Viedoklis: BMX mānīgā idille... Brāļu karš?

Matisons met pirmo akmeni

Salīdzinājums ar lielo laimīgo ģimeni nebija pārspīlēts. BMX ar savu fanātisko entuziasmu, ieguldīto darbu un vienotību bija paraugs citiem sporta veidiem. Tomēr idille nebija mūžīga. Olimpiskā sezona bija ļoti veiksmīga, un bija skaidrs, ka Štrombergs un Matisons ir reāli kandidāti uz medaļām – rezultāti to pierādīja. Abiem bija pa kādam gardam panākumam. Tomēr pusgadu pirms olimpiādes notika demaršs – Artūrs Matisons, neilgi pēc uzvaras Madrides Superkrosā, pameta kopējo treniņgrupu, kas gatavojās Ivo Lakuča vadībā, un uzsāka sadarbību ar viņa brāli Olafu, kurš bija izlases mehāniķis. Lakučs skaidro, ka Matisons toreiz ir vēlējies individuālāku pieeju. „Cik es atceros, pavīdēja tāds skaidrojums: kamēr es esmu braucošs sportists, tikmēr es pietiekoši daudz laika nevaru veltīt pārējiem sportistiem,” tagad atceras Ivo Lakučs. Pats Matisons tagad par to runā izvairīgi, uzsverot, ka ir ļoti apmierināts par savu sadarbību ar Olafu. „Patīk tas, ka Olafs patiešām iedziļinās katrā sportistā. Katrs ir citādāks, katram ir lietas, kas labāk strādā un sliktāk – viņš šo gadu laikā tās ir sapratis,” savu treneri slavē Matisons. Matisons uzsver, ka sadarbība ar Olafu, kas ilgst jau ceturto gadu, ir ļoti veiksmīga.

Toreiz šādu sānsoli gandrīz neviens nepamanīja, bet tie, kas pamanīja – klusēja. Olimpiskās spēles mums atnesa zelta medaļu Mārim Štrombergam, kamēr Artūrs Matisons, kurš arī bija izcilā formā, BMX specifikas un veiksmes trūkuma dēļ palika ārpus fināla. Šī zelta medaļa sagrieza kājām gaisā ne tikai jaunizceptā čempiona dzīvi, bet arī visu BMX virtuvi.

Ne viss ir zelts, kas spīd

Šobrīd nav tāda jēdziena kā Latvijas BMX izlase. Situācija BMX saimē ir kā spogulis visai mūsu valstij – divkopienu valstij. Māris Štrombergs pārcēlās uz ASV, bet Ivo Lakučs devās viņam līdzi. Tika nodibināts tāds veidojums kā Latvijas izlase, par galveno treneri ieceļot Olafu Lakuču. „Federācija uzskatīja, ka visiem jāiet trenēties pie mana brāļa. Es arī pats toreiz gribēju atpūsties no tās drausmīgās sistēmas, kas šeit ir,” skaidro Ivo Lakučs, kurš tobrīd ASV strādāja ar diviem sportistiem – Māri Štrombergu un junioru Kristapu Konrādu.

Šāds darbības modelis gan ilga tikai gadu, jo Lakučs atgriezās Latvijā. „Pēc gada bija tā, ka es, kad Māris jau bija nostabilizējies, atgriezos Latvijā, un arī lielākā daļa braucēju pārnāca atpakaļ pie manis,” atceras Lakučs. „Mēs nodibinājām „Māra Štromberga aģentūru”, izveidojām treniņgrupu, līdz ar to visi vadošie sportisti atkal trenējas pie manis jau trešo gadu.” Līdz ar to Latvijas izlasei tika pielikts punkts. Iemesli, kāpēc braucēji masveidā atgriezās Ivo rokās, iespējams, ir dažādi, taču zinātāji mēļo, ka jaunizceptā trenera Olafa Lakuča darba metodes brīžiem bija ne tikai ironiskas, bet pat bīstamas – daudziem sākās veselības problēmas, jo O.Lakučs izdomāja vietām pajaukt ārā jau labi iestrādātās sagatavošanās shēmas. Muguras un citas kaites – tāda pūra lāde nākusi līdzi. Nu jau gandrīz 3 gadus situācija ir nemainīga – Latvijas BMX elites riteņbraucējus atsevišķi gatavo divi treneri – Ivo un Olafs Lakuči. Brāļu karš?

3 vietas, 6 kandidāti

Pašlaik Latvija atrodas stabilā 4. vietā nāciju kopvērtējumā, kas dod mums 3 dalībnieku vietas Olimpiskajās spēlēs. Ja vien nebūs problēmu ar veselību, tad divi braucēji, kas aizņems šīs vietas, jau ir zināmi. Tie ir Māris Štrombergs un Edžus Treimanis. Ja ar Štrombergu viss ir skaidrs, tad Treimanis šobrīd ir kopvērtējuma līderis Eiropas kausu sacensību seriālā. Tiesa, pasaules rangā abi ir piedzīvojuši kritumu. Štrombergs no 2. vietas novembrī atkritis un 4. vietu pēc decembra datiem, bet Treimanis uz 7. vietu, lai arī bija ceturtais. Kritumus piedzīvojuši arī pārējie, izņemot Rihardu Veidi, kurš pagaidām ir reālākais kandidāts uz pēdējo vakanto vietu izlasē. Starp citu, Veide pašlaik ir otrais Eiropas rangā, atpaliekot vienīgi no Treimaņa.

Lakučs skaidro, ka uz vienu vakanto vietu ir 4 kandidāti – Rihards Veide (14. vieta pasaules rangā), Kristers Lejiņš (22.), Toms Mankus (25.) un...Artūrs Matisons (72.). Vēl atlikušas 11 sacensības (Eiropas čempionāts, pasaules čempionāts, 3 Pasaules kausa posmi, 6 Eiropas kausa posmi), kurās tad arī izšķirsies olimpiskās izlases sastāvs. Vissliktākajā situācijā pašreiz atrodas mūsu pieredzes bagātākais braucējs Matisons. „Ja viņš grib uz olimpiādi aizbraukt, tad atlikušajās sacensībās ļoti labi rezultāti ir jāuzrāda – spiediens ir liels, jo 3 gadus viņš ir vairāk vai mazāk izlaidis traumu dēļ,” Matisona situāciju skaidro Ivo Lakučs.

Pats Matisons ir mierīgs un cīņasspara pilns, taču nav īpaši rēķinājis, kas ir jāizdara atlikušajās 11 sacensībās, lai ielēktu pēdējā vagonā uz Londonu. „Vajag vienkārši labi braukt, tad viss būs kārtībā,” kodolīgs ir Matisons, kurš tikko kā atgriezies no nometnes Krievijā. Pēdējos trijos gados Matisonu ir vajājuši savainojumi, tāpēc tas arī nav ļāvis vairs startēt tādā līmenī kā pirms olimpiskajām spēlēm. Kaites bijušas daudz un dažādas, taču Matisons ir optimisma pilns, jo šobrīd jau ir tuvu optimālajai formai. Arī veselības likstas ir atkāpušās malā, tāpēc Matisons tic, ka izies uz starta arī Londonā. Viņš saka lielu paldies Latvijas Olimpiskajai vienībai, kā arī saviem atbalstītājiem Nīderlandē, kuru produkciju viņš izmanto sacensībās. Abpusējs izdevīgums – viņiem reklāma, Matisonam – ekipējums un arī neliels finansiāls atbalsts.

Šie 6 sportisti pārstāv divas pretējas nometnes, kas gatavojas atsevišķi un, kā atklāj Ivo Lakučs, savā starpā ar padomiem nedalās. Ivo Lakuča paspērnē ir Štrombergs, Treimanis, Veide un Mankus, Olafa Lakuča – Lejiņš un Matisons. Lūk, kāda mums iekšējā cīņa. Avoti BMX iekšienē ziņo, ka situācija starp abām frontēm ir visai nokaitēta, kas, atceroties agrākos laikus, ir sāpīgi. Sāpīgi ir arī tas, ka tādi sportisti kā Matisons un Štrombergs, kuri ir kopā uzauguši un cīnījušies, satiekoties, neko vairāk par stīvām pieklājības frāzēm pār lūpām nespēj dabūt.

Bet vai atkalapvienošanās vispār ir nepieciešama? Lakučs skaidro, ka modelis, kādā Latvijas BMX saime strādāja kādreiz, nav pats efektīvākais, līdz ar to – labākais. Lai maksimāli kvalitatīvi strādātu ar tik lielu baru, ir nepieciešams vēl viens augstas klases treneris, kura noalgošanai naudas nav. Naudas trūkums – šeit jau ir laiks stāstam par federāciju.

Uzmaniet degunus!

BMX ir Latvijas Riteņbraukšanas federācijas sastāvā. Vismaz formāli. Federācijas sadarbības modelis ar BMX ir ļoti vienkāršs un primitīvs – viņi braucējus piesaka starptautiskām sacensībām. Kā izrādās – ne vienmēr. „No desmit reizēm deviņās ir pieteikuši. Tā viena reize – mēs aizmirsām, bet viņi arī neiedomājās pieteikt, tāpēc mēs dabūjām maksāt dubultā,” stāsta Ivo Lakučs. Tomēr naudu viņi apsaimniekot māk. Pēc zelta medaļas Pekinā, federācija saņēma 25 tūkstošus latus BMX attīstībai, par „labi padarīto” darbu. BMX tuvu stāvoši cilvēki vēl aizvien rausta plecus, mēģinot rast izskaidrojumu tam, kur šī summa palika. Tāpat arī trases, kas saceltas pa šiem gadiem, pēc lietpratēju atzinuma, lai arī ļoti labas, nevar izmaksāt tik dārgi, cik tiek uzrādīts. Tiesa, šī kaite ir teju visos sporta veidos, visās sporta būvēs. Ja reiz par naudu, tad interesanti būtu zināt, kā tērēti tiks piešķirtie 9000 Ls par BMX, sporta veida, kurš federācijas sastāvā atrodas tikai formāli, sasniegumiem 2011. gadā. Iespējams, atkal šosejas riteņbraucējiem nez no kurienes uz paplātes tiks nolikta nometne Spānijā...

Daudz ir dzirdēti viedokļi, ka riteņbraukšanas federācija lobē šosejniekus, pret BMX braucējiem izturoties kā pret garmatainu panku kustību. Lakučs gan uzskata, ka problēma ir citur. „Viss ir atkarīgs no pāris personām, kas visu to federāciju uztur, kuri uzskata, ka rīkojas pareizi. Sporta veidu nodalīšana – tā, manuprāt, nav problēma. Laiki ir mainījušies, bet viņu darbības sistēma nav mainījusies – tāpat kā cilvēki, kas to realizē,” strikts ir Lakučs. „Tāpēc ir izveidota aģentūra, kura funkcionē bez federācijas palīdzības. Federācija mūs piesaka sacensībām, tas arī viss,” „Māra Štromberga aģentūru” kā alternatīvu federācijai izceļ Lakučs.

Lakučs skaidro, ka vairs nevēlas iet ar viņiem karot, jo nevēlas tērēt enerģiju un bojāt nervus. Turklāt viens mēģinājums jau ir bijis. „Es jau vienreiz centos, bet mani tur vienkārši līdz ar zemi nolīdzināja, sakot, lai es nebāžu savu degunu tur, kur nevajag,” atceras Lakučs, skaidrojot, ka viņa rosības pamatā toreiz bija, nekad neuzminēsiet, - neizmaksātās prēmijas. Tomēr žoga otrā pusē skatiens federācijas virzienā nav tik skarbs. „Viņi dara, ko var, nav tā, ka sēž rokas klēpī salikuši,” uzskata Artūrs Matisons, kurš aicina paraudzīties uz federācijas finansiālajām iespējām, tāpat kā uz ekonomisko situāciju valstī vispār. Iespējams, ka Olafa Lakuča brigāde saņem lielāku atbalstu, jo otra mūsu komanda pati ir demonstratīvi nodalījusies, izveidojot savu aģentūru – iespējams, tas ir iemesls šādai viedokļu nesaderībai. Tiesa, Matisons sīkāk nevēlas šo jautājumu publiski iztirzāt, jo sportistam ir jāstartē – šeit nu Artūram nevar nepiekrist.

Arī Londonā no mūsu BMX riteņbraucējiem mēs gaidīsim medaļas. Pamatoti, jo, neskatoties uz visām finesēm, nav šaubu – darbs tiek darīts ar maksimālu pašatdevi, ko pierāda arī rezultāti. Tas nozīmē, ka arī Londonā varam gaidīt, kad saule atspīdēs no mūsu sportistu cēlmetāla gabaliem, bet amatpersonas atkal taisīs elegantu piramīdu, lai tikai visiem pietiktu vietas kadrā, kamēr federācija paslepus zīmēs jaunas shēmas, lai savu smago darbu kā nākas atalgotu. Tā nu gan būs viena saulaina diena lietainajā Londonā!