(Ne)iespējamās misijas

1996. gada 27. novembris
Latvija un Vācija 98:76
Toreiz basketbols pārsvarā tika spēlēts Daugavas sporta namā, bet svētku reizēs arī Rīgas Sporta pilī. Šajā dienā Rīgā notika 1997. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra spēle starp Latvijas un Vācijas izlasēm. Toreiz Latvijas izlasei bija līdzīgi kā šodien VEF. Bija nepieciešama ne tikai uzvara, bet uzvara ar konkrētu pārsvaru. Pirmā apļa spēlē Koblencā tika zaudēts ar 82:100, kas nozīmēja, ka Rīgā ir jāuzvar vismaz ar +19 (gandrīz kā VEF).
Tas bija laiks, kad toreizējam Valsts prezidentam Guntim Ulmanim sirdij tuvāks bija basketbols, nevis hokejs un viņa klātbūtnē kopā ar viesiem no Vācijas (bija ieradušies federācijas ietekmīgākie vīri) tika piedzīvota un izdzīvota viena no skaistākajā uzvarām Latvijas basketbola vēsturē. Jau pēc pirmā puslaika puse no darba bija padarīta (57:48), bet otrajā, lai nebūtu jāstaigā pa naža asmeni, nepieciešamajiem +19 tika pa virsu uzmesti vēl trīs punkti. Pēc šīs spēles vāciešiem sapņos noteikti biežs viesis bija Ainars Bagatskis ar saviem 27 punktiem. Arī Uvis Helmanis, Jānis Āzacis, Roberts Štelmahers, Edmunds Valeiko, Andrejs Bondarenko, Edgars Šneps...

1998. gada 15. maijs.
Latvija un Spānija 76:69
Līdz šai dienai 15. maijs Latvijas vēsturē bija zīmīgs ar Kārļa Ulmaņa 1934. gada apvērsumu, bet jaunākajos laikos šim datumam ir pavisam cita noskaņa. Saukt šo sieviešu nacionālās izlases uzvaru pār Spāniju par apvērsumu visā Latvijas sieviešu basketbolā laikam nevar, taču ietekmi uz turpmākajiem procesiem noteikti ir atstājusi. Tieši uzvara pār nesenajām Eiropas čempionēm (1993) latvietēm pavēra iespēju pirmo reizi spēlēt Eiropas čempionāta finālturnīrā.
Pēdējā kvalifikācija uz 1999. gada finālturnīru notika Daruvarā (Horvātijā) un pirmie divi mači latvietēm bija neveiksmīgi. Vispirms zaudējums Moldovai, tad arī Horvātijai. Sešu komandu turnīru, kad ceļazīmi uz finālturnīru nodrošina pirmās trīs vietas, sākt ar diviem zaudējumiem un pēc tam cerēt, ka paši slīcēji sevi izglābs, bija vairāk kā naivi. It īpaši, ja trešajā spēlē jātiekas ar Spāniju, kura allaž diktējusi modi sieviešu basketbolā. Vēl mazāk ticības lielajam brīnumam bija pēc pirmā puslaika, kad rezultāts bija 28:42 un otrā puslaika sākumā finālturnīrs attālinājās vēl par pāris punktiem. Toreiz spēles pārtraukumā izlases galvenais treneris Aivars Vīnbergs izvēlējās nestandarta risinājumu. Nekādu lamāšanos, neviena pārmetuma, tikai pāris anekdotes...
Vai vainīgas bija anekdotes vai iepriekšējā vakarā stresa noņemšanai iztukšotais “džim bims”, taču soli pa solim, punktu pa punktam un, jo tuvāk spēles izskaņai, jo lielāka panika bija vērojama Spānijas nometnē. Kā nu ne, ja zaudējums kaut kādām latvietēm no finālturnīra attālināja pašu Spāniju! Latvija otrajā puslaikā ne tikai uzvarēja, bet arī uzvarēja ar pretiniekam ne pārāk glaimojošu uzvaru rezultātu – 48:27 un visā spēlē 76:69.
Šī uzvara vēl neko nenozīmēja, taču tas bija sākums nākamajām uzvarām. Pēc tam sekoja 77:61 pār Grieķiju, 58:50 pār Itāliju un pirmais finālturnīrs bija nopelnīts. Bet Spānijas izlase līdz finālturnīram nemaz netika...

2004. gada 25. septembris
Latvija un Ukraina 97:85
Vēl viena vēsturiska uzvara sieviešu izlases vēsturē, kuras nozīmīgumu varējām novērtēt jau pēc pāris gadiem. Toreiz izlasi vadīja Armands Krauliņš, kuram uzvara pār Ukrainu bija pēdējā darbā ar izlasi un viņš mantojumā atstāja taustāmus labumus. Tas bija laiks, kad lielajā izlasē pieteicās vēlākā tā sauktā “zelta paaudze”. Kvalifikācijas turnīra pēdējā spēlē latvietēm bija nepieciešama tikai uzvara, pretējā gadījumā 2005. gada Eiropas čempionāta finālturnīru neredzēt kā savas ausis. Pat ar uzvaru pēdējā spēlē varēja nepietikt, jo vēlā vakarā spēlēja citas tīkotājas ceļazīmei uz finālturnīru.
Kad bija nospēlētas trīs ceturtdaļas, nekāda labā dūša nevienam nebija. Pēdējo 10 minūšu laikā atspēlēt 13 punktu deficītu (62:75) nav tas pats, kas visas spēles garumā 19. Izrādās, ka sieviešu basketbolā var ne tikai atspēlēt, bet arī uzvarēt ar tādu pašu pārsvaru. Pēdējā ceturtdaļā ir zelta burtiem rakstāma – 35:10!!! Un visā spēlē 97:85! Grupas otrā spēle beidzās kā Latvijai izdevīgi un ceļš uz finālturnīru bija izcīnīts. Kas notika pēc tam? Treneri mainījās viens pēc otra (Raivo Otersons, Ainārs Čukste, Ainārs Zvirgzdiņš), bet rezultāti ar katru nākamo ciklu kļuva arvien pievilcīgāki un kā balva šai paaudzei – dalība Olimpiskajās spēlēs Pekinā! Nebūtu šīs (ne)ticamās izglābšanās Kijevā, kas zina, vēlāk nebūtu arī Eiropas ceturtā vieta, nebūtu Pekina...