Ēriku Kehri pieminot

Kehra gaitas vieglatlētikā nevaru atcerēties viena iemesla dēļ: par sportu tad vēl nebiju sācis interesēties, kad malēnietis jau lika savas naglu kurpes malā. Ēriks ir viens no tiem latviešiem, kurš sportā un ne tikai sportā dabūjis ciest tēva dēļ (20 ha zemes!), kurš kā pretpadomju elements pēc kara notiesāts uz 25 gadiem, bet 1949. gadā uz Sibīriju izsūtīja visu ģimeni.

Alūksnes vidusskolnieks Ēriks toreiz izspruka, taču 1953. gada 1. aprīlī - jau pēc Staļina nāves - tomēr izsūtīts. Uz Amūras apgabalu, kur strādājis taigā par atsveķotāju, bet drīz vien iecelts par veikala vadītāju. Atsācis trenēties pats un trenējis arī savus... uzraugus, kamēr norīkots par Blagoveščenskas pilsētas vieglatlētikas treneri. Izsūtīšanas laikā Kehris bija PSRS izlases dalībnieks, un Maskava par viņu izrādījusi lielāku ieinteresētību nekā Rīga, uz Tālajiem Austrumiem pat pārsūtot viņa izlases dalībnieka stipendiju...

Uz Helsinku olimpiskajām spēlēm 1952. gadā Kehris netika tāpēc, ka bija pārāk jauns un konkurentus par pēdas tiesu nepārspēja. Konkurenti Helsinkos izgāzās, bet 21 gadu vecais latvietis jau pēc olimpiādes kļuva par PSRS čempionu - 7,49 m.

Arī uz Melburnu Kehris netika. Kaut I PSRS Tautu spartakiādē (1956.) bija otrais savā kroņa disciplīnā (7,35), pēdējā lēcienā par mata tiesu pārkāpjot atspēriena dēlīti. Tiesneši rezultātu tomēr izmērīja - 7,90 m... Jau pēc Melburnas PSRS čempionātā Taškentā Ēriks uzstādīja Latvijas rekordu - 7,70 m, kas tobrīd bija arī PSRS rekords (iepriekšējais - 7,61 m). Taču jau nākamajā lēcienā Fedosejevs sasniedza 7,74 m, vēl pēc mirkļa Ter-Ovanesjans - 7,76 m. Starp daudzajiem Kehra diplomiem un goda rakstiem ir arī PSRS vieglatlētikas federācijas ''papīrs'', ka viņam, lai saglabātu vietu PSRS izlasē, 1958. gadā jālec 7,80 m. Ēriks tobrīd jau bija LVFKI students, 1957. gadā izcīnot sudrabu savienībā (7,52), bet jau ar domām par citām lietām.

Atgādināšu, ka Kehris savus rekordus sasniedza uz t.s. izdedžu celiņa un pirmie sintētiskie segumi Latvijā parādījās kaut kad 1965. gadā. Kehris ar savu rezultātu tāllēkšanā - 7,70 m joprojām ir 18. vietā Latvijā, bet trīssoļa - 14,96 m (1957.) un desmitcīņas - 6630 punkti (1958.) ir 62. vietā.

Cik strauji malēnietis ielēca tāllēkšanā, tikpat straujš bija viņa gājums sporta žurnālistikā. 1961. gadā iznāk jaunā žurnālista pirmā grāmata - ''Rekordi netop viegli'', pēc tam ''Tas skaistais soļotāju laiks'' (1969.), ''Zelta šķēps'' (1970.), ''Sporta dzīve laukos'' (1972.) un tad jau izdevniecībā ''Liesma'' sērijā ''Ceļš uz olimpiskajam spēlēm'' - ''Basketbols - prāta spēle'' (1978.), ''Ja gribi būt treneris'' (1979.), ''Divi vienās kamanās'' (1980.), ''Baltais kimono'' (1981.), ''Dialogs par pieccīņu'' (1984.) u.c.

Kehris bija celmlauzis arī sporta žurnālistikā. Šķiet, tas bija 1969. gadā, kad ''Padomju Jaunatne'' katru sestdienu (man gan liekas, ka tās bija svētdienas!)publicēja Ērika t.s. lielo interviju (šodienas versijā apmēram 12-14 000 zīmju) ar kādu no Latvijas sportistiem. Sērija saucās ''Sportists profilā un pretskatā'' un ar savu šodienas pieredzi varu teikt, ka tas bija elles darbs, jo Kehris intervēja ne tikai sev tuvos vieglatlētus, bet arī ātrslidotājus, volejbolistus, basketbolistus, riteņbraucējus - praktiski visu sporta veidu pārstāvjus... Pasaules sporta žurnālistikas prakse rāda, ka žurnālists var būt kompetents divos sporta veidos un vēl par diviem trim spriest apmēram tādā pašā kompetences līmenī. Kehris ara visur!!!

Un par savu radošo darbu tika godā celts. Divus gadus kļūstot par ''Olimpiskās spalvas'' ieguvēju - bija padomju laikos Latvijas sporta žurnālistikā tāda balva, ko katru gadu pasniedza Preses dienā maija sākumā. 1986. gadā Kehris saņēma LPSR Žurnālistu savienības Pētera Stučkas prēmiju par rakstu sēriju ''Sporta pārvērtību krustcelēs'', pirms gada arī Latvijas PSR Nopelniem bagātā fiziskās kultūras darbinieka goda nosaukumu.

Ārēji biedrs (kungu neiepazinu!) Kehris likās ļoti skarbs un nepieejams, taču kādā no Baltijas sporta žurnālistu saietiem Pērnavā kopā iedzērām pa mēriņam, labi parunājām par dzīvi. Kaut kāds smagums Ērika dvēselē bija, bet neba es viņam soģis un tiesnesis. Taču Ērika malēniešu kāpostu zupa ir garda arī šodien - Meistara 80. dzimšanas dienā.