Hosa traktorā? Nē. Vagā...

Marsels Hosa aizvadītājās septiņās spēlēs kopā ar Rīgu ir savācis četrus vārtus un divas piespēles. Salīdzinājumam – šosezon kopā ar „Spartaku”, kas viņam maksāja miljonu, viņš 35 mačos iemeta sešas ripas. Mēs jau ar’ nemaksājam maz – pie simts stabiem līdz sezonas izskaņai sanāks, taču Hosa tika ņemts, ne jau lai skaitītu naudu – vajadzīgi bija vārti. Bažas, vai viņš atradīs vietu „Dinamo” jaunajā kārtībā bija pamatotas. Iepriekšējos divos klubos slovāks sevi tomēr neatrada. Vai – viņu neprata izmantot? Var skatīties arī tā un sist uz pleca Pekam – sak, vecīt, esi pievienojies Šuplera klubiņam. Pirms tam, tikai Jūļonkuls bija sapratis, kā dabūt ārā no Marsela lietu – proti, vārtus. Tiesa, tas gan notika, izteikti veidojot spēli viņam par godu, ko tā arī nebija sapratuši ne AK Bars, ne „Spartaks”. Bet, kas interesanti - šobrīd Hosam neviens Rīgā par godu paklājiņu zem kājām neritina – vēl vairāk, viņš uzreiz tika nolikts pie vietas, trešajā maiņā, aprodot ar jauno kārtību. Vai pēc spēles ar „Traktoru” varam apgalvot, ka, nu snaiperim atrastas šūpolītes? Nevaram. Taču noteikti varam apgalvot, ka šoreiz Hosa mēģina pielāgoties komandai, nevis otrādi.

Ironiski, ka savu labāko spēli „Dinamo” trešajā atnākšanā viņš nospēlēja kopā ar Ģirtu Ankipānu, kas, starp citu, otrajā sezonā blakus šim pašam Marselam, vienkārši strādāja par mēslu vedēju. Bija pat situācijas, kad Ģirts neizturēja un pateica savam maiņas biedram – vecīt, es tavus sūdus uz laukuma netaisos piesegt. Nezin, vai tas, vai kaut kas cits, bet šoreiz kopā ar Hosu uz ledus ieraudzījām arī citu Ankipānu. Pareizāk, mēs viņu vienkārši ieraudzījām, jo pirms tam Ģirtu galvenais treneris turēja malā. Vecais puika bija galīgi izmisis, pat vaicāja – kas notiek, kā varu apliecināt savu meistarību... Atbildes nebija. Hosa jau arī pēc atgriešanās Rīgā nestaigāja ar paceltām rokām pa pilsētu – arī nervozēja, meklēja savu spēli. Kurš Pekam ieteica salikt divus tādus nervu kamolus kopā – nav pat svarīgi. Gan jau no Ābola šī ideja nāca, no kura vēl? Ja pa visiem kopā – arī labi. Jēdzīgs bija iznākums – to nevar noliegt... Turklāt, noteikti jāpasvītro Luseniusa klātbūtne – viņš un vēl Ņiživijs šajā komandā var iebarot Hosas trāpīgās rokas. Citiem tas nesanāk.

Tiesa, stāsts par Hosu, kurš pavizinājās traktorā, šoreiz ir tikai kūkas garnējums. Tortes biskvīts vai pamats tomēr nāk no citas puses un tā ir – aizsardzība. Te arī meklējiet atbildi, ar ko šī komanda atšķiras no „Dinamo” iepriekšējo gadu versijas. „Traktors” šobrīd ir viena no labākajām KHL komandām – varētu pat teikt, viena no divām. Pēc komplektācijas, vēl tikai SKA varētu ar viņu potenciālu sacensties. Viņi ir pārliecinoši labākie arī aizsardzībā, savos vārtos ielaižot vismazāk ripu. Viņu komandā vismaz desmit spēlētāji saņem algā vienu miljonu un vairāk, kas nav tikai tāpēc, ka krieviem nav kur likt naudu. To viņi dabū par savu sniegumu un pamatoti. Ja kādam šogad spīd Gagarina kauss, tad pēc redzētā – visatbilstošākās pretenzijas ir tieši Čeļabinskai. Tomēr – atgriežamies pie savējiem. Rīgas „Dinamo” šogad ir izcīnījuši piecpadsmit uzvaras, no kurām desmit panākumi gūti ar vienu vārtu pārsvaru. Ja neskaita 5:4 pret SKA papildlaikā un 3:2 pret „Traktoru”, tad visos pārējos gadījumos mēs savus pretiniekus esam vinnējuši, gūstot vienus (2 reizes), visbiežāk, divus vārtus (8 reizes). Ja komanda spēj noturēt šādus pārsvaru, tas liecina par mērķtiecīgu spēles plānu un komandas izpratni par disciplīnu. Jo redzējāt, arī pret „Traktoru” mača izskaņā vajadzēja gulties zem kāpurķēdēm – tik pārliecinoši dominēja pretinieks! Turklāt, nevajag iedomāties, ka uzbrukums ir tikai gūti vārti, vai aizsardzība – to nezaudēšana. Mūsu aizsardzība sākas daudz tālāk no saviem vārtiem, bet viduszonas blīvums, kad pretinieki sāk uzbrukumu, atkal pasvītro to īpašo atšķirību, ar ko esam šogad savādāki. Komanda katru vakaru tā nospēlēt nevar, kas parāda mūsu hokejistu vidējo meistarību, tomēr – virziens ir pareizais. Ja komandas menedžments veido sastāva pārbūvi, tad tādas spēles kā pēdējā pret Znaroku, vai šī – pret traktoristiem – ir jāņem par pamatu mūsu nākotnes formai. Galīgi greizi būtu tagad pieņemt, ka viss, ko mums vajadzēja, bija Marsels Hosa... Muļķības! Hosa izdarīja tikai to, kas ir viņa trumpis, bet – komanda neuzvarētu, ja tiktu aizmirsts par saviem vārtiem. Redzot kā atsevišķās epizodēs slovāku snaiperis nospēlēja Čeļabinkā, izskatās, ka arī viņš saprot, no kurienes spēlei aug kājas. Par to prieks! Un vēl – protams, Holts tāpat kā pērn janvārī, izbauda spēles garšu...