Ja lasa tikai krievu un amerikāņu avīzes...

Preses klātbūtne ir bijusi nozīmīga jebkurā forumā, taču olimpisko spēļu kontekstā tas izpaužas ar divkāršu spēku. Atceros, savulaik visa pasaule uzzināja par haosu, kāds valdot Atlantas olimpiādē – īstenībā, organizatori visu bija paveikuši teicami, vien piemirsuši tādu sīkumu, kā preses transporta sistēmas sistematizēšanu. Tad nu visi akreditētie žurnālisti metās uz savām mītnes zemēm nosūtīt vēstījumus par amerikāņu stulbumu un nesavāktību. Pietika gan uz ielas kādam olimpisko spēļu apmeklētājam- līdzjutējam pavaicāt, kā viņš jūtas, klātienē izbaudot lielā foruma atmosfēru, lai atbildē dzirdētu sajūsminātu spiegšanu – labi, labi, labi... Bet pasaules prese mauca pretējo, jo viņi ne tikai domāja, bet arī jutās savādāk. Tāpēc olimpisko spēļu saimnieki allaž pievērš uzmanību žurnālistu labsajūtai, jo tas izšķir visu. Vankūvera nav izņēmums, lai gan te iezīmējas vēl kādas smalkas nianses, kur cīnās lielvalstis.

Ja lasīsiet amerikāņu avīzes vai blogus, tad uzzināsiet, ka šobrīd uz pasaules nav aprobežotākas nācijas par kanādiešiem – sākot ar neizteiksmīgo atklāšanas ceremoniju, kurā neiedegās viena no lielajām lāpām un, beidzot ar laika apstākļiem. Amerikāņi ņirgājas par ziemeļu kaimiņiem, kas sniegu uz olimpiskajām trasēm vedot no kalniem, tostarp atgādinot, ka valsts, kurā hokeju spēlējot arī mājsaimnieces, pēdējoreiz zeltu olimpiskajā hokeja turnīrā izcīnījusi pirms...ledus laikmeta. Tātad – ļoti sen. ASV preses pozīciju var izskaidrot vienkārši: pirmkārt, Kanāda vienmēr ir pasvītrojusi savu intelektuālo un garīgo izteiksmi, pretstatā allaž minot jeņķus kā augstprātīgus pasaules bonzas un idiotus. Otrkārt, Vankūvera jau vairākus gadus ir atzīta par dzīvošanai vislabvēlīgāko pasaules pilsētu, kas sabiedrisko attiecību iemeslu dēļ rada lielajā kaimiņā greizsirdību. Treškārt, kanādieši paši nokaitināja Obamas pavalstniekus, pirms spēlēm gluži vienkārši tos pasūtot trīs mājas tālāk... Par ko ir runa trešajā gadījumā?

Ieguvuši spēļu rīkotāju tiesības, Kanādas valdība kopā ar privāto biznesa sektoru, izveidoja speciālu olimpisko atbalsta programmu, kas līdztekus jau tā lielajam valsts finansējumam, savāca vēl vairāk kā 100 miljonus dolāru, lai veicinātu kanādiešu sportistu veiksmi pašu trasēs un arēnās. Šajā sakarā mājinieku vēlme kā lielai valstij paņemt lielu kumosu no šīs iespējas, izpaudās pavisam konkrētos darbos. Praktiski nevienā no olimpiskajiem stadioniem citiem nebija lemts iemēģināt sportiskās infrastruktūras gatavību. Tajās retajās reizēs, kad tika sarīkots kāds Pasaules kausa posms (kā kamanās vai bobslejā) vai pirmsolimpiskā sacensība, neko vairāk arī sportisti nevarēja izbaudīt. Kā sacensības beidzās, tā durvis, vārti, logi un slēģi bija ciet. Viss pārējais laiks tika atvēlēts mājiniekiem, ko viņi skaidroja vienkārši – mēs rīkojam, mēs arī noteiksim. Amerikāņiem tas sevišķi ķērās pie sirds, jo Soltleiksitijas spēlēs pirms astoņiem gadiem, Ziemeļamerika bijusi vienotāka. Kamaniņu trases slēpšana beidzās ar traģisku notikumu īsi pirms spēlēm. Būtu kanādieši mazliet atvērtāki, varbūt trases konfigurācijas nepilnības varēja novērst – taču tajā brīdī mājinieki domāja par savām medaļām... Tas pats kašķis bija kalnu slēpošanas trasēs, kuras pirms spēlēm bija izmēģinājuši un trenējušies tikai Kanādas olimpiskās komandas sportisti. Citi labākajā gadījumā varēja vērot šo reljefu caur eglēm, aiz sētas... Skaidrs, ka amerikāņu žurnālisti pēc tam izgaršoja katru Kanādas neveiksmi – arī kritienus – ko tās sportisti piedzīvoja trasēs. Pat vēsturiskajā reizē, kad kanādieši tika pie pirmā zelta mogulā, ASV prese nekautrējās paziņot, ka īstenībā tā bijusi krāpšana, jo tiesneši vienkārši cēlmetālu olimpisko spēļu rīkotājiem uzdāvinājuši, neņemot vērā, ka cits atlēts bijis stabili labāks par čempionu...

Ja lasīsiet krievu presi, tur noskaņas līdzīgas. Krievijai gan cita sāpe – tā pārdzīvo sliktākās/neveiksmīgākās ziemas olimpiskās spēles. Aplūkojiet kopējo medaļu ražu, lai saprastu, kāpēc viņi jūk prātā. Paši krievi raksta par olimpiskā ciemata slikto virtuvi, izmitināšanas apstākļiem un absurdo drošības sistēma, lai gan patiesībā – nekas nav savādāk kā citās spēlēs. Vankūverā šajā ziņā patiešām neimprovizē, jo to paredz SOK reglaments un standarti. Cita lieta, par ko krievi neraksta – dopinga kontrole. Protams, ka nepieķertie nav vainīgi, taču neaizmirsīsim, ka tieši Kanāda ir aktīvākā cīnītāja par negodīgo līdzekļu izmantošanu sportā un šajā sakarā Vankūverā gan pirms, gan spēļu laikā ir atvēlēti dubulti resursi. Var pieņemt, ka virkne no Krievijas izlases blāvajiem rezultātiem slēpošanā un biatlonā ir saistīti tieši ar šīm kanādiešu aktivitātēm. Tāpēc, dažos gadījumos farmakoloģijas programmas ir nobremzētas, bet tas uzreiz atsaucas uz rezultātiem un sportisko formu.

Īpaši nikni krievi ir par hokeja turnīra kārtību un bēdīgi slavenajiem rezervistu sarakstiem. Mūs arī tas skāris, tāpēc te ir vērts izvērst dažas atkāpes. Līgums starp NHL un IIHF paredz, ka paziņotajos komandu pamatsastāvos, izmaiņas no rezervistu pulka – tāds ir katrai komandai – var notikt tikai gadījumā, ja kāds no hokejistiem guvis savainojumu. Sākumā krievi tikai pasmaidīja par šādu līguma redakciju – sak, mēs gan jau zināsim, kā pamainīt savus spēlētājus – taču spēļu laikā atklājās, ka NHL kopā ar Kanādas olimpisko izlasi ir izveidojuši speciālu ārstu brigādi, kas ar iespaidīgu tehnoloģiju palīdzību kompetenti spēj noteikt, cik nopietns ir gūtais savainojums un – vai atlēts pēc trenera lūguma to nesimulē. Šveicieši ar’ gribējuši kaut ko pamainīt pirms olimpiādes savā hokeja izlases sastāvā, bet – kā ieraudzījuši ārstu konsīliju un medicīniskās iekārtas – atmetuši ar roku. Krievi tajā visā vēl noskatās ar apziņu, ka Kanāda dara visu, lai hokeja turnīrā izcīnītu zeltu un minētā rezervistu sāga tam esot visspilgtākais pamatojums. Tāpēc, vēl jo vairāk – ja lasa krievu avīzes – Vankūveras spēles ir sliktas...