Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Lielā ceļa pirmie soļi

Lielā ceļa pirmie soļi
Latvijas sporta lepnums - varenais Jānis Lūsis!

foto:muzejs.lv

Manas paaudzes sporta draugus vienmēr ir fascinējuši stāsti par to, kā izcili atlēti tikuši līdz saviem augstajiem sasniegumiem. It īpaši jau pašiem pirmajiem lielo panākumu gaitā... Pirms apaļiem 50 gadiem – 1962. gada 15. septembrī – latvietis Jānis Lūsis sasniedza pilnu starptautisku atzīšanu, pirmo reizi kļūdams par Eiropas šķēpmešanas čempionu. Varbūt tas vēl kādam interesē?

Patiesi – tas bija pirmais solis lielo panākumu gaitā, kurā par Latvijas 20. gadsimta izcilāko sportistu atzītais Jānis sasniedza pilnu olimpisko medaļu komplektu (bronza, zelts, sudrabs), pavisam četras reizes kļuva par kontinenta čempionu, 12 reizes par PSRS čempionu, par Latvijas čempionu, par Universiādes čempionu; divas reizes uzstādīja jaunus pasaules rekordus. Desmit reizes līdzjutēju izvēlēts par Latvijas (PSR) gada sportistu, savukārt no Starptautiskās vieglatlētikas federācijas 1987. gadā nosaukts par vieglatlētikas simtgades labāko šķēpa metēju.

Ir tādi ļaudis, kas šos ciparus zina, ir arī tādi, kas dzirdējuši tikai pa ausu galam. Taču pavisam maz ir to, kas atceras Abavas krastu zēna gaitas līdz Eiropas meistara dižtitulam (pasaules meistarsacīkstes vieglatlētikā Lūša laikā vēl nenotika). Bet bija tā...

„Sīkais, paej malā!”—tā kolhoza volejbola laukumā skanēja spriedums brīdī, kad sanāca divi nopietni komandu sastāvi.
„Šķēpmetējs no tevis gan neiznāks” – iznīcinoši augumā un plecos sīko puisi 1957. gadā atraidīja kāds slavens treneris.
Bet viņš gribēja. Tāpēc sakod zobus, norij aizvainojumu, atzīsti: citi tiešām ir labāki, spēcīgāki, prasmīgāki. Tad dari kaut ko!
Vīrišķību tolaik varēja parādīt arī vieglāk – ar pudeli kabatā, ar smēķi pārākuma smīna kaktiņā. Jānis tas vieglais ceļš nelikās labs diezgan, viņš devās ar pieri mūrī. Kā citādi lai nosauc pasīkā lauku puiša vēlmi studēt nevis Lauksaimniecības akadēmijā dzimtajā Jelgavā, bet gan Fizkultūras institūtā?

Ar spītu vien tur iekļūt bija grūti, iestājeksāmeni specialitātē nepavisam nepadevās spīdoši. Vieglatlētikā knaps trijnieks (piecu ballu sistēmā), tāpēc uzņemšana nāca kā pārsteigums. Palīdzēja labās sekmes vispārējos priekšmetos. Nu tad students gan, tomēr bez kopmītnes, bez stipendijas. Spraudziņa durvīs uz nākotni pavērta, tāļāk viss atkarīgs tikai no paša. Un trenera. Vai pietiks spēka izķepuroties?
Apņemšanās „Es varu!” studentam Lūsim palika kā ilgstoša sērga. Ik dienas labprātīgi uzņemoties papildu treniņa slodzes, dažu nakti, maizīti piepelnot, strādājot pie preču vagonu izlādēšanas. No rīta lekcijas, dienā svaru stienis, palēcieni līdz nelabumam, vēl skrējieni. Treneris Valentīns Mazzālītis kļuva par savējo, prata novērtēt studenta sīkstumu un mērķtiecību. Trenera intuīcija un kopīgajā darbā sakņotā ticība tolaik augumā visai sīkajam jauneklim izrādījās gluži vai pravietiska. Tomēr ne strauji pārsteidzoša, līdz pirmajiem nopietnajiem panākumiem audzēknis un skolotājs sviedrus lēja visus studiju gadus.

Viņi strādāja pa jaunam, ko novēroja un aprakstīja Latvijas čempions tāllēkšanā, vēlāk žurnālists Ēriks Kehris:
„Izanalizējis, kādai pēc mehānikas likumiem vajadzētu būt pareizai šķēpa metēja tehnikai, Mazzālītis to sadalīja daudzos atsevišķos elementos un to apvienojumos. Visneiedomājamākie vingrinājumi sēdus un stāvus, pie sienas un uz sola, ar partneri un bez tā, ar svaru stieni un ar diskiem, ar bumbām, lodēm un amortizatoriem sekoja cits citam. Izpildot vingrinājumus Valentīna diktētajā tempā jau pēc pusstundas sirds kāpa pa muti laukā. Treneris saviem audzēkņiem lika skriet pāri barjerām, lēkt augstumā, tālumā un ar kārti. Viņi meta disku un veseri, grūda lodi. Vārdu sakot, trenējās kā īsti desmitcīņnieki. (Starp citu, 1962. gadā Lūsis PSRS meistarsacīkstēs izcīnīja bronzas medaļu desmitcīņā ar jaunu Latvijas rekordu – I.O.) Mazzālītis it kā iedarbināja garu konveijeru, no kura bija jānāk laukā īsti atlētiskiem jauna tipa šķēpa metējiem.”
Taču studiju gados Jānis vēl nekļuva ne par Latvijas čempionu, nedz rekordistu. Tikai 1961. gada rudenī ar jaunu Latvijas rekordu (81,01 m) Lūsis izcīnīja bronzas medaļu PSRS meistarsacīkstēs. Bet nākamajā gadā Jānis Lūsis jau pacēlās kā čempionu čempions. Primus inter pares.

Tas laiks pirms piecdesmit gadskārtām tikai 23 gadus vecajam latviešu atlētam izdevās patiesi varens un pārsteidzošs. 1962. gadā (arī jubileja!) aizsākās Rīgas kausu sacensības, kurās Lūsis pārsteidzoši, turpat ar 12 metru pārākumu, uzveica tālaika PSRS šķēpmešanas līderi Kuzņecovu. Turpinājumā sekoja uzvaras Kusočinska piemiņas sacensībās Varšavā, brāļu Znamensku balvas izcīņā Maskavā, ASV un PSRS mačsacīkstē Paloalto, Vispasaules jaunatnes festivālā Helsinkos un PSRS čempionātā atkal Lužņikos, Maskavā. Šī pārsteidzošā visaugstākā līmeņa stabilitāte nodrošināja mūsējam vietu braucienā uz Eiropas meistarsacīkstēm Belgradā kā pirmajam numuram no PSRS...

Kad nu beidzot panākumi ar gadiem ilgu darba spītu ir nopelnīti, tad tie arī nāk aumaļām. Kvalifikāciju 14. septembrī Jan Ļus (CCCP) paveic gluži kā starp citu, normā paredzēto 75 metru vietā parādot 79.06 metrus. Finālsacensībās jau pats pirmais metiens aiziet saulainajās tālēs. Jānis pats tolaik atcerējās:
„Daudzi sportisti nostājas uz ieskrējiena celiņa un tad ilgi glauda un groza šķēpu. Es tā nemēdzu darīt. Tiklīdz nostājos, tā seko ieskrējiens un metiens. Tiesneši tūdaļ arī paziņo – 82 metri un 4 centimetri. Mans nodoms piepildījies – esmu licis pretiniekiem nervozēt.”
Belgradā dārdēja tādi slavenu šķēpmetēju vārdi, kā: pasaules rekordists Karlo Lievore, Pauli Nevala, Janošs Sidlo, Vladislavs Nikičuks, Ģērģs Kulčārs, Villijs Rasmusens, krievi Vladimirs Kuzņecovs un Viktors Cibuļenko....
Bet jau ar to pirmo metienu piepildījās Jāņa Lūša darbs un nodoms – neviens neko vairāk tā arī neiespēja, kaut centās visi un katrs. Pēc Ineses Jaunzemes 1956. gada olimpiskā zelta latvieši atkal stājas pasaules šķēpmešanas virsotnē – uz ilgiem gadiem, kaut arī ne vienmēr nepārtraukti.

Jānim Lūsim tas laiks pirms piecdesmit gadiem izskanēja ar uzvaru Bruņoto spēku meistarsacīkstēs Taškentā (83,20 – aha!). Turpat un tūlīt notika PSRS komandu meistarsacīkstes, kurās Lūsis uzvarēja ar jaunu Latvijas rekordu – 84,83 metri. No PSRS rekorda viņš tobrīd atpalika vien par 7 centimetriem, no pasaules – par 70 cm.
Nekas, to visu Jānis Lūsis sasniegs un pārsniegs tuvākajos turpmākajos gados. Kuros, laikā no 1967. gada līdz 1970. gadam, 1089 dienu tecējumā viņš uzvarēs ikvienās sacensībās, kurās piedalīsies.

  +4 [+] [-]

, 2012-09-18 11:05, pirms 12 gadiem
Labs raksts, forši uzrakstīts!

  +1 [+] [-]

, 2012-09-18 12:25, pirms 12 gadiem
Iedvesmojoši

     [+] [-]

, 2012-09-18 20:28, pirms 12 gadiem
Paldies, lielisks raksts!