tiku. Protams, finālā nospēlēju neveiksmīgi.
- Kādām īpašībām jāpiemīt labam šahistam?
- Tas ir komplekss. Atmiņa nepieciešama, lai atcerētos visu informāciju, ko esi saņēmis agrāk. Loģiskā domāšana, lai atrastu intuitīvi labākos risinājumus. Uzskatu, ka tā man agrāk bija ļoti labi attīstīta, taču pašlaik šahs ir kļuvis vairāk konkrētāks, mazāk – intuitīvs. Tāpēc daļēji šo priekšrocību esmu zaudējis. Nepieciešama pastāvīga koncentrēšanās, bet tam nepieciešams augsts enerģētiskais līmenis. Tam nepieciešama diezgan profesionāla fiziskā sagatavotība turnīram. Tā man reizēm ir profesionāla, reizēm – ne visai. Tagad burtiski pēdējo divu gadu laikā esmu pieņēmies svarā gandrīz par 15 kilogramiem. Tas nozīmē, ka tagad atkal ir laiks nopietni nodarboties ar sportu.
- Kā jūs uzlabojat savu fizisko sagatavotību? Ko darāt?
- Dzīvoju blakus Šmerļu mežam. Tāpēc man visērtākā iznāk skriešana. Mēģinu arī citus sporta veidus. Ne tik sen iemācījos slidot, bet šoziem kaut kā nesanāca nostiprināt iegūtās zināšanas. Bērnībā arī slēpoju, bet vasarā es diezgan nopietni nodarbojos ar peldēšanu. Uzskatu, ka brasā peldu diezgan labi. Kaut arī man patīk peldēt, uz baseinu iet man nepatīk – tādas iekšējas pretrunas. Tāpēc profesionāli ar to nodarboties nekādi neizdodas.
Īstenībā jau šahistam, tikko atcerējos, galvenais ir veikt ikdienas vingrošanu, veikt vingrinājumus divdesmit – trīsdesmit minūtes. Tā, lai ķermenis kārtīgi iesiltu. Kad ar to nodarbojos katru dienu, biju apmierināts, jo tenisistiem nepieciešams korts, peldētājiem – baseins, bet vingrošanai man pietiek ar trim kvadrātmetriem. Par vingrošanu nevienam nevajadzētu aizmirst. Diemžēl pats pēdējā laikā esmu nedaudz palaidies. Paldies par to, ka sarunas laikā atcerējos!
- Kādreiz daudz spēcīgu šahistu nāca no bijušās PSRS republikām. Kāpēc tā un vai tagad kas ir mainījies?
- Domāju, ka centrs tas vairs nav, kaut gan, piemēram, Krievijā joprojām ir augsta aktivitāte šahā, bet tas jau vairāk ir saistīts ar jauno paaudzi. Manas paaudzes šahistiem PSRS nebija viegli. Tāpēc kāds aizbrauca uz Vāciju, kāds uz ASV... Piemēram, bijušais pasaules čempions Aleksandrs Halifmans dzīvo un strādā dzimtajā Pēterburgā. Viņam pašlaik ir, liekas, 45 gadi, un, ja viņš tajā apkārtnē spēlē turnīros, vienmēr ir vecākais. Tā ir liecība, ka šajā līmenī šī vecuma šahisti ir vai nu pārcēlušies uz dzīvi citur, vai pārstājuši spēlēt.
1991. gada notikumus savādāk kā par kataklizmu nosaukt nav iespējams. Tobrīd visā bijušās PSRS teritorijā bija nemājīgi – vai tā būtu Latvija vai Krievija, vai Ukraina. Kaut gan Ukrainas šahisti tā īsti nekad prom arī nedevās. Grūti vispārināt. Vācijā daudz šahistu nokļuva oficiālās ebreju emigrācijas rezultātā kā, piemēram, Daniels Frīdmans. Tas gan mazāk ir šaha, vairāk vēstures jautājums.
Kas ir labi Eiropā? Tā ir sadalīta piecdesmit valstīs. Teritoriāli tās ir nelielas, bet katra valsts grib sevi apliecināt. Katrā valstī notiek klubu sacensības, un lielmeistari startus kādās trīs – četrās līgās var apvienot. Un tālu ceļot nevajag. Tai pašā Krievijā attālumi ir lieli, bet Krievijas līga, kur es arī tagad, aprīlī spēlēšu, – tikai viena.
- Kuru komandu pārstāvēsiet?
- Tagad spēlēšu Hantimansijskas „Jugra” sastāvā. Agrāk četrus gadus spēlēju „Ural” komandā, bet pēdējos divus gadus nepiedalījos. Tagad atkal mani uzaicināja. Tā var salīdzināt lielmeistariem šaha aktivitāti Eiropā un Krievijā. Kaut arī pēc teritorijas Eiropa un Krievija ir salīdzināmi lielumi, Eiropā turnīri notiek katrā valstī.
- Kuru no vadošajiem šahistiem vēl neesat vinnējis?
- Tādi, protams, ir. Piemēram, Aronjanu neesmu uzvarējis, bet man tas nav tik svarīgi. Es dzīvē vispār neesmu ambiciozs. Cenšos labi spēlēt šahu, cenšos, lai man tas sanāktu, bet tādu slepkavas instinktu man nav. Dzīvoju parasta cilvēka dzīvi. Protams, katrā partijā vienmēr centīšos nospēlēt pēc iespējas labāk. Kā sanāks, tas ir cits jautājums.
- Ko jūs darītu, ja nespēlētu šahu? Vai jums ir rezerves variants?
- Tagad jau laikam vairs nav, jau laiks doties pensijā (smejas). Tā vai savādāk viss tomēr ar šahu ir saistīts. Mani aicina vadīt stundas, uzstāties bērnu auditorijas priekšā. Grāmatu man atkal vajadzētu uzrakstīt. Jau divas esmu uzrakstījis par savām labākajām partijām, tagad vajadzētu trešo uzrakstīt. Izdevējs jau sen gaida. Kā joku varu pateikt, ka varētu strādāt par instruktoru autoskolā.