Lipmana īpatnības

Vai Lipmans atvainosies Nolanam?
Nezinu, kurš raustīja Lipmanu aiz mēles, taču viņa izrunāšanās pirms Sočiem bija patiesi komisma un vieglprātības pārpilna. Kad otrdienas vakarpusē Latvija pieveica Šveici un pirmo reizi iekļuva olimpiskajā ceturtdaļfinālā, gribējās būt pie viena no Kirova sāniem un pajautāt: "Kirov, vai tu atceries, ka vēl ilgi pirms olimpiādes paspēji izrakstīt vilka pasi Nolanam un jau ļāvies jauna galvenā trenera meklējumiem?" Ja cilvēks prezidenta amatā sabijis tik daudz gadu, tad ir bijis pietiekami ilgs laiks, lai prastu atrast pareizo laiku, kad atvērt muti, vai, kad iekost mēlē un klusēt. Kirovs pažēloja savu mēli un visur, kur vien viņam ļāva izteikties, izteicās, ka Soči Nolanam, visticamāk, ir pēdējais turnīrs kopā ar izlasi. Tulkojums teiktajam - viņš tāpat neizpildīs uzdevumu. Bet uzdevums bija nospēlēt cienīgi. Bez paskaidrojuma, kas viņa izpratnē skaitās cienīgi. Kaut kur tika piesaukts Austrija, ka rangā jābūt augstāk par viņiem... Austrieši jau otrdienas rītā pakoja savus koferus mājupceļam, kamēr latvieši asināja slidas ceturtdaļfinālam ar Kanādu. Tātad - uzdevms ir pārpildīts, bet kā lai paskaidro Nolanam, ko pats samuldējies pirms Sočiem par viņa atlaišanu...

Kā Lipmans izrēķinājās ar Irbi
LHF prezidents viņvasar darīja visu, lai Artūrs Irbe netiktu uz olimpiādi Sočos un savu iespēju robežās savu melno darbu izdarīja. Tiesa, ne līdz galam, jo, kā zināms, tad Irbe tomēr aizbrauca uz Sočiem, taču ne kā Latvijas izlases vārtsargu treneris, bet gan kā NHLPA pārstāvis. Kad Rīgā notika olimpiskā kvalifikācija, Irbe bija kopā ar izlasi, viņš bija vārtsargu treneris. Lieli vai mazi viņa nopelni tikšanai uz Sočiem, par to nav šis stāsts. Viņš bija viens no izlases treneriem un Lipmana izvirzītais uzdevums bija izpildīts. Tuvāk vasarai pēkšņi uzrodas sarakste ar Izglītības ministriju, kura brīdina - izlasē strādā cilvēks, kuram nav atbilstošas izglītības un šis cilvēks ir Irbe. Kirovs pēkšņi kļuva likumpaklausīgs un viss tika pakārtots likuma burtam. Turpinājās spēlītes ar dažādiem citiem izlases amatiem, kurus piespēlēt Irbem, un kuri nav pakļauti skarbajiem likumiem, taču Artūrs jau labi sen ir izkodis Lipmana izmestos tīklus un vēlreiz nevēlējās tajos sapīties. Šādā veidā Lipmans atspēlējās par visu to, ko savulaik Irbe izrunājies par prezidentu. Nožēlojami...

Lipmans un ģenerālmenedžeris Ozoliņš
Kad tiek veidota Latvijas izlase startam kārtējam pasaules čempionātam, Kirovs kļūst par darba devēju ikvienam, kurš piekrīt viņa piedāvājumam spēlētājiem spēlēt izlasē, apkalpojošajam personālam – strādāt izlasē. Savulaik bija regulāri kašķi ar atsevišķiem spēlētājiem par apdrošināšanas polisēm, Kirova maka skaldīšana ar iespējamām prēmijām u.t.t. Pēdējos gados šādas runas pieklusa, taču tas nenozīmē, ka abas puses beidzot būtu atradušas nesošo veselo saprātu. Vienai no iesaistītajām pusēm joprojām ar veselā saprāta meklējumiem ne pārāk sokas. Kā toreiz, kad Lipmana izmestajos tīklos tika iemānīts jaunais ģenerālmenedžeris Sandis Ozoliņš. Iespējams, ka kādreiz (vai pavisam drīz) uzzināsim īsto versiju, kas notika ar to treneru un apkalpojošo sastāvu, kuru viendien Kirovs ar pendeli pa pakaļu izmeta no izlases visus kā vienu viņus atbrīvojot no darba. Arī Ozoliņu, kura parādīšanās pie izlases bija kā svaigs gaiss, pavisam cita domāšana, cits skats uz hokeju, arī citas prasības...Acīmredzot, Lipmanam nepatika tā pēdējā Ozoliņa īpašība – citas prasības.

Kirovs un mobilie telefoni
Multenes par izmeklētāju Capu režisoriem olimpiskajā Soltleiksitijā atrast idejas nākamajām sērijām nebūtu nekādu problēmu. Zinot, ka hokeja federācijai trīskāršā vērtībā ir katrs santīms, labu gribēdams Artūrs Irbe izlases vadībai par savu naudu iegādājās mobilos tālruņus. Lai nebūtu nekādu pārpratumu, Irbe savu tālruņa numuru izsniedza visiem, kuriem uzskatīja par nepieciešamu to dot - Kirovam Lipnama, Kurtam Lindstrēmam, Mārim Baldoniekam, jeb cilvēkiem, kuri sēž pie izlases pirmā galda. Nevēlēšanās, negribēšana vai vienkārši kauna sajūta, bet Irbem lēmums par viņa nosēdināšanu rezervē mačā pret Ukrainu tika pieņemts viņam pašam klāt neesot un stingri pavēlāk pēc lēmuma pieņemšanas. Pats par sevi lēmums nav nekas ārkārtējs, taču veids un iemesls, kāpēc tika izdarīts tieši tā, ir smīnu izraisošs - brīdī, kad pieņemts lēmums, Irbe nav bijis kopā ar izlasi! Kaut dienu iepriekš Lindstrēms bija izsludinājis brīvdienu. Visa vadība esot spaidījusi Irbes dāvināto telefonu pogas, taču nav pratuši saspiest pareizās ciparu kombinācijas.

Lipmans pret Vasiļjevu
Bija laiki, kad teju katru vasaru Raunas ielā izlasei tika meklēts jauns treneris. Neatkarīgi, bija vai nebija izpildīts federācijas dotais uzdevums. Pasaules čempionātā Pēterburgā Latvijas izlase izcīnīja septīto vietu un pirmo reizi spēlēja ceturtdaļfinālā, kur zaudēja čehiem. Mājupceļs no Pēterburgas pagāja vienās svinībās - līdzko vilciena Sanktpēterburga - Rīga sastāvs šķērsoja Krievijas - Latvijas robežu, hokejistus katrā vismazākajā pieturā sagaidīja latviešu tauta, dažviet pat ar orķestri. Rīgā tika slēgta pat dzelzceļa stacija lai sagaidītu savus varoņus. Vairāk nekā pieci tūkstoši līdzjutēju sagaidīja hokejistus, notika gājiens pa pilsētas ielām, pie Brīvības pieminekļa sagūla puķes, valdības mājā sākās runas par Trīszvaigžņu ordeņiem, tikai hokeja federācijā bija pavisam cits noskaņojums - jāmeklē cits galvenais treneris, Haralds Vasiļjevs vairs nebija vajadzīgs. Toreiz tautu uz "sacelšanos" pret federācijas patvaļu aicināja "Sporta Avīze" un "Vakara Ziņas" un vajadzīgais efekts tika panākts - Vasiļjevs turpināja strādāt ar izlasi!