40 gadi kopš „melnā septembra”

1972. gada Minhenes olimpiskajām spēlēm netrūka politisko vaibstu vēl pirms to sākuma. Pasaule un arī paši vācieši uzskatīja, ka tā ir laba iespēja uzspodrināt savu paputējušo mundieri visas pasaules acīs. Iepriekšējās spēles, kas tika rīkotas 1936. gadā, visiem bija palikušas atmiņā, turklāt iemūžinātas visos tā laika iespējamajos veidos, kā nacisma propoganda. Kopš nacisma sagrāves jau bija pagājuši 27 gadi, laiks sevi pieteikt jaunā kvalitātē. Kur vēl pateicīgāks un drošāks brīdis, ja ne olimpiskās spēles.

Par spīti Izraēlas amatpersonu neviennozīmīgai attieksmei, savu komandu uz Minheni aizveda arī Izraēlas delegācija. Nav vairs no kā baidīties, pāridarījumi ir jāaizmirst, - ar šādu devīzi ieradās Izraēlas delegācija. Olimpisko spēļu laikā viņi nekautrējās iet klāt pie šķietamajiem ienaidniekiem, dibināt kontaktus un vienkārši apvaicāties – kā sokas?

Sportisti spēlēm gatavojās četrus gadus, bet palestīniešu teroristu grupa „Melnais septembris” – mazliet mazāk, taču tikpat nopietni, atbildīgi un mērķtiecīgi. Palestīnieši vispirms izgāja speciālu sagatavošanās ciklu, slīpējot iemaņas kaujas apstākļos. Kā vēlāk atzīs Džamals Al Gašajs, vienīgais terorists, kurš vēlāk sniedza atklātu interviju par notikumiem, - līdz pat pēdējam brīdim viņi nav zinājuši savu uzdevumu. Ieradušies Minhenē, palestīnieši lēnām sapazinās cits ar citu, ar grupas līderi Issu, piereģistrējās viesnīcā un – devās skatīties volejbola spēles. Un tomēr jau drīz mērķis bija skaidrs – sagrābt kā ķīlniekus Izraēles sportistus, lai pieprasītu 200 Izraēlā ieslodzīto palestīniešu atbrīvošanu.

5. septembrī 4:42 astoņi Palestīnas teroristi, tērpušies sporta tērpos un pie rokas nēsājot sporta somas, piekrautas ar ieročiem, sāka savu uznācienu. Rāpšanos pāri sētai iztraucēja ASV atlēti, kas, būdami kungu prātā, gāja atpakaļ uz saviem mitekļiem. Amerikāņi, neko sliktu nenojauzdami, palīdzēja palestīniešiem tikt pāri žogam un novēlēja veiksmi. Tobrīd viņi vēl nezināja, kam viņi to novēl...

Teroristi jau iepriekš bija paspējuši iepazīties ar telpām – kā ekskursanti. Īstajā uznācienā viss bija saplānots, pirmais mērķis – treneru mitekļi. Pret tiem, kas centās pretoties, atklāja uguni. Viens no treneriem – Mošu Vainbergers – krita uzreiz. Vainbergers negaidīti no muguras uzbruka grupas līderim un pat atņēma ieroci, bet viņš bija mazākumā un saņēma par to lodi. Teroristi savu ceļu turpināja, nonākot līdz cīkstoņu apartamentiem. Vienam no viņiem – Gadam Zabari – izdevās izbēgt, pārējie nonāca ķīlnieku statusā. Tikmēr, kamēr sportisti bija jau sagrābti, cīkstoņu treneris, smagi ievainotais Vainbergers, vēl vienu reizi mēģināja uzbrukt teroristiem, bet šoreiz tas beidzās letāli.

Un tā sākās drāma. Visi mediji tika sacelti gaisā, notikumu gaitai līdzi sekoja visa pasaule. Nevienam nebija precīzas informācijas, cik ir ķīlnieku, cik – teroristu. Versijas par ķīlniekiem svārstījās robežās no 9 – 17, bet par teroristiem varas iestādes gan bija drošas – ne vairāk par pieciem. Sākās ķīlnieku atbrīvošanas sarunas. Vēsā mierā tās vadīja teroristu līderis Issa. Prasības skaidras – atbrīvojiet mūsu ķīlniekus Izraēlā, mēs atbrīvosim jūsējos. Ātri tika sacelta gaisā Izraēla, bet verdikts bija ātrs – premjerministre norādīja, ka ar Palestīnu nekādos darījumos neiesaistīsies. Punkts. Vācieši to noklusēja, sarunās apgalvojot – mēs ar viņiem jautājumu risinām, viņi ir gatavi sadarboties. Tā centās iegūt laiku atbrīvošanas operācijai.

Kaut arī mediju uzmanība bija milzīga, sportistu ievērība netika gūta. Kamēr vienā ciemata blokā notika drāma, blakus visi sauļojās, spēlēja galda tenisu, bet sacensības todien notika. Tika dalīti medaļu komplekti tā, it kā nekas nebūtu noticis. Par kadriem, kad dažus pārdesmit metrus no teroristiem ar automātiem rokā, sauļojas un notikumus vēro sportisti, šausminājās visi. Visa pasaule tiešraidē vēroja un gaidīja, kādu operāciju izstrādās vācieši. Tie centās notušēt savu izmisumu visos līmeņos, publiski atrādot divus savus plānus. Pirmais – ēdiena piegāde, pavāru kostīmos tērpjoties policistiem. Viņi cerēja, ka smagās kravas viņiem ļaus palīdzēt ienest, lai vismaz novērtētu situāciju. Tas nenotika. Otrais – bruņojušies ar baisiem automātiem un tērpušies kā sportisti, vācu policisti ielenca ēku, notēmēja, rādīja cits citam visādus žestus un – devās atpakaļ lejā. Izrādās, ka tikai operācijas kulminācijā viņi esot uzzinājuši, ka palestīnieši visas viņu darbības vēro tiešraidē, jo katrā istabiņā esot televizors. Divi mēģinājumi bija, tas arī viss.

Olimpiskās spēles tikmēr draudīgu apsargu eskortā pameta Marks Spics. Viņam bija 7 zelta medaļas peldēšanā un...ebreja vaibsti un izcelsme. Viņš saskatīja draudus. Mainoties prasībām, teroristi pieprasīja iespēju izlidot no Vācijas. Ar speciālu autobusu teroristi un sportisti tika aizgādāti uz klusu lidostu, kurā gaidīja vāciešu pēdējā operācija – pieci snaiperi. Tika uzskatīts, ka ir tikai 4 vai 5 teroristi, tāpēc vairāk par pieciem snaiperiem sūtīt nav jēgas. Tikai iekāpjot autobusā, kļuva skaidrs – teroristi ir astoņi, sportisti un treneri – deviņi. Bet nu jau bija par vēlu...

Lidostā sākās apšaude uz aklo. Gaismas nebija, snaiperi šāva uz labu laimi. Galu galā izdevās no kājām notriekt piecus no astoņiem teroristiem. Mediju lidostā nebija, visa pasaule sastingusi gaidīja. Pēķšni visu pasauli pāršalca ziņa: „Visi ķīlnieki ir veiksmīgi atbrīvot, visi teroristi – nogalināti!” Vācijas amatpersonas smaidīgi sniedza intervijas televīzijā, Izraēlā lija šampanietis, tostarp arī ķīlnieku ģimenēs. Prieka asaras! Tomēr pēc vairākām stundām oficiālā informācija tika nomainīta pret citu oficiālo informāciju – visi ķīlnieki ir gājuši bojā, trīs teroristi – aizturēti. Proti, jūtot, ka misija ir zaudēta, viens helikopters ar Izraēlas delegācijas pārstāvjiem tika uzspridzināts ar granātu, otrā – atklāta ložu lavīna.

Reālie cipari – kopumā tika nogalināti 11 ķīlnieki, 5 teroristi, viens vācu policists. Trīs aizturētie teroristi pēc pāris dienām tika atbrīvoti un izdoti Palestīnai. Tur viņus sagaidīja kā varoņus, bet kritušo biedru zārkus simtiem tūkstoši cilvēku nēsāja uz rokām publiskā slavināšanā. Smaidīgie teroristi uz karstām pēdām sniedza preses konferenci, kurā skaidroja rīcības motīvus žurnālistiem. Viņi tomēr bija uzvarējuši. Tikmēr Izraēlā notika upuru memoriāls, uz kuru premjerministre neieradās, atkal parādot savu attieksmi. Pārmetumu lavīnu saņēma Vācija, jo visa pasaule redzēja tās nevarību cīņā pret teroristiem. Uz karstām pēdām tika izveidota pretterorisma vienība. Izraēla vāciešu bezdarbību uztvēra kā kārtējo kaitniecību, vāciešu vēlme ar olimpiskajām spēlēm parādīt sevi jaunā kvalitātē, jaunā šķērsgriezumā, bija izgāzusies.

Tikmēr Izraēlā uz karstām pēdām nodibināja slepenu kaujinieku grupu, kura devās atriebt savus tautiešus. Tika uzskatīts, ka operācijas rīkošanā ir piedalījušies 11 cilvēki, kuri tika izsludināti kā tie, kas jānovāc. 9 no 11 tika atrasti. Tostarp divi no trim teroristiem tika nogalināti, bet vienīgais dzīvais, jau pieminētais Al Gašajs, 90. gadu beigās visu izstāstīja televīzijai, palīdzot salikt kopā trūkstošās nianses. Pret viņu, tolaik Minhenē 18 gadus veco teroristu, ir bijuši vairāki atentāti, taču nav informācijas par to, ka kāds būtu sekmīgs. It kā dzīvojot Āfrikā ar sievu un diviem bērniem...

40 gadi ir pagājuši, Palestīnas un Izraēlas attiecībās nekas uz labo pusi nav mainījies. „Melnā septembra” uzbrukums lika pilnveidot drošības pasākumu kopumu olimpiskajās spēlēs, lika vāciešiem dibināt prettrieciena grupas. Un tomēr – 1972. gada septembra notikumi vienmēr būs viena no skaļākajām sporta un pasaules vēstures lappusēm.