Brīvais kritiens

Baumgartners rotāciju laikā juties „kā ellē” un centieni nostabilizēt situāciju bija „kā pelde, nepieskaroties ūdenim”, turklāt galvā uz mirkli iezagās arī nolemtība, ka ķermenis neizturēs un viņš „bezsamaņā nokritīs uz zemes”. Austriešu izpletņlēcējs bija pieredzējis un daudzus gadus rūpīgi gatavojies, tāpēc spēja tikt galā ar neapskaužamo situāciju. Viņa paša vārdiem: „Es cīnījos līdz pēdējam, jo zināju, ka pienāks brīdis, kad tikšu ar to galā. Man izdevās apturēt rotāciju, taču tas bija sasodīti grūti.”

Rīgas „Dinamo” sezona ir kā šāds lēciens. Sākums izskatījās cerīgs, komanda labi sevi parādīja sagatavošanās posmā un arī sezonas ievadā spēja demonstrēt atzīstamu sniegumu - lai arī uzreiz parādījās problēmas uzbrukumā un punkti nekrājās tik strauji kā gribētos, kopumā, komanda laukumā darbojās pietiekami organizēti un disciplinēti, lai katrā spēlē būtu konkurētspējīga un cīnītos par punktiem. Proti, bija cerība, ka balstoties uz kārtību savā laukuma pusē, komanda spēs atrast variantus kā sakārtot spēli arī uzbrukumā. Tomēr sezonai uzņemot apgriezienus un zaudējumiem līdzīgās spēlēs krājoties ar vien garākā rindā, komanda salūza. Šobrīd komanda izskatās psiholoģiski sabrukusi, bez ticības saviem spēkiem, bez konkrēta plāna un idejas. Treneri izmisīgi taustās tumsā, bet spēlētāju enerģija laukumā pielīdzināma pustukšam balonam. Komanda ir ar vien tālāk atkāpusies no sezonas ievadā demonstrētās spēles, un šobrīd problēmas jau ir ne tikai uzbrukumā, bet arī aizsardzībā. Komanda krīt un krīt nekontrolēti.

Lai apturētu šādu kritienu, nepieciešama pieredze, pārliecība, trenētība un ticība. Ja skatās uz hokeja komandu, galvenokārt nepieciešams treneris un līderis, vēlams – vairāki. Rīgas „Dinamo” sakarā tā nebūt nav laba ziņa, kaut komandai būs visas iespējas pierādīt pretējo.

Treneris. Lai pārvarētu grūtības, komandai ir nepieciešams, treneris. Treneris, kurš jūt un saprot savu komandu, kurš spēj iedvesmot, kurš liek komandai noticēt izvēlētā virziena pareizumam, pat, ja tas nedod tūlītējus rezultātus. Treneris, kurš kontrolē komandu un kuram komanda tic. Rīgas „Dinamo” šobrīd nav tāda trenera. Pekam Rautakallio ir laiks doties. Laiks doties nevis viņa pausto ideju nejēdzīguma vai ne pielietojamības dēļ (kas ir esošajā situācijā ērti piesaucams mīts, sevišķi neiedziļinoties komandas rādītajā sniegumā), bet gan tāpēc, ka viņš kā treneris ir pieļāvis, ka komanda viņa vadībā ir sabrukusi. Komanda šobrīd atklāti netic ne sev, ne trenerim. Ideju trūkums uzbrukuma sakārtošanā ir novedis pie spēles plāna sabrukuma, un šobrīd arī komandas darbības aizsardzībā ir visnotaļ žēlīgas.

Līderis. Lai pārvarētu grūtības, ar treneri vien nepietiek. Vajadzīgs arī līderis ģērbtuvē, spēlētājs, kurš spēj saliedēt kolektīvu vienotam mērķim. Kā to izdarīja Sandis Ozoliņš pirms slavenās spēles ar „SKA”, kad „Dinamo” iznāca laukumā un burtiski noslaucīja prominentos pretinieku no ledus laukuma. Vai esošajā sastāvā ir kāds spēlētājs, kurš var izdarīt kaut ko līdzīgu? Peka likmi ir licis uz Gunti Galviņu, bet, vismaz pagaidām, šīs cerības nav attaisnojušās. Lielas cerības ir/bija uz Kasparu Daugaviņu, bet komentārs, kur Kaspars pažēlojās par treneru darbībām, ir mājiens ne tikai trenera virzienā, bet arī paša Kaspara kā līdera virzienā. Kā līdera, kurš nemeklē attaisnojumus, bet variantus kā paveikt uzdevumu. Meklējot līderību, parasti skati vēršas pieredzējušo spēlētāju virzienā, bet šajā komplektācijā pieredzējušo rindas ir pašķidras un viņiem atvēlētas labi, ja otrā plāna lomas. Aleksandrs Ņiživijs pēdējās spēlēs cenšas nākt priekšplānā un iedvesmot ar piemēru. Savu artavu varētu sniegt Ģirts Ankipāns, bet treneris līdz šim viņam nav uzticējies. Paliek vēl Laviņš, Reķis, Ivanāns... Labā ziņa, ka daba nemīl tukšumu. Proti, ja komandā ir šāda nepieciešamība un vieta nav aizpildīta, tā ir arī iespēja kādam nākt priekšplānā un pierādīt sevi kā līderi. Komandai nemaz nav citu variantu, līderis ir jāatrod, un konkrētajos apstākļos arī Kaspars un/vai Guntis vēl var sevi pierādīt.

Lai arī nepieciešamība pēc trenera maiņas ir kliedzoša, komandas vadība jau komentējusi, ka trenera krēsls pagaidām nav apdraudēts. Pekam ar palīgiem nav atlicis daudz laika, lai pierādītu savu profesionalitāti un atjaunotu kontaktu ar komandu. Rīgas „Dinamo” tuvāko mājas spēļu kalendārs solās būt milzīgs pārbaudījums gan treneriem, gan komandai, gan līdzjutējiem. Zeme strauji tuvojas, bet, kamēr samaņa nav zaudēta, ir cerības, ka kritienu tomēr izdosies nostabilizēt. Par izpletņa atvēršanu un elegantu piezemēšanos gan vēl pāragri runāt.
Lai izdodas!